Tā ir viena no vecākajām koka baznīcām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Indricas katoļu baznīca celta vēl pirmsreformācijas laikā. 1695.gadā muižkungs Jānis Andrejs Plāters pieņēma katoļticību, un 1698.gadā baznīca tika pārbūvēta un nodota katoļu rīcībā. Baznīca ir ļoti grezna ar kokgriezumiem un senām gleznām. Iesākumā kā filiālbaznīca Indricas baznīcai bija Krāslavas baznīca, jo senāk Indrica bija liela apdzīvota vieta. Tā atrodas Daugavas krastā. Iepriekš pieteikties!

Izvaltas pimo koka baznīcu uzcēla 1625.gadā. 18.gs. to pārbūvēja un Livonijas bīskaps Antons Ostrovskis to iesvētīja sv. Miķeļa erceņģeļa godam. 1635.gadā jezuīti Izvaltā nodibināja misiju punktu. Viņiem tika uzticēta baznīca un draudzes prāvesta pienākumi. Kad 1820.gadā jezuītus no Krievijas izraidīja, Izvaltas draudzi sāka apkalpot laicīgie priesteri. 1896.gadā uzcelta tagadējā Izvaltas baznīca, jo vecā bija gandrīz sabrukusi. Uz jauno baznīcu tika pārnestas svētgleznas un citi vērtīgi liturģiskie priekšmeti. Tā ir 20 m gara un 18 m plata trīsnavu celtne.

Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.” Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Sivicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības simboli - krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami (Aglonas bazilikas gadījumā).

Mazā un ļoti vienkāršā Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīca uzcelta 1859. gadā pēc poļu muižnieka Juliusa Sivicka gribas, 1890. gadā pārbūvēta, 1921. gadā atjaunota. Mākslas cienītāju šeit var interesēt atsevišķi priekšmeti, no kuriem interesantākie – ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas, iespējams, ir daļa no Elernes baznīcas manierisma stila iekārtas. Ap baznīcu izkārtojusies lauku kapsēta, kurā centrālo vietu ieņem Sivicku ģimenes apbedījumi. Jaunborne bija Elernes filiālbaznīca, celta 1859.g. sv. Krusta godam. Baznīcas dibinātājs Jūlijs Savickis (1812. - 1877.) ir apbedīts baznīcas dārzā. Baznīcu 1900.gadā pārbūvēja un 1921. g. atjaunoja. Jaunbornes baznīca ir mūra, celta krusta veidā, no ārpuses balti krāsota, ar cinkotu skārda jumtu, vienu torni un mazu tornīti uz baznīcas jumta vidus. Tornis apjumts ar melno skārda, krāsots. Baznīcas sānos 3 logi ar dzelzs restēm priekšā. Vidū krusta pagarinājuma sienā 2 logi un presbiterijā arī ir logi. Presbiterija daļa sešstūraina. Pie tās 2 sakristejas. Presbiterija galā augsta mūra kapela, balti krāsota ar nišu virsū. Nišā liela Kristus figūra ar koka krustu virsū. Baznīcas lielums 15 m x 7 m. Tornī 2 nelieli zvani. Virs ieejas durvīm uzraksts poļu valodā “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums.” Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī Pestītāja krusts. Labajā pusē Dievmātes pastāvīgā palīga altāris ar Dievmātes un sv. Jāzepa gleznām, kreisajā pusē Jēzus Sirds altāris ar Jēzus Sirds un sv. Nikolaja gleznām. Baznīcā ozolkoka kancele. Kora telpās ērģeles (atjaunotas 1975. g.) un harmonijs. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar cementa jumtu, bet baznīcas priekšā dzelzs žogs uz akmens pamata. Dārza kreisajā stūrī liela bedre, kur prāv. P. Jakoveļs gribēja celt plebaniju. Dārzā ir misiju krusts, kas uzcelts 1935. g., kad tēvs B.Skrinda te izveda misijas. Ir arī mirušo kapi, starp tiem baznīcas dārzā apbedīts prāv. Teodors Kulikovskis (1874. g. — 1931. g.). Piezīme. Iebraucot Jaunbornē redzama uz liela akmens celta 2 x 1,5 x 2 m ķieģeļu kapela ar cinkota skārda jumtu. Būtībā tas ir mūra stabs ar nišu, kurā atrodas Jaunavas Marijas pastāvīga palīga glezna koka rāmī. Uz rāmja uzraksts po|u valodā: 1907.g. 15. oktobrī. Tālāk lūgums uz Dievmāti, lai dod veselību. Zem nišas misiņa skārda plāksnīte ar uzrakstu: “Zem Tava patvēruma”. Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts. Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvien redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra.

Parka sākotnējais nosaukums bija “Hofzumberg”, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē – māja uz kalna. 18. gs. beigās parku pārdēvēja par Jezupovas parku. Kādreiz Jezupovas parkā atradās muiža (1900). Parkā atrasta Latvijā vienīgā vīngliemežu dzimtas suga - Isignomostoma isognomostoma (Schröter). No Jezupovas parka iztek avots, kura ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības. Parka dienvidaustrumu stūrī atrodas 82 cm garš, 46 cm plats un 10 cm augsts pelēkas krāsas laukakmens, kura plakanajā virsmā iekalts krusts. Pēc muižas pēdējā grāfa Bogdana Šahno ģimenes aukles stāstījuma, ar krustakmeni saistīti traģiski notikumi, kas risinājušies 1922. gadā. Divi jaunieši – muižas kalpone un staļļa puisis gatavojās kāzām, bet kalponi bija iekārojis vecais grāfs un precības nav atļāvis. Kalpone uzvilkusi līgavas kleitu un izmetusies pa logu, tā padarot sev galu. Līgavainis nav spējis pārdzīvot iecerētās nāvi un parkā pakāries. Muižas ļaudis tajā vietā novietojuši akmeni un iekaluši tur krustu. Marijas taka izveidota Juzefovas (Jezupovas) muižas senajā parkā. Tā ir pastaigu vieta, kur cilvēks var ieklausīties dabas skaņās, izjust gadalaiku ritumu un priecāties par krāsu harmoniju.

Juzefovas (Jezupovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu sāka būvēt 1934. gada un pabeidza 1961. gada. Pēc uzcelšanas dievnamu atņēma un nodeva kluba ierīkošanai. 1989. gadā baznīcu atgrieza draudzei. Juzefovas katoļu draudze atrodas Daugavpils rajona dienvidu daļā, uz austrumiem no Daugavpils. Juzefovas draudze robežojas ar Daugavpils Vissv. Jaunavas Marijas draudzi, Līksnas, Kalupes, Višķu un Spruktu Romas katoļu draudzi. Attālums līdz Daugavpils Jaunavas Marijas baznīcai — 18 km, Līk­snas — 25 km, uz Kalupes draudzi taisna ceļa nav, cauri mežam ~ 10 km, braucot apkārt caur Līksnu — 35 km, Višķu — 25 km un līdz Spruktu baznīcai — 13 km .Juzefovas (Jezupovas) vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Agrāk, saukusies lietuviešu vārdā “Naujene” jeb “Novene”. Juzefovas pirmā koka baznīca celta jau pirms 1685. gada. Bīskaps N. Poplavskis 1685. gadā iesvētīja Jezupavas baznīcā vienu altāri. Varbūt baznīca bija tikko uzcelta un vēl nebija izbūvēti pārējie altāri, ko varētu iesvētīt. Šī baznīca Jezupovā pastāvēja vismaz 97 gadus. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem Jezupovā tika uzcelta jauna koka baznīca, un tā bija veltīta sv. Pētera Pāvila godam. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā nodega 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pāri palika kāda draudzes māja. Daugavpils dekāns Vladislavs Zundo šajā mājā ierīkoja lūgšanu namu un tur noturēja dievkalpojumus. Prāvesta Jāņa Stroda darbības laikā šo māju pārbūvēja, resp. pagarināja, piebūvējot presbitērija telpu un sakristeju. Lai lūgšanu telpa būtu augstāka, tika izņemti griesti. Juzefovas draudzes baznīca (lūgšanas nams) ir 14 m gara un 9,8 m plata dzirnavu ēka. Prāvesta A. Blaževiča darbības laikā (1961.—1970.) baznīca tika apšūta ar dēļiem, uzlikts skārda jumts. Tika iekārtoti divi sānu altāri, iegādāta sv. Pētera glezna — mākslinieces Peilānes darbs. Prāvesta J.Mukāna darbības laikā (1970—1977) tika izkrāsota baznīcas iekšpuse, baznīcu apšuva ar baltajiem ķieģeļiem, ielika dubultlogus, ap baznīcas teritoriju uzcēla koka žogu, kuru saturēja betona stabiņi. Iegādātas Jēzus Sirds, sv. Jura, Jēzus dzimšanas, Pēdējo vakariņu un Jēzus augšāmcelšanās gleznas . Juzefovas mūra baznīcu saka celt prāvesta I. Broka laikā (1934—1936). 1936. gada 29. jūnijā Aglonas ģimnāzijas direktors, dekāns Aloizs Broks iesvētīja pamatus. Baznīca būvē­ta no tēstiem akmeņiem. Prāvesta I. Broka laikā baznīcu uzcēla līdz logiem, bet prāvesta A. Turka vadībā tā tika uzcelta līdz jumtam. Tad nāca kara gadi, celtniecību, protams, pār­trauca. Tāda, nepabeigta, šī celtne bija līdz 1959. gadam. Prāvesta St. Petuško un Garīgā semināra audzēkņa Oļģerta Daļecka vadībā 1961. g. tās celtniecību pabeidza, bet pavisam drīz baznīcas ēku atsavināja. Padomju varas laikā tur bija gan klubs, gan bibliotēka, gan vēl citas iestādes. Baznīca tika atgūta tikai 1989. gadā. 1989. g. 27. decembrī bīskaps V. Nukšs to konsekrēja. 1990. gadā veica iekšpuses pārbūves darbus, piešķirot baznīcai agrāko veidolu. DRAUDZE Līdz 16. gs. Juzefovas (Jezupovas) jeb Naujenes teritorijā atradās vecā Daugavpils. Tagadējā (1582. gadā Stefana Batorija dibinātā) Daugavpils no vecās Daugavpils atrodas 19 km pa Daugavu lejup. Jezupovā (Naujenē), kas tolaik saucās Dünaburg, jau no 1275. gada atradās ordeņa pils un pie tās, protams, bija arī baznīca. Reformācijas laikā to pārņēma luterāņi. Pēc refor­mācijas baznīca atkal piederēja katoļiem. Iespējams, ka jau 1626. g. to pārceļ uz tagadējo Daugavpili, un, ka tā ir tā pati baznīca, par kuru Gustavs Manteifels rakstīja, ka Daugavpilī jezuītiem piederēja koka baznīca, celta 1626. gadā. Pēc reformācijas šeit pirmā baznīca parādās 1685. gadā, šķiet, ka sākumā to apkalpoja Daugavpils jezuīti. Iespējams, ka šeit viņiem bija misija “nonfixa” — nepastāvīgā. Tā, piem., 1804. g. tēvs Jānis Vočšvillo mācīja kateķismu lauku ļaudīm. 1808. g. Juzefovā kādu laiku dzīvojuši jezuīti. Vēlāk te izveidojās patstāvīga draudze, ko apkalpoja laicīgie priesteri.

Daugavpils rajona ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļa krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: „1882.Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons. Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka grieztiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas. Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos Sv. Terēzes un Sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē Sv. Franciska statuja. Sānu altāros - labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plāksnes ar Zībergu piemiņas uzrakstiem. Baznīcai ir trīs zvani. Viens ap 400 kg smags. Divi pārējie mazāki.Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990)

Līdz 1927. gadam Jaunaglonu sauca par Kameņecu. Te atrodas bijušās Kameņecas muižas ansamblis (dzīvojamā ēka, kapella, staļļi), ar apkārtējo mūri. Tas viss ir 18.gs arhitektūras piemineklis neogotikā stilā ( rekonstruēts 20.gs.) To apdzīvojušas Felherzamu, tad Pavloviču un Reutu dzimtas. Reuta muiža - muižnieks valdījis līdz savai nāvei 1911. gadam. Muižnieka ģimenē bija 6 meitas un 1 dēls. Muižai apkārt bijuši lieli mūri - veidoti no šķeltiem laukakmeņiem, mūru fragmenti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Ainaviska vieta, ar kuru saistās romantiska leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību starp grāfa Plātera meitu Emīliju un poļu virsnieku Josifu Karņicki. Taču jauniešu mīlestībai šķēršļus lika grāfi Plāteri, kuri bija iecerējuši savu meitu izprecināt kādam bagātniekam no viņu aprindām. Emīlija un Josifs, izmisuma pārņemti, nolēma doties nāvē: Josifs – nošauties vienā no Krāslavas pilskalniem, bet Emīlija – izlēkt no pils trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes, Josifs nošaujas, bet Emīliju pēdēja brīdī izglāba viņas kalpone. Josifu apglabāja viņa nāves vietā, kur tagad ir piemineklis. Lai ainavu, kas paveras no Karņicka kalna, izbaudītu vēl labāk, kalna virsotnē uzstādīts teleskops.

Kārsavas draudze dibināta 1911. gadā gan misijas nolūkos, gan arī savas tālās atrašanās vietas dēļ 1911. gadā Kārsavas draudzes skolā ierīkoja pagaidu dievnamu un uzbūvēja altāri. Jaunas baznīcas celtniecībai jau 1910. gadā nodibināja komiteju, ko vadīja G. Timjanovs. Komiteja nodarbojās ar nepieciešamo līdzekļu vākšanu Krievijā, pusotra gada laikā tika savākti 25 tūkstoši rubļu, bez tam valsts kase piešķīra 15 tūkstošus rubļu. Par šiem līdzekļiem 1912. gadā uz atsavinātās Malnavas muižas zemes (2 ha) uzbūvēja draudzes mājas mācītājam un psalmotājam. 1917.-1918. gadā Kārsavas draudzes mācītājs A. Vīckops pārveidoja mācītāja māju baznīcas vajadzībām un iesvētīja to par godu sv. Polockas Eufrosīnijai, jo 1910. gada maijā Eufrosīnijas pīšļus no Kijevas pārveda uz Polocku, bet Kārsava tai laikā atradās Vitebskas guberņā. Arī Kārsavas baznīcā ir apskatāma maza daļiņa no kņazienes Eufrosīnijas pīšļiem 1985. gadā baznīcu rekonstruēja krievu sakrālās koka arhitektūras tradīciju garā un tas ir krāšņs, krievu koka arhitektūras tradīcijās būvēts dievnams.

Tagadējā mūra baznīca uzcelta 1850. gadā nodegušās koka baznīcas vietā. Šeit atrodas svētbilde "Svēto Elizabeti apmeklē Marija".

Iepazīšanās: 1) ar pagasta vēsturi un šodienu; 2) ar pirmā no Latgales nākušā, pasaulslavenā somu kinorežisora Teuvo Tulio (pseidonīms) – Teodora Antoniusa Tugaja un viņa mātes, pirmās no Latgales baletdejotājas Marijas teātrī Sanktpēterburgā, Helēnas Elvīras Rönnqvist (dzim. Garšina) piemiņas zīmi, ar kinorežisora vectēva Antona Garšina darināto krucifiksu, vecvecāku mājām. Sološnieku kapos atdusas kinorežisora vectēvs un vecmāte no mātes puses (krusti uz kapa – radinieka Boļeslava Turlaja roku darbs).

Kad 1767.gadā Krāslavā uzcēla jaunu mūra baznīcu, veco nojauca un pārveda uz Kombuļiem. Šī baznīca Kombuļos pastāvēja apmēram 60 gadus. 1818.gadā veco koka baznīcu nojauca un uzcēla mūra kapelu, tā bija veltīta sv.Jāņa godam. Tā bija Krāslavas baznīcas filiāle. Baznīcas labiekārtošanas un pārbūvēšanas darbi turpinājās līdz pat 20.gs. četrdesmitajiem gadiem. Iepriekš pieteikties!

Atrodas Koroļevščinā. Uzcelts 1918. gadā. Taisnstūra plānojuma koka būve ar diviem torņiem. Pašreiz avārijas stāvoklī, taču reizēm notiek dievkalpojumi.

Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Izveidots 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Galvenās ēkas bija rātsnams, kas tika celts 1752. gadā, un aptieka, kas šajā ēkā darbojas kopš 1810.gada un savas funkcijas pilda arī mūsdienās. Laukumu ierobežoja vienstāvu un pusotra stāva koka un mūra celtnes ar saimniecības ēkām. Tās bija tirgotāju un amatnieku dzīvojamās mājas, iebraucamās vietas ar staļļiem un tirgotavas. Laukuma austrumu galā atradās rātsnams. Tā bija brīvi stāvoša divstāvu ēka ar torni, kuras pirmajā stāvā atradās muita, svaru un mēru telpas, vēlāk arī tirgotavas. Pirmās Latvijas Republikas laikā tirgus laukumā atradās arī Latviešu biedrības nams. Kopš 2010.gada vasaras pilsētniekus un tās viesus priecē strūklaka, kas izveidota pilsētas ģerboņa formā.

Grāfu Plāteru parka malā, vecu koku daļēji ieskauta, atrodas luterāņu baznīca. Pirmais pamatakmens likts 1935.gadā un tā iesvētīta 1938.gadā. Dievnams darbojās līdz 1944.gadam. 1984.gadā te iekārtoja muzeja izstāžu zāli, kas šeit atradās līdz 1996.gadam, kad baznīcu atguva draudze. Dievkalpojumi Krāslavas luterāņu baznīcā notiek mēneša I un III svētdienā. Iepriekš pieteikties!

Pirmās baznīcas iesvētīšana notika 1840.gadā, un tā tika konsekrēta Svētā Jura godam. Tā atradās Tirgus laukumā, bet 1878.gadā tika nojaukta. Jaunā dievnama būvniecība pašreizējās novada domes ēkas vietā (Rīgas ielā 51) bija pabeigta 1859.gadā. To konsekrēja Dievmātes Aizbildniecības godam. 2. pasaules kara gados šis dievnams sadega. 1864.gadā katoļu klosteri, ko uzbūvēja 1789.gadā par grāfienes Augustes Plāteres naudu slimnīcas un sieviešu klostera vajadzībām, slēdza un ēka tika nodota pareizticīgo baznīcas iekārtošanai. Šajā ēkā dievnams darbojas arī šobrīd. 2013. gadā nomainīja jumtu un uzstādīja jaunu, krāšņu kupolu, 2016. gadā veica baznīcas fasādes remontu. 2017. gadā nomainīja logus un durvis, veica baznīcas iekštelpu remontu, renovēja ikonostasu. Iepriekš pieteikties!

Krāslavas katoļu baznīca ir spilgtākais Latgales baroka arhitektūras paraugs. Pirmo koka dievnamu katoļiem 1580.-1590. gadā uzcēlis Miķelis de Brunavs. Tagadējā baznīca būvēta no 1755. līdz 1767. gadam pēc itāliešu arhitekta Antonio Parako projekta. Baznīcas altāra daļā izvietotā itāļu mākslinieka Filipo Kastaldi 18.gadsimtā gleznotā freska „Svētais Ludvigs dodas krusta karā”. Sevišķi jāizceļ Sv. Donata mocekļu relikvijas, kas piesaista lielu skaitu ticīgo, tādējādi padarot Krāslavu par otro lielāko svētceļotāju vietu Latgalē pēc Aglonas. No 1757. - 1844.gadam pie baznīcas darbojās garīgais seminārs – pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā. 2015.gadā baznīcā pabeigti vērienīgi restaurācijas darbi. 12 gadu laikā ir restaurēts baznīcas centrālais altāris, altārglezna „Svētais Ludvigs dodas krusta karā”, kā arī Filipo Kastaldi 18. gadsimta 60. gados gleznotā altāra freska.

Vairāk kā 300 gadus Latgalē dzīvo krievu vecticībnieki. Pēc nostāstiem, 18.gs. viens no vecticībnieku lūgšanu namiem atradies Daugavas krastā Rātūža ielā. Oficiāli Krāslavas vecticībnieku draudze reģistrēta 1850.gadā. Kurā gadā bija celts senais koka dievnams, nav precīzu ziņu. No veco iedzīvotāju stāstījumiem ir zināms, ka kāds tirgotājs atdeva savas saimniecības ēkas draudzei, lai, pārkārtojot tās, varētu izveidot dievnamu. Dievnams tika iesvētīts Dievmātes patvēruma godam. 2002. gadā Krāslavas vecticībnieku dievnamā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja veco koka ēku. Jaunais dievnams tika uzcelts līdzīgs iepriekšējam,bet no ķieģeļiem.