1800. gadā muižkungs Sokolovskis uzcēla koka kapellu, bet 1935. gadā apkārt vecajai kapellai celta jauna, pelēku betonu ķieģeļu ēka ar trīs altāriem, vērtīgām gleznām un krucifiksu. Blakus baznīcai atrodas veci kapi, kur atdusas muižkungu Sokolovsku dzimta, prāvesti un draudzes locekļi.

19. gs pirmajā pusē celtasdzirnavu ēkas ēkas ar saglabājušos visu graudu malšanas inventāru un ierīcēm

Piemiņas zīme atrodas Līksnas takās - Emīlijas Plāteres takas sākumā. Emīlija Plātere (1806 Viļņa - 1831 Kapčiamiestis) ir poļu un lietuviešu nacionālā varone, kas no 1815. gada dzīvojusi Līksnas muižā. Vadījusi patriotu karaspēka vienību Latgalē un Lietuvā, gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim, pāragri mirusi poļu sacelšanās laikā 1831. gada ziemā. Grāfiene Līksnā dzīvoja no 1806. līdz 1829. gadam. Jauniete neesot slēpusi savas patriotiskās jūtas. Viņa par savu tautu bezbailīgi iestājusies arī poļu nemieros jeb sacelšanās laikā, kas notika 1830. – 1831. gadā. Viņa 1830. gada 23. martā piedalījusies dievkalpojumā Dusetu (Lietuva) baznīcā un pēc tam “ar zobenu pie sāniem un vaļējiem matiem” tautiešus aicinājusi cīņā. Pēc neveiksmīgās poļu un cara armijas sadursmes pie Pristaines grāfiene iestājusies poļu cīnītāju nodaļā, tur Emīlija Plātere izveidojusi savu nodaļu. Vēlāk drosmīgā grāfiene bija iecelta par Lietuvas 25. kājnieku pulka 1. rotas komandieri. Poļu cīnītāju atmiņās var lasīt, ka Emīlija Plātere bija izcila karavadone. Diemžēl, poļu cīnītāji 1830. gada 6. jūlijā cietuši sakāvi pie Viļņas, un Emīlijai Plāterei bija jādodas uz Varšavu. Ceļā grāfiene smagi saslimusi un mirusi tā paša gada 31. decembrī 25 gadu vecumā. Poļi Emīliju Plāteri daiļliteratūrā un mākslā pielīdzinājuši slavenajai francūzietei Žannai D˙Arkai. Polijā viņas vārdā nodēvētas ielas, dzelzceļa stacijas, skolas, utt. Līksnas pagasta bibliotēkā glabājas mākslinieka Sandija Greiškalna gleznots Emīlijas Plāteres portrets.

Lūgšanu namiņš – Bērziņu pagasta Andžānos pie ceļa atrodas lūgšanu namiņš, šeit jebkurš ceļinieks var rast sirds mieru šajā steidzīgajā un mainīgajā dzīvē. Tūrisma objekts atrodas pierobežas zonā, nepieciešama pase un caurlaide.

Malnavas muiža atrodas Malnavas ciemā, dokumentos pirmo reizi tā minēta 1774. gadā. Zināms, ka līdz 1724. gadam tā piederēja Hilzenu ģimenei, kas cēlusies no Vācijas bruņiniekiem, kuri Latvijā ieceļojuši jau 13. gs. sākumā un pārpoļojušies. Jānis Hilzens tēva vietā pārņēma īpašumus (163 777 ha), kļūstot par Viļakas apgabala starostu. 18. gs. Hilzena meitai apprecoties ar Janu Šadurski, Malnavas muiža kļuva par Šadursku ģimenes īpašumu. Tajā laikā tā tika pārveidota: galvenajai muižas ēkai piebūvēja trešo stāvu, arī muižas jumts, Z un D bloki tika pārbūvēti. Muižas ēkā var redzēt kāpnes, kuras vijas uz augšu, bet pils aizmugurē atradās apaļa zāle ar stikla sienām un izeju uz parku. Nikolaja Šadurska ģimene atstāja Malnavu, dodoties bēgļu gaitās, tomēr muiža vēl pastāvēja, jo to pārvaldīja grāfa palīgs. 1920. gadā Malnavas muižu ar 12,402 ha zemes nacionalizēja un kā vienu no lielākajām muižām ieskaitīja valsts zemes fondā. 1928. gadā ēkai piebūvēti sānu korpusi, pielāgojot lauksaimniecības skolas vajadzībām. Arī šobrīd muižas ēka tiek izmantota Malnavas koledžas vajadzībām.

19. gs. celta kapliča vecos kapos, ar interesantu interjeru, atrodas valsts aizsardzībā. Gida pavadībā ekskursija pa Zilupi un tās apkārtni.

Pēc nostāstiem, vietā, kur atrodas baznīca, kādreiz bija kapi. Kāda kapu kopiņa bija saglabājusies, tādēļ, ceļot jauno baznīcu, tās sienā tika iemūrēta plāksne, uz kuras bija ierakstīts mirušā vārds.Bebrenes Romas katoļu baznīcas ārējais veidols ir vienkāršs. Baznīcas ēkas izmēri ir 25 x 15 x 8 m. Tai klāt ir presbiterija daļa (7 x 6 m). Presbiterija abās pusēs ir sakristejas un virs tām kora telpas un noliktavas. Baznīcu nevar pieskaitīt nevienam no mākslas veidiem. Arēji tajā var saskatīt klasicisma iezīmes, bet interjerā saskatāms baroka rokraksts. Baznīcai nav torņu, ir tikai divi krusti uz jumta – viens priekšpusē, otrs aizmugurē. Kā atsevišķa celtne blakus baznīcai ir zvanu tornis. Tajā atrodas divi zvani (lielais un mazais). Šī celtne kalpo arī kā galvenie ieejas vārti baznīcas dārzā. Lielākais no zvaniem tika liets 1938. gadā, bet par mazāko ziņas nav saglabājušās. Baznīcas dārzā apbedīti divi prāvesti – Antons Sarko (1872-1920) un Sigismunds Pipinuss (1885-1930). Dārzu ierobežo zems mūra žogs. Bebrenes baznīcas ārējā veidola interesantākā iezīme ir tā, ka tai ir sienas apgleznojumi, kuri Latvijā bieži nav sastopami. Uz sienām attēloti divi evaņģēlisti. Vēl uzmanību piesaista arī tā sauktie “aklie logi”. Tie it kā vizuāli pagarina stikloto logu. Lai padarītu baznīcu interesantāku un bagātāku, tā ir krāsota divos toņos – baltā un krēmkrāsas. Arī baznīcas interjers ir vienkāršs un tai pat laikā interesants. Pirmajā pasaules karā vācieši Bebrenes baznīcā ierīkoja kara lazereti. Baznīcai bija ļoti augsti logi. Tos visus no apakšas aimūrēja, tā saīsinot mazākus. Tādi bez izmaiņām tie ir arī šodien – saīsināti. Baznīcas ēka ir vienas jomas celtne ar flīžu grīdu un lēzeniem koka griestiem. Arī dievlūdzēju un grēksūdzes soli ir no mūra, ar 6 pīlāriem, starp kuriem atrodas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas gleznas reprodukcija (B. E. Muriljo kopija). Ievērību pelna 3 altāri. Galvenais altāris veidots baroka stilā, virs pīlāriem atrodas skulptūras, kurās atveidoti eņģelīši. Savukārt katram sānu altārim ir divi pīlāri. Pa labi no lielā altāra atrodas Jāņa Kristītāja godam veltīts altāris, kreisajā pusē – Rožu kroņa altāris. Kā jau katrā katoļu baznīcā, tā arī Bebrenes dievnamā ir 14 Krusta ceļa svētbildes. Tajās, saskaņā ar Evaņģēlijā teikto, ir attēlotas Sv. Kristus ciešanas, sākot ar Pestītāja notiesāšanu, līdz pat viņa nāvei pie krusta. Bebrenes baznīcai ir savas ērģeles, kuras būvētas 19. gs., un kalpo arī mūsdienās.

Šī koka baznīca izceļas ar lielāko valsts nozīmes aizsargājamo pieminekļu mākslas priekšmetu skaitu

Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Apskatāmas daudzas ikonas un mākslas priekšmetu kolekcija. Visvecākā Rēzeknes pilsētas dievnama celtniecība uzsākta 1840. gadā. Baznīcā apskatāms trīslīmeņu ikonostass. Blakus baznīcai atrodas 1867. gadā celta Sv. A. Ņevska kapliča.

Brodaižas pareizticīgo koka baznīca ir valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis, celts 1751. gadā, rotāts ar kokgriezumiem, tautā mīlēts un kopts.

Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Baznīcā apskatāmas 19.gs. gleznas un ikonas.

Pilsētbūvniecības valsts aizsardzībā esošs arhitektūras piemineklis, Latgalei 19. gs. raksturīga koka vienstāvu apbūve, bijušais tirgus laukums. Ludzas Novadpētniecības muzeja gidi iepazīstina ar šo objektu Ludzas pilsētas ekskursijas gaitā

Valsts nozīmes kultūras piemineklis, ievērojama glezna "Sv. Magdalēna pie Jēzus krusta", 3 pārnēsājamie altāri feretroni. Koka baznīca celta 1780. g., 1782. g. iesvētīta.

Daugavas līkloču aizsākumā, netālu no Daugavpils ceļa uz Lielborni un Krāslavu, atrodas Tabores muiža. Tās centra apbūvi veido ēku grupa, kurā dominē kungu māja. Tā zaudējusi lielu daļu dekoratīvo detaļu un ārējā spožuma, tomēr joprojām parka un ovāla parādes pagalma ceļa un divu laukakmens mūra saimniecības ēku ieskāvumā stāv kādreizējo saimniecisko, administratīvo un kultūras norišu krustpunktā. Tabores kungu nams celts 1875. gadā. Ēkas divstāvu pamatapjoms ir simetrisks, izņemot vēlāka laika asimetrisku piebūvi vienā galā. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir simetriskā daļa ar rizalītu centrā. Rizalīta frontons veidots no koka, vasarnīcu stilā. Šim stilistiskajam novirzienam atbilst arī jumta logi un tornis, kurš redzams gan tikai 1920. gadu fotogrāfijās.105 80. gados pazudis arī frontona dekors, ārdurvju vērtnes ar virsgaismas logu un citas ļoti būtiskas dekoratīvā ietērpa detaļas. Šie elementi padarīja kungu māju krāšņu, ažūru un atbilstošu apkārtējās ainavas daudzveidībai. Reizē ar ēkas celtniecību veikts arī telpu iekārtojums. No tā saglabājušies durvju portāli, zāles griestu apdare un dažas citas detaļas. Tabores muiža mūsu gadsimta sākumā piederēja baronu fon Engelhartu ģimenei. Tabores ciemā atrodas arī Elerņas (Elkšņu) katoļu baznīca (1651). Tajā saglabājies polihroms koka cilnis “Marijas pasludināšana” (17. gs.).

Saglabājusies pils un kungu māja. Kungu māja ir sarkano ķieģeļu celtne ar neogotisku torni vienā malā. Kungu mājas priekšā ir pagalms ar nelielu sarkano ķieģeļu ēku vienā pusē. Bijusī īpašniece 20. gs. sākumā Viktorija Plātere- Zīberga. Bijusī Laucesas pamatskola.