Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Apskatāmas daudzas ikonas un mākslas priekšmetu kolekcija. Visvecākā Rēzeknes pilsētas dievnama celtniecība uzsākta 1840. gadā. Baznīcā apskatāms trīslīmeņu ikonostass. Blakus baznīcai atrodas 1867. gadā celta Sv. A. Ņevska kapliča.

Brodaižas pareizticīgo koka baznīca ir valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis, celts 1751. gadā, rotāts ar kokgriezumiem, tautā mīlēts un kopts.

Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Baznīcā apskatāmas 19.gs. gleznas un ikonas.

Pilsētbūvniecības valsts aizsardzībā esošs arhitektūras piemineklis, Latgalei 19. gs. raksturīga koka vienstāvu apbūve, bijušais tirgus laukums. Ludzas Novadpētniecības muzeja gidi iepazīstina ar šo objektu Ludzas pilsētas ekskursijas gaitā

Valsts nozīmes kultūras piemineklis, ievērojama glezna "Sv. Magdalēna pie Jēzus krusta", 3 pārnēsājamie altāri feretroni. Koka baznīca celta 1780. g., 1782. g. iesvētīta.

Daugavas līkloču aizsākumā, netālu no Daugavpils ceļa uz Lielborni un Krāslavu, atrodas Tabores muiža. Tās centra apbūvi veido ēku grupa, kurā dominē kungu māja. Tā zaudējusi lielu daļu dekoratīvo detaļu un ārējā spožuma, tomēr joprojām parka un ovāla parādes pagalma ceļa un divu laukakmens mūra saimniecības ēku ieskāvumā stāv kādreizējo saimniecisko, administratīvo un kultūras norišu krustpunktā. Tabores kungu nams celts 1875. gadā. Ēkas divstāvu pamatapjoms ir simetrisks, izņemot vēlāka laika asimetrisku piebūvi vienā galā. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir simetriskā daļa ar rizalītu centrā. Rizalīta frontons veidots no koka, vasarnīcu stilā. Šim stilistiskajam novirzienam atbilst arī jumta logi un tornis, kurš redzams gan tikai 1920. gadu fotogrāfijās.105 80. gados pazudis arī frontona dekors, ārdurvju vērtnes ar virsgaismas logu un citas ļoti būtiskas dekoratīvā ietērpa detaļas. Šie elementi padarīja kungu māju krāšņu, ažūru un atbilstošu apkārtējās ainavas daudzveidībai. Reizē ar ēkas celtniecību veikts arī telpu iekārtojums. No tā saglabājušies durvju portāli, zāles griestu apdare un dažas citas detaļas. Tabores muiža mūsu gadsimta sākumā piederēja baronu fon Engelhartu ģimenei. Tabores ciemā atrodas arī Elerņas (Elkšņu) katoļu baznīca (1651). Tajā saglabājies polihroms koka cilnis “Marijas pasludināšana” (17. gs.).

Saglabājusies pils un kungu māja. Kungu māja ir sarkano ķieģeļu celtne ar neogotisku torni vienā malā. Kungu mājas priekšā ir pagalms ar nelielu sarkano ķieģeļu ēku vienā pusē. Bijusī īpašniece 20. gs. sākumā Viktorija Plātere- Zīberga. Bijusī Laucesas pamatskola.

„Saules puķe” (1999) viena no četrām tēlnieka Viļņa Titāna (1944-2006) veidotajām skulptūras grupām „Latvija Saules zīmē”.Tēlnieks projekta "Latvija saules zīmē" ietvaros uzstādījis četras granīta zīmes Latvijas tālākajos ģeogrāfiskajos punktos - "Austras koks" Pasienas pagastā, "Zaļais stars" Nīcas pagastā, "Baltās naktis" Ipiķu pagastā un "Saules puķe" Demenes pagastā. „Saules puķe” apzīmē Latvijas tālāko dienvidu punktu. Tajā iekalti burti LV, platuma un garuma grādi, kuru pamatā ir saules motīvs. Šo veidojumu tēlnieks veltījis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80.gadadienai.

Riebiņu muižas vēsture iesniedzas 16. gadsimtā. Apskatāms arī parks un saimniecības ēkas. Senāk lēņu īpašumus apkaimē sauca par Krevmuižu, iespējams, ka šīs muižas centrs saucās par Krevi vai (visticamāk) Kreviem, jo nepilnus 4 km no Riebiņiem, bet jau tagadējā Silajāņu pagastā, atrodas Krevu viensēta, kas līdz 1920. gada agrārreformai pastāvēja kā Krevu muiža. 16.gs. vidū ordeņmestrs Pletenbergs tos nodevis Gerhardam Rēbinderam. Kopš 1600.gada Ribeniški piederēja Korfu dzimtai. 17.gs. sākumā Korfi uzceļ Riebiņu muižu tagadējā vietā. Bet ir izteiktas domas, ka Riebiņu muižu 16.gs. otrajā pusē cēluši Rēbinderi, bet Korfi tikai paplašinājuši. Muiža vēlāk pārgājusi Rekiem, tad Veisenholfiem. Izveidots skaists ainavu parks, plašajā pils laukumā bija baseins ar strūklaku. Polijas galma ierēdnis Mihals Veisenholfs Korfu pilij piebūvēja vienāda lieluma sānu būves un divus torņus. Vienā no torņiem atradās pils kapela, otrā bija izvietota muižas bibliotēka. Pils laukuma abās pusēs viena otrai pretī bija uzceltas vienstāva celtnes. Laukuma kreisajā pusē esošo celtni sauca par “orķestra māju”, jo šeit Veisenholfu laikā mājoja pils kapelas mūziķi, labajā pusē esošā “oficina” kalpoja par virtuvi un dažādu lietu noliktavu. Riebiņu pilī bez plašās bibliotēkas no pils daudzo īpašnieku uzkrātajām un atstātajām milzīgajām mākslas darbu kolekcijām bija iekārtota gleznu un skulptūru galerija. Pilī bija savākts arī daudz senlaiku mēbeļu. Vēlāk Mihala Veisenholfa dēls Arnolds (1874) to pārdeva poļu inženierim S.V.Kerbedzam, kura dzimta te saimniekoja līdz 1.pasaules kara beigām. Nav zināms, kādā stāvoklī to 1874. gadā pārņēma Kerbedzi, kuri lielāko dzīves daļu pavadīja Polijā un citur. Kad Jāzeps Veisenholfs Riebiņus apmeklēja 1883. gadā, pili atrada tukšu. 20.gadsimta sākumā, ilgāku laiku pamesto pili, atjaunoja Jevgenija Kerbedza, tolaik plaši pazīstama filantrope, telpas nodeva mākslinieku, rakstnieku un komponistu atpūtai. Pēc J.Kerbedzas uzaicinājuma Riebiņos 1904.gadā pabija mākslinieks Konrāds Kržižanovskis (1872. – 1922.) ar saviem audzēkņiem no Varšavas skolas. Šeit tapuši viņa darbi “Biļjarda zāle Riebiņos” (1904), “Klavieres“(1905). Šeit ar audzēkņiem viņš uzturējās arī 1907.gadā, tapusi glezna “Ziemas studija ar audzēkņiem”. Kādu laiku te dzīvojis slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists Nikolajs Konstantīns Čurļonis (1875. – 1911.), kuram piederot izteiciens: “Riebiņi – tā ir īsta mākslinieku paradīze” 1918.gadā agrārās reformas laikā muižas centrālo daļu nodeva Silajāņū pagasta pašvaldībai, kura savukārt te (1920.gadā) ierīkoja sešklasīgo pamatskolu, darbojās līdz 1979.gadam, pēc tam kolhozs izmantoja kā noliktavu.

Muiža izaugusi 18. gs. Krievijas caru ceļa uz Eiropu malā, koka ēkas ieskāva plašs parks ar retām koku sugām, tas atrodas valsts aizsardzībā, parkā bija uzceltas īpatnējas ūdensdzirnavas.

Tilžas pareizticīgo baznīca uzcelta 1895.gadā, iesvētīta – 1896.gadā. Sākumā tā bijusi baznīcas skolas ēka, bet tā kā šajā apvidū bijis daudz pareizticīgo, tad ar Tēva Pjotra Lapina iniciatīvu par Sinodes līdzekļiem tika piebūvēta baznīca. Tā ir 10 m gara, 8 m plata un 3 m augsta.

Lašu pagastā (tagad Eglaines pagasts) 1714. gada 27. augustā dzimis Gothards Frīdrihs Stenders - vācu tautības mācītājs, apgaismotājs, latviešu laicīgās literatūras dibinātājs, valodnieks, saukts arī par Veco Stenderu. 1989. gadā šeit, par godu viņa 275 gadu jubilejai, atklāts piemiņas akmens un atvērts muzejs.

Celta 1928. Gadā. Pie baznīcas atrodas somugru senkapu vieta.

Pašlaik šeit atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs Rāzna ar iekoptu parku. Lūznavas muižas īpašnieki šo ēku 1909. gadā sāka celt kā vasaras atpūtas un radošo namu māksliniekiem (skatāma no ārpuses).

Berķeneles luterāņu kapos ceļotājos tukši nolūkojas kādreizējā Berķeneles (Birķeneles) evaņģēliski luteriskās baznīcas (1830) celtne. Baznīca tapusi par grāfa Fridriha fon Klopmana līdzekļiem. Tās torņa smaili rotā dekoratīvs vējrādis, bet baznīca, kopš padomju vara draudzei to atsavināja, nedarbojas jau daudzus gadu desmitus. Baznīcas tuvumā atdusas J. Raiņa vācu valodas skolotājs Bazeners, kas par skolmeistaru strādāja Grīvas vācu ģimnāzijā. Pa labi no Bazenera kapavietas atdusas Birķineļu pusmuižas kādreizējais īpašnieks barons, Vidzemes landmaršals Hamilkārs fon Felkerzāms. Pie viņa kapa plāksnīte ar uzrakstu: „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš manto, bet gan pienākumi, ko viņš uzņemas.”

Parkā atrodas vairākas Preiļu muižas kompleksam piederīgas būves – Preiļu pils, kapela, vārtsarga namiņš, staļļi, trīs vārti. Tās visas ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Senatnē parkā atradās daudz vairāk saimniecisku ēku un to greznoja arī neskaitāmas skulptūras, ziedu torņi un tiltiņi, tējas namiņi un paviljoni ar izsmalcinātām mēbelēm. Preiļu pils – izcils Latgales 19.gs. historisma laika muižu arhitektūras paraugs.