Tipisks mūra baznīcas paraugs. Celta no pelēkajiem akmeņiem 1852. gadā pēc arhitekta Paracco projekta.

Baznīcas celtniecība pabeigta 1936. gadā. Baznīca veltīta Sāpju Dievmātei (centrālais altāris). Apskatāmas 20. gs. sākuma svētbildes, baznīcas dārzā Fatimas Dievmātes statuja. Suvenīrus iespējams iegādāties dievkalpojumu un baznīcas svētku dienu laikā.

vienīgais Baltijā Horoskopu parks "Zvaigžņu stāsti".Pastaiga gida pavadībā. Ekskursijas uz Aglonas baziliku,Karaļkalnu,Velnezeru

Koka skulptūru komplekss Kristus karaļa kalns, kurā izvietotas skulptūras par Bībeles sižetiem,koka baznīca,Paradīzes dārzs,Noasa šķirsts.Skulptūrdārzu ieskauj dekoratīvo stādu dārzs no 650 augiem un 120 augļu kokiem.Pāri dīķiem slejas divi 17 m gari tilti.

Celta 1797. gadā. Baznīcas renovācija veikta 2004. gadā.

Pēc vācu krustnešu iebrukuma 13.gs. beigās līdz pat 16. gs. vidum Rēzekne ir Livonijas ordeņa fogta rezidence.

Izvaltas pimo koka baznīcu uzcēla 1625.gadā. 18.gs. to pārbūvēja un Livonijas bīskaps Antons Ostrovskis to iesvētīja sv. Miķeļa erceņģeļa godam. 1635.gadā jezuīti Izvaltā nodibināja misiju punktu. Viņiem tika uzticēta baznīca un draudzes prāvesta pienākumi. Kad 1820.gadā jezuītus no Krievijas izraidīja, Izvaltas draudzi sāka apkalpot laicīgie priesteri. 1896.gadā uzcelta tagadējā Izvaltas baznīca, jo vecā bija gandrīz sabrukusi. Uz jauno baznīcu tika pārnestas svētgleznas un citi vērtīgi liturģiskie priekšmeti. Tā ir 20 m gara un 18 m plata trīsnavu celtne.

Sākotnēji dievkalpojumus noturēja Malnavas muižas kapelā. Baznīcas arhīvā bija metrikas no 1761.g. tāpat 1744.g. 22. XI akts, ar kuru karalis Augusts III apstiprina muižnieka Franča Šadurska dāvinājumu Malnavas baznīcai. Tā 1741. gadā par muižtura Franča Šadurska līdzekļiem tika uzcelta Malnavas katoļu baznīca (vecā koka būve). To iesvētīja Livonijas bīskapa oficiāls Poplavskis 1763. gadā. Vecās baznīcas lielajā altārī ir koka krucifikss un zem tā Jaunavas Marijas un svētā Jāņa figūras. Virs krusta senu laiku Jēzus Sirds glezna. Kreisajā pusē Rožukroņa Karalienes altāris un labajā pusē sv. Jāņa Kristītāja altāris. Abos altāros ir senās gleznas. Visi trīs altāri, baznīcas grīda un griesti ir no koka. Sienas kopā satur 4 saišķu sijas, uz divām vidējām sijām koka greznojumi. Baznīca no ārpuses apšūta dēļiem, iekšpusi 1968. gadā izkrāsoja daiļkrāsotājs K.Blaumanis. Baznīcā ir divas sakristejas ar visu nepieciešamo liturģisko inventāru, virs tām noliktavas. Zem baznīcas ir pagrabs, kas ir vairāku draudzes prāvestu un viņu ģimeņu atdusas vieta. Baznīcas priekšā virs jumta divi neaugsti torņi, kas veidoti pēc Venēcijas sv. Marka baznīcas parauga. Jaunās Baznīcas pamati likti 1932.gadā ar priestera Boļeslava Grišāna gādību. Baznīcas projektu bija izstrādājis arhitekts Pāvils Pavlovs. Celtniecība turpināta priestera Ādama Vizuļa kalpošanas laikā, taču 1940.g. padomju okupācija apturēja vērienīgās baznīcas celtniecību. 1995. - 2003.g. priestera Jāzepa Aglonieša vadībā ar draudzes spēkiem un saziedotajiem līdzekļiem baznīca uzcelta sākotnēji iecerētajā veidolā. Baznīcas romānikas stilizācijā veidotais interjers tapis Rīgas Amatniecības vidusskolā kā Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas audzēkņu diplomdarbs - dāvana Malnavas draudzei un Kārsavas pilsētai. Ērģeles, baznīcai uzdāvināja draudzes loceklis. 2003. gada 5. oktobrī baznīcu konsekrēja Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis.

Prezmas Sv. Apustuļu Sīmaņa un Jūdas Romas katoļu baznīca. Sarkanu ķieģeļu mūra dievnams ar diviem augstiem torņiem, uzcelts 1859. gadā. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Var apskatīt mākslas darbus altārus, ērģeles, kanceli, skulptūras, grāfu Hilzenu dzimtas pieminekli u.c.

Lielbornes kunga māja šobrīd ir ļoti nolaista. No pārējām muižas ēkām saglabājusies t.s. vecā pils un saimniecības ēkas. No tuvējām dzirnavām palikušas tikai drupas.Lielbornes muižas skats redzams V. Z. Stāfenhāgena gravīru albumā. Tajā laikā kungu māja sastāv no trīs daļām – vecās pils, savienojošās daļas un jaunās pils. Vecā pils varētu būt 18. gs. celtne. Tā ir divstāvu, segta ar stāvu divslīpu jumtu. Fasādē redzami pilastri. Savienojošā daļa ir vienstāva. Tai seko 19. gs. pirmajā pusē celta ēka klasicisma stilā. Nama centru izceļ rizalīts ar trīsstūra frontonu un balkonu virs lieveņa. Ēkas priekšā ielokā vijas ceļš. Tā mala nožogota ar sētiņu, bet attālāk izvietots skatu laukums, jo no augstā pakalna, uz kura atradās muižas centrs, pavērās skaists skats uz apkārtnes laukiem, zemnieku mājām un Daugavu. Šīs vietas jaukumu savās ceļojumu piezīmēs atzīmē arī H. Heine.

Latgales mākslas un amatniecības centrs

Magazīnas klēts – celta 1874.g. Pēc I Pasaules kara, kad katoļu baznīca bija sagrauta, 10 gadus te notikuši dievkalpojumi.

Celta 19. gs. beigās. Saglabājusies kungu māja, muižas parks

Šņepstu Lielais kalns atrodas Preiļu-Aglonas ceļa kreisajā pusē (braucot no Preiļiem). Iegarenam maizes kukulim līdzīgais kalns ir 19 m augsts. DR pusē tas ir bijis aizsargāts ar grāvjiem, starp kuriem atradusies uzeja pilskalna plakumā. Plakums un D nogāze tiek arti kopš seniem laikiem, tādēļ dziļais melnais kultūrslānis, kas sedz kalna virspusi, ir sajaukts un lielākoties noarts uz leju. Pilskalnu lielā mērā postījuši arī mantrači. Vietējie zemnieki kādam Bogomoļeca tēvam Jaunā muižā nesuši pilskalnā atrastās senlietas veselām pītenēm. Latvijas Vēstures muzejā glabājas divi Šņepstu pilskalnā atrastie ovālie 5. gs. šķiltavakmeņi un vairākas citas senlietas. Šeit atrastās lietas glabājas arī Viļņas muzejā. Teika stāsta, ka kalnam vienos sānos bijušas durvis. Aiz tām sēdējusi jauna meita ar melnu suni pie kājām. Jaunavai septiņus gadus esot jālasa no ērkšķu krūma ogas. Citā teikā teikts, ka viņa uz kādu laiku aizdevusi ļaudīm naudu. Reiz kāds cilvēks to laikus neatdevis. To sākuši mocīt velni.

1908. gadā celta baznīca monumentāla akmens celtne krievu stilā, lielākais lauku pareizticīgais dievnams Latvijā.

Baznīcas centrālo lielo altāri grezno astoņas korintiešu ordera kolonnas, virs kurām arhitrāvā uzraksts Quis ut Deus (latviski - „Kas ir kā Dievs"). Kreisajā jomā atrodas Jēzus Sirds altāris, labajā – Jēzus Kristus ciešanu altāris, kurā ievietots 18. gs. izgatavotais koka krucifikss, kuram piedēvētas brīnumdarītāja spējas. Daudzās pateicības votas liecina par medicīniski neizskaidrojamām dziedināšanām un brīnumiem. Viļānu baznīca un tās apkārtne mūsdienās ir kļuvusi par ievērojamu svētceļojuma vietu. Bez atjaunotā dievnama iespējams apskatīt Sveču kapelu, sv. Terēzes no Bērna Jēzus kapelas un rožu dārzu, kapelu veltītu dvēselēm šķīstītavā, baznīcas pagrabus ar kapelu veltītu nedzimušajiem bērniem, Krustaceļu, kā arī krusta kapelu, Fatimas Dievmātes godam veltīto grotu ar Fatimas ganiņu skulptūrām, Rožukroņa dārzu ar svētā bīskapa Meinarda – Latvijas pirmā misionāra skulptūru, draudzes aizbildņa sv. Erceņģeļa Miķeļa skulptūru. Lai apskatītu visus šos iepriekš uzskaitītos objektus, iepriekš jāpiesakās pie baznīcas gida.

Apraksts Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1864. gadā baroka stilā par muižnieka Kazimira Plātera-Zīberga līdzekļiem. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kurā ir viens no greznākajiem sakrālajiem baroka interjeriem Daugavpils rajonā. Pirmā baznīca Dvietē bija koka un atradās barona pils parkā pie lielceļa, iebraucot Dvietē. Pēc nostāstiem šīs baznīcas mūžs bijis 114 gadi. No tā izriet, ka šī baznīca Dvietē bija celta apmēram 1750.g. Pēc mūra baznīcas uzcelšanas, koka baznīcu nojauca un pārveda uz Zariņu kapiem. Baznīcas vietā uzstādīja lielu čuguna krustu. Pēc Otrā Pasaules karā tas bija nolauzts. 1957.g. pāvests K.Gumpenbergs to samontēja un uzstādīja baznīcas priekšā, pretī lielajiem vārtiem. Baznīcu apkalpoja jezuīti no Ilūkstes. 1783.g. nodibināja pastāvīgu Dvietes draudzi. 1842.g. Dvietē iebrauca prāv. Jāzeps Tamulevičs. Viņš pielika visas pūles, lai Dvietē uzceltu jaunu mūra baznīcu. Līdzekļus baznīcas celšanai deva draudzes locekļi un muižnieks Kazimirs Plāters – Zībergs. 1864.g. uzcēla mūra baznīcu baroka stilā ar diviem augstiem torņiem. Baznīcu veltīja sv. Staņislava Kostkas godam. 1890.g. baznīcai tika iemērīts zemes gabals. Pirmajā Pasaules karā Dvietes baznīcu sagrāva: uzspridzināja torņus, sašāva sienas. Pēc kara 10 gadus dievkalpojumi notika muižas klētī. Klēts celta no laukakmeņiem un atrodas uz Dvietes – Bebrenes ceļa, apmēram 3 km no Dvietes. Klēts pastāv arī tagad. 1919.g. par Dvietes draudzes prāv. Iecēla Boļeslavu Dižgalvi. Tā kā bija saglabājušies baznīcas celšanas plāni, pēc tiem baznīcu izdevās atjaunot agrākajā tās veidolā. Baznīca ir viena joma krustveida celtne ar trijiem altāriem, divām sakristejām, dēļu grīdu, velvētiem mūra griestiem. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Pie baznīcas gala durvīm maza priekštelpa. Virs tās kora telpas ar harmoniju. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar kārniņu jumtu. Interesanti, ka Dvietes un Nīcgales baznīcas cēla vienā laikā. Prāv. M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, zināja stāstīt, ka baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē - pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē (Daugavas labā krasta teritorijās) baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Zemgalē (Daugavas kreisā krasta teritorijās) - ar vienu.