Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.” Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Sivicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības simboli - krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami (Aglonas bazilikas gadījumā).

Atrodas Koroļevščinā. Uzcelts 1918. gadā. Taisnstūra plānojuma koka būve ar diviem torņiem. Pašreiz avārijas stāvoklī, taču reizēm notiek dievkalpojumi.

Dievnams celts 1906.-1907. gadā. Dievnama ēka ir guļbūves celtne, kas apšūta ar horizontāliem dēļiem. Ir divi torņi. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus - stēlas. Проезд: из Даугавпилса по шоссе на Краславу, поворот налево на волостной центр Бикерниеки, далее по той же дороге до кладбища.

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils rajonā. Pirmais dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā daudz dekoratīvu elemetu.

Celta un iesvētīta 1879. gadā. Baznīcas altāris ir vienkāršs, bez rotājumiem. Īpaši izteiksmīgi ir t.s. Novgorodas stilā veidotie baznīcas vārti un vairākas ikonas, kas ir veidotas senā tehnikā: Novgorodas, Maskavas u.c. stilos.

Medumu apkārtnes katoļticīgie gāja uz Smelinu. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā. Pēc robežas slēgšanas baznīcas apmeklētājiem katrreiz bija jākārto caurlaides formalitātes. Tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Grīvā dzīvojošie prāvesti jau no 1922. gada sāka braukt uz Medumu noturēt dievkalpo­jumus. Tie notika katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna māja, kura bija liela un atradās 2 km no Medumu centra. 1928. g. Medumu draudzē bija apm. 1000 locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle. 1931. gadā Medumu baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. To no valsts fondiem iemērīja mērnieks Mikelāns neapdzī­votā vietā, krūmiem noaugušā uzkalnē. Bija dota arī otra iz­vēle, tuvāk Medumu centram, tur, kur tagad atrodas vecticīb­nieku lūgšanu nams. Tā ka draudzes priekšniekam Azarevičam bija par 2 km tuvāk uzkalns neka Medumu centrs, viņš izvēlējās vietu baznīcai krūmiem apaugušā uzkalnā. Tam piekrita arī Grīvas prāvests J. Plonis, kas pārzināja Medumu baznīcas lie­tas. Pēc zemes piešķiršanas prāvests J. Plonis uzsāka baznīcas cel­šanu. Plānu izstrādāja arhitekts Pavlovs. Draudzes locekļi jau no 1932. gada vāca līdzekļus baznīcas celšanai: rīkoja loterijas, “laimes akas”, sarīkojumus u.c.. No citām draudzēm medumiešiem nekāda palīdzība neienāca. Ar bīskapa J. Rancāna atļauju Me­dumu baznīcai pamatakmeni iesvētīja dek. J. Plonis 1933. g. 24. jūnijā, sv. Jāņa Kristītājā dienā. Svinībās piedalījās loti daudz cilvēku. Baznīcu cēla no betona ķieģeļiem. Darbs virzī­jās sekmīgi un jau 1935. g. 10. jūnijā baznīcai uzlika pagaidu jumtu, ielika logus, durvis un sāka noturēt pirmos dievkalpo­jumus. 1936. gadā Meduma draudzei nozīmēja pastāvīgu prā­vestu J. Kazenas (dzim. 1869. g., ordinēts 1895. g.). Plebanijas vēl nebija, tāpēc prāvests dzīvoja privātās mājās, netālu no baznīcas. Tad uzsāka celt māla kleķa kūti, kurai uzlika cinkota skārda jumtu. 1937. g. septembrī uzsāka celt lielu divu stāvu plebāniju. Šajā gadā baznīcā nobeidza koka apdares darbus un uzlika cinkota skārda jumtu. 1939.g. 2.jūlijā Liepājas bīskaps A.Urbšs Medumu baznīcā veica kanonisko vizitāciju. Viņu pavadīja vairāki garīdznieki un LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizitācijas baznīcā turpinājās būvdarbi, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tie palika nenobeigti. Baznīca ir 15 x 10 x 7 m liela, ar 3 x 10 m lielu lieveni priekšā, kuru balsta 4 betona pīlāri. Baznīca bez presbiterija un kora telpām ir 100 m2. Nepabeigtajam tornim uzlikts lēzens četrslīpais skārda jumts. Pēc plāna tornim bija jānoslēdzas ar augstu smaili. Baznīca ir vienas navas celtne, ar trijiem altāriem. Lielais altāris mūra, virs kura paceļas liela sv. Jāņa Kristītāja glezna ozolkoka rāmī. Šis svētais ir arī Me­duma baznīcas patrons. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Sānos pa labi Kristus Karaļa altāris ar lielu bareljefa figūru. Kreisajā pusē Jaunavas Marijas Lurdas altāris. Baznī­cas grīda un griesti no koka. Griesti apmesti. Ir kora telpas ar “Bokuma” firmas harmoniju. No ārpuses baznīca apmesta 1969. g. Ieejas durvis no gala trīs un vienas no sakristejas. 1975. g. baznīcā ierīkoja centrālapkuri. Pārtrauktie būvdarbi Medumu baznīcā netika atsākti līdz 1954. gadam, tā bija loti neizskatīga un valdīja liela nabadzība. Kad 1954. g. reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs apmeklēja Medumu baznīcu, viņš sašutumā izteica izbrīnu: “Kas te ir, baznīca vai lopu kūts?” Pēc tam prāv. J. Gavračs apmeta iekš­pusi un sāka izdaiļot baznīcu. Prāv. L. Lapkovskis no 1957. gada turpināja iesākto darbu un nobeidza baznīcas iekār­tošanu un izveidošanu. Baznīcā ir sv. Modesta relikvijas, bīskapa A. Urbša aprobē­tas 1938. gadā. Blakus baznīcai kapsēta. To iesvētīja ar bīskapa Rancāna atļauju dekāns J. Plonis 1933. gadā.

Atklāts 2006. gadā. Piemiņas vietas akmeņi atrasti Medupes laukos 18 km no Kalupes. Savukārt arhitekte Ģertrūde Kudiņa, izveidodama trīs akmeņu kompozīciju, trāpīgi uzsvērusi gan 1905. gada revolūcijā, gan karos un izvešanās piedzīvotās sāpes, ciešanas, kuras nav gājuša secen arī kalupiešiem.

Tagadējā Silenes Romas katoļu koka baznīcas ēka tika uzbūvēta 1913.g., prāvesta Miķeļa Skorupska laika netālu no agrākās, 19. gs. celtās, bet nodegušās kapelas. Silenes baznīca ir viena no lielākajām koka baznīcām Rīgas Metropolijā un vislielākā Jelgavas diacēzē. Tai ir krustveida plānojums ar vienu lielu un vairākiem mazākiem tornīšiem. Silenē (Barovkā) bija veca koka kapela, celta 19.gs. Teļšu diacēzes kalendārā 1911.g. tā minēta kā Elernas filiāle, kur dzīvoja priesteris Pēteris Purovskis. Šī kapela nodega. Pēc atlikušā akmeņu pamata var redzēt, ka tā bija 14 x 6 m liela. Tagad uz šiem pamatiem uzcelta neliela būdiņa un atrodas no baznīcas apm. 50 m. Kapela bija veltīta sv. Jāņa Kristītāja godam. Tagadējo Silenes koka baznīcu cēla priesteris Miķelis Skorupskis. Viņš strādāja Elernē par vikāru. Silenē viņš iegādāja zemi, ko deva Lapinskim. Lapinskis arī citādi palīdzēja baznīcai. Pēc nāves ir apbedīts draudzes kapos un uz pieminekļa ierakstā uzsvērts, ka bija baznīcas labdaris. Priesteris M.Skorupskis no Elernes par saviem līdzekļiem 1913.g. uzcēla Silenes koka baznīcu. Celšanas gads ir iekalts pamatu akmenī pie presbiterija. Silenes baznīca ir viena no lielākajam koka baznīcām Rīgas Metropolijā – tās garums ir 24 m, platums 14 m un augstums 12 m. No ārpuses tā ir apšūta ar dēļiem un krāsota. Jumts segts ar cinkotu skārdu. Virs tā ir viens tornis un vairāki mazi tornīši. Baznīca celta krusta veidā, ļoti īpatnēji un skaisti. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Ir daudz logu un pēc izmēriem lieli. Baznīca ir triju navu celtne. Koka grīda un lēzeni segti koka griesti. Vidējā navā augsti pacelti, bet sānu navās zemāki griesti. Sienas satur saišķu sijas (četras), ar īpatnējiem kokgriezumiem. Griesti balstās uz četriem koka pīlāriem, kas apšūti ar dēļiem. Arī baznīcas sienas apšūtas ar dēļiem, bet nav krāsotas. Baznīcā trīs altāri. Lielais altāris ir ozolkoka ar mākslinieka Bitkova gleznu. Sānu altārī kreisā pusē tā paša mākslinieka sv. Jāzepa glezna, bet labajā pusē mākslinieka Glaudāna Jēzus Sirds glezna. Visus trīs altārus gatavoja prāv. M.Kļaviņa laikā. Baznīcu no presbiterija nodala koka dievgalds. Ir divas sakristejas: kreisajā pusē ģērbkambaris, bet labajā pusē noliktava dažādiem baznīcas piederumiem. Kora telpas balsta koka pīlāri. Ir tikai harmonijs. Abās pusēs virs koriem divas istabas procesijas dalībniekiem. Apakšā pie ieejas abās pusēs tumšas telpas Ziemassvētku Betlēmei un lielās nedēļas dievkalpojumiem. Draudzē divas kapsētas.

Atrodas Skrudalienas pagastā, aptuveni 17 km no Daugavpils. Celta 1800. gadā kā Červonkas Sv. Nikolaja baznīcas filiāle muižnieka Felkerzāma zemes īpašumā. 1811. gadā tā kļuva par draudzes baznīcu. Ceļot Skrudalienas baznīcu, muižnieks Folkerzāms apņēmās remontēt kā pašu baznīcu, tā arī tai piederošās ēkas. Tomēr viņa pēcteči atteicās no šī pienākuma un ar laiku baznīca nonāca kļuva tik sliktā stāvoklī, ka tajā vairs nevarēja noturēt dievkalpojumus. Tā kā draudze bez baznīcas palikt nevarēja, 1862. gadā tika uzcelts jauns lūgšanu nams. 1872. gadā to šis lūgšanu nams tika pārvērsts par draudzes baznīcu, uzceļot tam zvanu torni, jaunu kupolu un uzklājot visai ēkai dzelzs skārda jumtu. Baznīcas kapitālais remonts tika veikts 1926. un 1937. gadā.

Slutišķu sādžas malā redzama piemiņas zīme, kas apliecina, te ka atradusies Slutišķu viduslaiku kapsēta (15.-17.gs.). Arheoloģisko izrakumu laikā te atrastas 175 apbedījumu vietas.

Salienas draudze ir viena no vecākajām pareizticīgo draudzēm Ilūkstes apkārtnē. Pirmā koka baznīca Salienas muižas zemē tika uzbūvēta 1760. gadā. Laikam ritot, tās koka konstrukcijas kļuva nedrošas, tāpēc 1859. gadā, saskaņā ar eparhijas rīkojumu, baznīcu slēdza un tā tika izjaukta. Tajā pašā gadā, pateicoties Salienas muižas īpašnieka Nīmana piešķirtajiem līdzekļiem, pie Tartakas kapiem tika uzbūvēta un iesvētīta jauna koka baznīca, kura ieguva sv. Nikolaja brīnumdarītāja nosaukumu. Tā nebija plaša (tikai 18 m x 8 m), un arējā izskata ziņā esot atstājusi nomācošu iespaidu. 1889. gadā, Rīgas arhibīskaps Arsenijs, izveidojoties arhibīskapijai, personīgi pārliecinājās par jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību Salienā un draudzes locekļiem apsolīja sameklēt līdzekļus šim mērķim. 1890. gada maijā tika uzsāktas sarunas par zemes gabala iepirkšanu jaunās baznīcas, skolas un saimniecības ēku celtniecības vajadzībām. Vietējie muižnieki – fon Nīmani – piekrita ziedot šiem mērķiem 5 ha lielu gruntsgabalu. Naudas līdzekļi celtniecībai, pateicoties Rīgas arhibīskapa Arsenija pūlēm, tika saņemti no St.Pēterburgas lieltirgotāja A.I.Gruzdeva. Jaunās baznīcas celtniecība (23,63 m x 10,64 m x 7 m) tika pabeigta 1894. gadā un izmaksāja 6000 rubļu. 1895. gada 27. augustā baznīcu svinīgi iesvētīja un tā ieguvu sv. Jāņa Kristītāja nosaukumu. Salienas baznīca uzcelta no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē, ikonostass ir vienstāvu, mākslinieciski augstvērtīgs. Salienas draudzes locekļu svētībai, baznīcas iesvētīšanas dienā Rīgas arhibīskaps Arsenijs atsūtīja svētbildi “Jēzus Krusta uzstādīšana”, bet St.Pēterburgas lieltirgotājs A.I.Gruzdevs ziedoja 650 rubļu baznīcas priekšmetu iegādei un baznīcas iekārtošanai. Vecā koka baznīca 1921. gadā tika pārcelta uz baznīcai piederošās zemes un tika pārbūvēta par skolu. Plebānijas vajadzībām 1898. gada martā arhibīskapija no muižnieka Henriha Nīmana par 4450 rubļiem iegādājas divas koka ēkas ar saimniecības piebūvēm, līdz to baznīcai piederošā zemes gabala platība pieauga līdz 8,57 ha. 1898. gadā Salienas draudzē bija 1110 cilvēki, 1914 gadā – 744; 1938. gadā – 643.

Aplūkojami trīs balti krusti un Vecpils kapsētas piemiņas zīme. Kapsēta tika iznīcināta 1986.gadā, gatavojoties Daugavpils HES celtniecībai.

Iesvētīta 2006. gadā. Dievanams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā (1928). Baznīcas ēka 20 gs. divdesmito gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas –Polijas robežas (tajos gados). Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļās. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā. Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas Dzelzceļš no tās atteicās. Mainījās apsaimniekotāji, dzīves bangojošajos viļņos ēka tika galīgi nolaista. Ēka stāvēja sliežu malā, nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailēm, līdz kamēr to ievēroja dekāni A. Madelāns un A. Olehno no Daugavpils, kā arī priesteris Klavcāns. Dievnama celtniecība ilga trīs gadus. Draudzes locekļi ar saviem spēkiem vieca pilnīgu ēkas restaurāciju. Daļu no celtniecības materiāliem iegādājās pateicoties vietējās pašvaldības atbalstam. Savu tiesu līdzekļu deva arī Vācijas organizācija «Bonifacius werk» un sabiedrība «DauTKom».