Izstāde „Kalendāru pasaule”

Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja izstāde „Kalendāru pasaule” atspoguļo galvenokārt latgaliešu kalendāra simtgadīgo gājumu.
Latgalē 40 gadus līdz 1904.gada 24.aprīlim pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Tas kavēja latgaļu rakstniecības attīstību un tikai pēc šī aizlieguma atcelšanas jau 1904.gada beigās Francis Kemps pirmais no latgaļu vidus izdeva kalendāru “Daugawa” 1905.gadam.
    Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja grāmatu kolekcijā ir ap pusotra simta kalendāru, no kuriem 40 – latgaliešu valodā. Izstādei ir atlasīti kalendāri – gadagrāmatas, te netiek eksponēti sienas, noplēšamie, dienasgrāmatas, tabulu kalendāri. Kalendāri izstādē ir sakārtoti to izdošanas hronoloģiskā secībā, kura pakārtota Latvijas vēsturiskās attīstības periodiem, jo latgaliešu grāmatu un periodikas, tai skaitā arī kalendāru izdošanu ietekmēja Latvijas vēsturiskās un politiskās norises. Ieskatoties dažās kalendāru lapās, var redzēt arī šo norišu ietekmi uz kalendāru saturu.
Vislielākā latgaļu kalendāru daudzveidība vērojama Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad to nosaukumi pārsniedza vienu desmitu. Latgaļu literatūras izdošana samazinājās pēc politiskajām pārmaiņām vispirms 1934.gadā, pēc tam 1940.gadā.
No 26 dažādu nosaukumu kalendāriem latgaliešu valodā visgarāko mūžu ir piedzīvojis Tāvu zemes kalendars, kurš sāka savas gaitas 1938.gadā un tiek izdots joprojām.
1958.gadā sākās jauns drukas aizliegums Latgalei – tika apturēta latgaļu periodikas izdošana un kalendāri arī Latgales mājās ienāca tikai latviešu literārajā valodā. Par to, ka kalendāri bija populāra lasāmviela, liecina to nosaukumu daudzveidība.
    Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu kalendāru daudzveidība ir vēl lielāka, daudzām firmām tie ir arī reprezentācijas lieta. Taču tie visi, izņemot Tāvu zemes kalendaru, tiek izdoti latviešu literārajā valodā. Izstādes apjoms neļauj sniegt ieskatu šī perioda kalendāru klāstā, vien vieta ir atvēlēta kalendāriem, kuri izdoti Preiļu novadam. Tajos pa kādam rakstam var lasīt arī latgaļu valodā.



Izstāde veltīta novadniekam, kinorežisoram Jānim Streičam


Kinorežisors, aktieris un scenārists,
daudzu starptautisko kinofestivālu laureāts,
Trīszvaigžņu ordeņa komandieris,
   Latvijas Zinātņu Akadēmijas goda loceklis


JĀNIS STREIČS
1936. g. 26.09.


Dzimis Preiļu pagasta Anspakos, vēlāk dzīvojis Gailīšu, tagad Rušonas pagasta Caicos. Divpadsmit gadu vecumā zaudējis māti, pirms tam tēvu. Uzaudzinājusi mātes māsa Anna un vecmāte Veronika.

1951. g. Beidzis Gailīšu 7 – gadīgo skolu,
1955. g. – Rēzeknes pedagoģisko skolu,
   1963. g. Absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu.

Rīgas kinostudijas režisors, režisors inscenētājs,
   mākslinieciskais vadītājs (1963 – 1955).
Piedalījies vairāk kā trīsdesmit mākslas filmu un vairāku kinožurnālu veidošanā.

Aktieris, režisors un scenārija autors pirmajai un vienīgajai aktierfilmai latgaliešu valodā „Cilvēka bērns”.

Cilvēks, kurš ar savu darbu dzīvo pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi.



Izstādes nosaukumā
   Es esmu atnācis no savas bērnības
ir citēts izcilais franču rakstnieks Antuāns de Sent – Ekziperī.

Jāņa Streiča bērnības zeme, no kurienes viņš ir atnācis, ir Latgale.

Radošo spēku pilnbriedā, sasmēlies lielu darba pieredzi un panākumus kinorežisora darbā Jānis Streičs uzņem pirmo filmu latgaliešu valodā
   „Cilvēka bērns”.

Vēlreiz izmantojot Sent – Ekziperī vārdos izteikto patiesību, ka būtiskais nav acīm saredzams, to var saredzēt tikai ar sirdi, droši var teikt, ka Jānis Streičs spēj skatīties ar sirdi un ieraudzīt būtisko savā Latgalē un tās cilvēkos.

Redzēt ar sirdi nozīmē mīlēt un sāpēt.
Viss Jāņa Streiča dzīves un darba gājums ir apliecinājums sāpēm un mīlestībai.
Tikai cilvēks, kuram ir daudz sāpējis var radīt tādu savas bērnības zemes mīlestības filmu kā „Cilvēka bērns”.

Tā ir himna Latgalei, himna cilvēkam un himna Dievam.

Izstāde ir veltīta novadniekam, kinorežisoram Jānim Streičam.
Tas ir stāsts par viņa bērnību, dzimtu, Latgali, tikai nedaudz atspoguļojot kinorežisora darbam.

Izstādē izmantoti Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma materiāli un
Jāņa Streiča rokrasti – fotogrāfiju apraksti


Izstāde "Preiļu novada arheoloģiskā izpēte"

Eksponētie lietiskie vēstures avoti iepazīstina ar Preiļu novada senvēsturi 11.-13.gs. un sniedz ziņas par Preiļu muižas kapelu un grāfu Borhu dzimtu. Izstādi papildina fotogrāfijas par arheoloģisko izrakumu gaitu Anspoku pilskalnā, to noslēguma pasākumu Preiļos, Latvijas arheologu biedrības 4. plenēru, arheoloģiskajiem atklājumiem Vārkavas pagasta Bučku senkapu teritorijā un Preiļu muižas kapelā.
2006. gada 21. jūnijā tika noslēgts līgums starp Preiļu rajona padomi un LU Aģentūru LU Latvijas vēstures institūts par arheoloģiskajiem izrakumiem Anspoku pilskalnā. Arheoloģiskos izrakumus laikā no 17. jūlija līdz 10. augustam vadīja novadniece, arheoloģe Dr. hist. Antonija Vilcāne. Izrakumu noslēgumā pirmo reizi Latgalē Preiļos notika Latvijas arheologu biedrības 4. plenērs. Plenēra laikā un izrakumu noslēguma dienā Preiļu parkā biedrība „Ugunszīme” no Rīgas organizēja dažādas aktivitātes, lai popularizētu Latvijas un novada senvēsturi, veicinātu izpratni par seno iedzīvotāju dzīves veidu un nodarbošanos. Tieši arheologu plenēra laikā tika atklāts arī bagātās latgaļu sievietes apbedījums Vārkavas pag. Bučkās.
2007. gadā Preiļu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu draudze noslēdza līgumu ar arheoloģi Antoniju Vilcāni par arheoloģiskās uzraudzības darbu veikšanu Preiļu muižas kapelā laikā no 26. novembra līdz 10. decembrim. Darba laikā pagrabtelpas vidusdaļā atsedzās no granītakmeņiem un ķieģeļiem celta apaļa siena. Tās centrā atradās no ķieģeļiem mūrēta četrstūrveida kamera. Šīs celtniecības paliekas varēja būt izbūve ar kapelas jumtam līdzīgu kupolveida pārsegumu, zem kura bijušas izmūrētas nišas vai kameras, kurās ievietoja zārkus.
Preiļu muižas pils apbūve ir nozīmīgs kultūrvides tradīciju saglabāšanas un attīstības resurss. Tāpēc dzima ideja par kapelas pagrabstāva arheoloģisko izpēti, kuras rezultātā tas varētu kļūt interesants apskates objekts tūristiem un pavērtu iespējas nākotnē izveidot pagrabtelpā tematiski atbilstošu ekspozīciju.
Lai šādas idejas īstenošanai radītu zinātniski pamatotu bāzi, Preiļu novada dome 2008. gadā noslēdza līgumu ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju par arheoloģiskās izpētes darbu veikšanu Preiļu muižas kapelā. Izrakumus vadīja Dr. hist. Antonija Vilcāne. Izrakumos atrastās liecības par Borhu ģimeni ir skopas – grezns 19.gs. apģērba fragments, zārka atliekas, koka krusts ar zeltītu Jēzus skulptūru.