Koka skulptūru komplekss Kristus karaļa kalns, kurā izvietotas skulptūras par Bībeles sižetiem,koka baznīca,Paradīzes dārzs,Noasa šķirsts.Skulptūrdārzu ieskauj dekoratīvo stādu dārzs no 650 augiem un 120 augļu kokiem.Pāri dīķiem slejas divi 17 m gari tilti.

Dievnams celts 1906.-1907. gadā. Dievnama ēka ir guļbūves celtne, kas apšūta ar horizontāliem dēļiem. Ir divi torņi. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus - stēlas. Проезд: из Даугавпилса по шоссе на Краславу, поворот налево на волостной центр Бикерниеки, далее по той же дороге до кладбища.

Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, neatņemama Latgales novada ainavas sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka būvēt jau 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir vislielākais krucifiksu skaits Latvijā. Pēc 20. gs. 40. gadiem daudzi no tiek tika iznīcināt. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 80.-90. gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu. 1998. gadā Skrindu muzejs par Kultūras ministrijas līdzekļiem pagastā atjaunoja 2 krucifiksus. Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20. gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 30.-40. gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 80.-90. gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjauno, izmantojot koku. Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi runā vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto mūku rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti rotāti vēl tiek arī šodien, bet dziesma maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Baznīcā apskatāmas 19.gs. gleznas un ikonas.

Landskoronas sv.Trīsvienības godam celta 1828. gadā par muižkunga Mārtina Karņicka līdzekļiem. 1859. gadā baznīca atjaunota un paplašināta. Tā ir 34 m gara un 17 m plata vairāknavu ēka, celta, izmantojot vecās baznīcas fundamentu. Lielajā altārī no vitrāžām veidota Vissv. Trīsvienības glezna ar Jēzus Sirds statuju. Baznīcā ir Lurdas Dievmātes figūra, kas šeit uzstādīta pirmo reizi Latgalē, tāpec notiek dievkalpojumi Lurdas Dievmātes godam katra mēneša 11. datumā. Misiju darbu uzsāka Pasienes dominikāņi. 1696. gadā šeit uzcelta koka kapela. Draudze pastāvējusi no 1773. gada. Tūrisma objekts atrodas pierobežas zonā, nepieciešama pase un caurlaide.

Lašu luterāņu baznīcas mūra ēka ir uzbūvēta 1805. gadā. Baznīcas dārzā ir pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu armijas karavīru kapi. Lašu evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture sākās 16.gadsimtā, kad Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera padomnieks Taube nodibināja Pabēržu miestu. Miestā bija ap 150 iedzīvotāju. 1596.gadā Lašu muižnieks Taube Pabēržu miestā uzcēla baznīcu, ko apkalpoja Ilūkstes mācītājs. 17.gadsimtā miests iznīka. 1610. gadā jaunais Lašu īpašnieks Fitinghofs baznīcu pārcēla uz Lašu muižu. Kad 1635.gadā Ilūkstes baznīcu nodeva katoļiem, Fitinghofs dāvināja zemi, kur dibināja Lašu mācītājmuižu, un izraudzījās pastāvīgu mācītāju. Tagadējo Lašu mūra baznīcu 0,5 km attālumā no mācītājmuižas 1805. gadā cēla Reinholds Klopmanis. Lašu baznīcas patronāta tiesības piederēja Lašu, Baltu, Šēderes un Grīnvaldes muižu valdītājiem. Draudzei piederēja Lašu Baltmuižas, Lustbergas, Annas, Šēderes, Grīnvaldes un Šarlotes novads. Pie baznīcas atrodas kapi Pirmajā pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem. Starp tiem ir kara lidotājs V. Veseloks (W. Weseloh) (17. 02. 1917.). Baznīcā pie rietumu sienas ir piemiņas plāksne Pirmajā pasaules karā kritušajiem Lašu pagasta iedzīvotājiem ar šādu tekstu: Dievs Tēvs, Latvija 2. Rīgas Latv. strēln. pulka kar. krituši pie Ķekavas un Ložmetēju kalna 1916. g.Bluzmans Jānis, Salna Roberts. Jelgavas pulka kar. krit. Bermonta kaujās 1919. g.Putniņš Vilis, resnis Ernests. Daugavpils kājn. pulka kar.Rumbāns Nikolajs. Krit. lielinieku kaujā 1920. g. pie Valnes.Zaļās armijas dalībn. Ķerubins Jānis. Krit. Lašu pag. 1920. g.Lašu draudze. 1992. gadā uzlikta otra plāksne ar tekstu: "… un es Jūs uzticu tam Kungam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj Jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. Ap. D. 20, 32. Mācītājam Edgaram Placim un pārējiem Lašu draudzes locekļiem, kas sākuši savu Golgātas ceļu 1941. un 1949. gadā." Tornī pirms Pirmā pasaules kara bija Andreja Cunceļa zvans (vienam no muižas kučieriem par uzticamu kalpošanu atdotas Cunceļu mājas. Kad Cunceļu saimnieks atradies uz miršanas gultas, viņš baznīcai novēlējis 100 dālderus zvana iegādei). Pirmā pasaules kara laikā zvanu aizveda krievi. 1936.-1937. gadā bija veikts pēdējais lielais baznīcas remonts. Tagadējais zvans iegādāts 1937. gada 17. maijā un liets Liepājas Metālliešanas fabrikā. Zvans iegādāts par draudzes ziedojumiem. Lielo kroņlukturi dāvina Zemoļu ģimene. Uz kroņluktura uzraksts: “Lašu draudzei 1936. gada decembrī ziedojuši Miķelis, Jēkabs, Kārlis, Roberts Zemoļi”. Lašu baznīcā atrodas ērģeles, kuru iekšpusē lasāms uzraksts: “Dieb Neu Anno Domini 1789 Fridrich Samuel Santsen”. Ir zināms, ka Lašu draudzē kalpojuši mācītāji: Hermanis Konrads Stenders (1684-1755), kurš mūža pēdējos 44 gadus vadīja Lašu draudzi, Ernests Fridrihs Stenders (1763-1823), Rūdolfs Raisons (1821-1908), kurš Lašu draudzē kalpoja no 1856. Līdz 1882. gadam. Pārējie: Boss (1892-1913), Kokars (1913-1921), Gaučs (1921-1936), Edgars Placis (1936-1941), Kondrats, Celmiņš, Klepers, Muižnieks, Leons, Teivāns (1944-1965), Mārtiņš Zelmenis (1965-1987). No 1987. gada Lašu draudzē kalpo mācītājs Arvīds Bobinskis. Lašu draudzes pirekšnieki bija: Kārlis Zemītis, Jānis Čunčulis, Pēteris Kancāns, Jānis Bluzmans, Mārtiņš Silaraups, Kārlis Bluzmans, Arvīds Možeika. No 1990. gada draudzi vada Jānis Valters. No 1936. gada Lašu baznīcas darbā iesaistās arī Pormaļu dzimta. Par pērminderu un apkalpotāju 36 gadus strādā Kārlis Pormalis. No sešdesmito gadu beigām līdz 1993. gadam par sekretāri strādā Berta Brodova, K. Brodovs, kurš astoņpadsmit gadus izpilda baznīcas apkalpotāja pienākumus. Pormaļu dzimtas darbību baznīcā vēl šodien turpina ilggadējā draudzes kasiere Emma Sējāne (Pormale). No 1936. līdz 1959. gadam par pērminderi baznīcā strādā arī Jānis Kļaviņš. No 1990. gada par Lašu baznīcas kalpotāju un zvaniķi strādā Broņislavs Sējāns. 1996. gada 13. oktobrī Lašu draudze atzīmēja 400 gadu pastāvēšanas jubileju. Svinības sākās ar piemiņas brīdi un svecīšu iedegšanu uz mūžībā aizgājušo draudzes locekļu kapiem. Vēlāk tika rīkota tikšanās Stendera muzejā un svecīšu iedegšana pie Gotharda Fridriha Stendera piemiņas akmens. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās arhibīskaps Jānis Vanags.

Lašu pilskalns atrodas Eglaines pagastā, pie Ilūkstes-Subates un Eglaines-Bebrenes ceļu krustojuma, zem bijušās Lašu pils drupām. Kultūrslānī atrasta apmestā, gludā un ripas keramika. Pilskalns izmantots no 1. g.t. p.m.ē. līdz 10.-12. gs. Pirmais šo vietu 1882. gadā reģistrēja A. Bīlenšteins. Lašu pilskalna sākotnējais veidols ir ievērojami pārveidots līdz ar pils izbūvi. Vēl A. Bīlenšteina apmeklējuma laikā kalnā bijusi muižas koka pils, kura vēlāk tika nojaukta un tās vietā uzbūvēta mūra pils. Pēdējā tika sagrauta I Pasaules kara laikā. Ceļot mūra pili, pilskalna malas tika apmūrētas ar laukakmeņu sienu, bet Z pusē tika izveidots lokveida uzbraucamais ceļš. Kokiem apaugušā savrupā kalna augstums ir 15-20 m, plakuma izmēri 80 x 100 m. Par pilskalnu šajā vietā liecina tā Z pakājē konstatētais apmetnes kultūrslānis. Pilskalnā uzietas bezripas apmestās, gludās un ripas keramikas lauskas, kas varētu liecināt, ka pilskalns izmantots no 1. g.t. p.m.ē. līdz vēlajam dzelzs laikmetam (10.-12. gs).

Pašlaik šeit atrodas Latgales novada rehabilitācijas centrs Rāzna ar iekoptu parku. Lūznavas muižas īpašnieki šo ēku 1909. gadā sāka celt kā vasaras atpūtas un radošo namu māksliniekiem (skatāma no ārpuses).

“Ambeļu skreine” - tā ir vieta, kur tiek krāts, popularizēts Latgales kultūras mantojums. "Ambeļu skreines" koka māja ir celta 20. gs. sākumā. Kad Ambeļos bija skola, tad tā bija skolotāju māja. Tagad “Ambeļu skreinē” tiek svinēti gadskārtu svētki un izkoptas dažādas amatu prasmes. Te notiek danču vakari, dziedāšana, zīlēšana, tiek cepta maizīte, siets siers un tiek veidotas tautas lietišķās mākslas izstādes. Šīs mājas atrašanās vieta šķiet paša Dieva izvēlēta, jo no tās paveras brīnišķīgs skats uz Višķu ezeru un Latgales krāšņajām dabas ainavām. Tamdēļ „Ambeļu skreines” apkārtnē ir iespējas rīkot jaukus brīvdabas pasākumus: te ir izvietoti koka soliņi, nodrošinot sēdvietas skatītājiem, ir arī ugunskura vieta. Māja un tās apkārtne tiek izmantota arī kāzu svinībām. "Ambeļu skreine" piedāvā: - gadskārtu svētku (Meteņi, Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki) svinēšanu ar radošām aktivitātēm un tradicionālo ēdienu degustācijām; - rokdarbu darbnīcas; - piedalīšanos maizes cepšanas procesā; - vietu brīvdabas pasākumiem (kāzas, vasaras nometnes, tradicionālās kultūras aktivitātes) . Valodas: latgaliešu, latviešu, krievu. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās (vismaz 5 dienas iepriekš).

Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923.gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. No ārpuses apšūta ar dēļiem.

Valsts aizsardzībā esoša pareizticīgo koka baznīca, celta 18. gs., vērtīgi mākslas un sakrālie priekšmeti.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Līksnas baznīcas vēsture liela mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Viņiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram bija lieli īpašumi: Ilūkstes, Dvietes, Pilskalnes, Dunavas, Rubeņu, Bebrenes, Sventes, Līksnas, Nīcgales un Ķirupes. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jānis Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. No 1826.gada līdz 1856.gadam Līksnā dzīvoja kanoniķis Tomass Kosakovskis, vairāku grāmatu izdevējs latviešu valodā. Pēc tam viņa darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.). Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam. Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu. Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja. Baznīca ir sarkano ķieģeļu celtne. Ķieģeļi pirkti Polijā. Jumts un torņi segti ar cinkotu skārdu. Līksnas baznīca ir 30 m gara un 17 m plata trīsnavu celtne neogotiskā stila ar flīžu grīdu. Ir divi simetriski torņi abpus ieejai, trešais, nelielais virs presbiterija, izveidots, lai saglabātu arhitektonisko stilu. Torņos ir trīs zvani: 1 – 609 kg., 2 – 124 kg., 3 – 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds statuja. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz 5 pāriem pīlāru, un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas apmestas ar kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi (t.i. izveidotas tā saucamās krusta velves). Baznīcā trīs altāri no ozolkoka, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ambons un ģipša krusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētākās Jēzus Sirds godam veltīta arī Līksnas baznīca. Labajā pusē svētā Jāzepa altāris ar svētā Antona gleznu virsū, bet kreisajā svētā Asīzes Franciska altāris. Sānos pie presbiterija svētā Antona un svētās Terēzijas ģipša statujas. Presbiteriju no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Kreisajos sānos vēl ir durvis, bet labajos – Lurdas Dievmātes kapliča ar altāri. Baznīcā katrā pusē pieci lieli logi bez vitrāžām. Pie presbiterija mazāki logi, tāpēc tas ir patumšs. Plašas kora telpas ar lielām ērģelēm, kuras iegādātas prāvesta J.Kalniša laikā. Ērģelēm esot ļoti skaists skanējums. Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs. To ieslēdz augsts sarkanu ķiegeļu mūra žogs, ko uzcēlis prāvests J.Kalnišs. Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Pāvils Vaičulonis (1867. – 1929.). Nojauktās baznīcas vietā apmēram 1,5 km no jaunās baznīcas piemiņai uzcelta mūra kapliča. Tagad tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Līksnas baznīca pēdējo reizi krāsota 1964. gadā ar eļļas krāsām, griesti izbalsināti. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures, apkurināma ir tikai sakristeja. Laikam ritot izrādījās, ka ķieģeļi baznīcas mūriem ir bijuši zemas kvalitātes. Tie sāka drupt, tāpēc prāvests J.Kalnišs 1939.gadā tos sāka pakāpeniski izņemt un apmainīt pret jauniem. Tas bija liels darbs, bet viņš apmainīja vismaz 60 000 ķieģeļu. Tā kā prāvests J.Kalnišs nodzīvoja Līksnā nepilnus 20.gadus, kādreiz arhibīskaps A.Springovičs atsaucīgi novērtēja viņa darbu un taica: “ Es un tu uzcēlām Līksnas baznīcu.” Pēc prāvesta J.Kalniša pārcelšanas uz Dagdu par dekānu, par Līksnas prāvestu ieceļ Pēleri Vaivodu. No Līksnas draudzes cēlušies priesteri bīskaps E.Ropps, prelāts A.Novickis, K.Skrinda, Benedikts Skrinda, Ādams Ivbulis. Līksnas draudzes kapos apbedīts Tomass Kosakovskis (1798. – 1856.).

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils rajonā. Pirmais dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā daudz dekoratīvu elemetu.

Jau 1929.gadā Līvānos radās doma par Līvānu atbrīvošanas pieminekļa celšanu, bet toreizējos apstākļos vienotas domas trūkuma un grūto ekonomisko apstākļu dēļ pieminekļa celšanu nebija iespējams uzsākt. Tikai 1934.gada 3.oktobrī - Līvānu atbrīvošanas 15 gadu atceres dienā - tika iesvētīts pieminekļa pamatakmens. Pieminekli atklāja 1935.gada 15. maijā. Piemineklis iznīcināts padomju okupācijas laikā 1958. gada 2. aprīlī. Atjaunots un atklāts 2004. gada 2. decembrī

Baznīcas projektu izstrādāja inženieris Pētersons no Krustpils un 1929. gada rudenī tika ielikts pirmais pamatakmens. Būvdarbi bija pabeigti 1932. gada maijā un kopumā baznīcas celtniecība izmaksāja 26 000 latu

Ludvigovas kapu kapliča (1824) veidota no laukakmeņiem. Ir 9 m x 5 m x 3 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Jumts apjumts ar lubiņām. Virs jumta no diviem baļķiem paceļas mazs tornītis ar zvanu. Durvis no gala, ar nelielu logu virs tām. Vēl viens logs ir kreisajos sānos. Grīda un griesti veidoti no koka. Kapličā atrodas viens koka altāris ar trīs litogrāfiskām svētbildēm.

1993. gadā atjaunota, balta katoļu baznīca ar J. Bārdas krustaceļa gleznām, blakus tai Eversmuižas grāfu Karņicku lūgšanu un atdusas vieta kapella (1738.g.), zvannīca, blakus tai Leona Tomašicka veidotā Svētās Marijas, Māras zemes karalienes statuja.

Pilsētbūvniecības valsts aizsardzībā esošs arhitektūras piemineklis, Latgalei 19. gs. raksturīga koka vienstāvu apbūve, bijušais tirgus laukums. Ludzas Novadpētniecības muzeja gidi iepazīstina ar šo objektu Ludzas pilsētas ekskursijas gaitā