Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) celta 1800. gadā kā koka astoņstūru īpatnēja celtne ar pagarinājumu altāra daļā. Vienīgā tāda veida sakrālā celtne Daugavpils novadā. Indultu tā saņēma no bīskapa S.Sesčenceviča 1804.gadā. Restaurācijas darbi tajā veikti 1882. gadā. Tad izgatavoja ozolkoka altāri un Jēzus Sirds gleznu. 1882.gada.9.oktobrī Dubnas muižas īpašnieks Broņislavs Benislavskis, kam piederēja šī kapliča, lūdza bīskapu Fialkovski mainīt kapelas titulu un nosaukt to Jēzus Sirds vārdā. Lūgumu ievēroja un kapelas svētkus atļāva svinēt jūnija pēdējā svētdienā Jēzus Sirds godam, tā, lai nebūtu traucējuma Nīdermuižas draudzes baznīcai. Pēc remonta kapelu iesvētīja 1884.gada.21.augustā kanoniķis Jaloveckis. 1891.gadā Dubnas muižas īpašnieks Zelmārs, kas bija šo muižu nopircis no Benislavska, lūdza bīskapu atļaut kapelā uzcelt otru altāri – Dievmātes godam. Zelmārs bija luterānis, bet par kapelu ļoti rūpējies. Bīskaps norādīja, ka viņam nav iebildumu par altāra ierīkošanu, bet šo atļauju vajag meklēt pie gubernatora. Šī atļauja nav bijusi dota un kapličā otrs altāris netika uzcelts. 1804.gadā Dubnā dzīvoja patstāvīgs kapelāns Francis Maļiehs. Viņš dažreiz aizvietoja prāvestu Nīdermuižā. Jādomā, ka kapelāns dzīvoja Dubnas muižā. Parasti Dubnas kapelu apkalpoja Nīdermuižas prāvesti. 1933.gadā nopirka jaunu zvanu un 1934.gadā kapelu izremontēja. Arī 1938.gadā Dubnas kapelu vēlreiz remontēja: uzlika jaunu jumtu, izlaboja tornīti virs jumta. Kapela no piecdesmito gadu sākuma vairs nedarbojās. To izmantoja par noliktavu kolhozs “Dzirkstele.” Ozolkoka altāris ar gleznu aizvesti uz Višķu baznīcu. Aizkalnes baznīcā ievietoja koka dievgaldu un Gurnejošu kapu kapličā misiņa ciboriju un biķeri. Nīdermuižas draudzes arhīvā glabājas Dubnas kapličas 1891.gada inventāra saraksts, ko sastādījis prāvests A.Baltejus: “ Dubnas kapela ir koka celtne uz akmens fundamenta. Tās garums ir 4,5 asis, platums 4 asis, augstums 2,5 asis. Jumts ceļmalas pusē skārda, bet otrā pusē lubiņām klāts. Jumtam virsū dzelzs krusts. Kapelas ārpuse apšūta dēļiem un krāsota, bet iekšpuse izmesta. Ir divas ieejas durvis: no gala un no sakristejas. Logi lieli ar apaļiem virslokiem un krāsotiem stikliem. Griesti un grīda no koka. Dziedātājiem ir kora telpas. Altāris no ozolkoka, tumši krāsots un mākslinieciski veidots. Tai ir Jēzus Sirds glezna zeltītā rāmī. Jēzus Sirdij veltīta šī kapliča. Soli koka, krāsoti. Koka bikts krēsls. Koka kumode, 2 ornāti, koka krusti, svečturi, dažas liturģiskās grāmatas, apkārt kapličai koka žogs mūra stabos, ar vārtiem pie ieejas kapličā. Viens zvans, apm. 5 pudi smags.” Tāds ir bijis Dubnas kapelas inventārs. Kapelas lielums 154 m2. Tā ir īpatnēja celtne astoņiem stūriem un ar pagarinājumiem altāra daļā un pie ieejas. Logi gotiski, ļoti lieli. «Līdzīgas baznīcas vēl ir bijušas Višķos un Dukstigalā,» rakstīja arhitekts Krūmiņš.

1947. gadā atjaunotajā baznīcas centrālajā altārī aplūkojama Dievmātes glezna un Dievmātes statuja

Apraksts Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1864. gadā baroka stilā par muižnieka Kazimira Plātera-Zīberga līdzekļiem. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kurā ir viens no greznākajiem sakrālajiem baroka interjeriem Daugavpils rajonā. Pirmā baznīca Dvietē bija koka un atradās barona pils parkā pie lielceļa, iebraucot Dvietē. Pēc nostāstiem šīs baznīcas mūžs bijis 114 gadi. No tā izriet, ka šī baznīca Dvietē bija celta apmēram 1750.g. Pēc mūra baznīcas uzcelšanas, koka baznīcu nojauca un pārveda uz Zariņu kapiem. Baznīcas vietā uzstādīja lielu čuguna krustu. Pēc Otrā Pasaules karā tas bija nolauzts. 1957.g. pāvests K.Gumpenbergs to samontēja un uzstādīja baznīcas priekšā, pretī lielajiem vārtiem. Baznīcu apkalpoja jezuīti no Ilūkstes. 1783.g. nodibināja pastāvīgu Dvietes draudzi. 1842.g. Dvietē iebrauca prāv. Jāzeps Tamulevičs. Viņš pielika visas pūles, lai Dvietē uzceltu jaunu mūra baznīcu. Līdzekļus baznīcas celšanai deva draudzes locekļi un muižnieks Kazimirs Plāters – Zībergs. 1864.g. uzcēla mūra baznīcu baroka stilā ar diviem augstiem torņiem. Baznīcu veltīja sv. Staņislava Kostkas godam. 1890.g. baznīcai tika iemērīts zemes gabals. Pirmajā Pasaules karā Dvietes baznīcu sagrāva: uzspridzināja torņus, sašāva sienas. Pēc kara 10 gadus dievkalpojumi notika muižas klētī. Klēts celta no laukakmeņiem un atrodas uz Dvietes – Bebrenes ceļa, apmēram 3 km no Dvietes. Klēts pastāv arī tagad. 1919.g. par Dvietes draudzes prāv. Iecēla Boļeslavu Dižgalvi. Tā kā bija saglabājušies baznīcas celšanas plāni, pēc tiem baznīcu izdevās atjaunot agrākajā tās veidolā. Baznīca ir viena joma krustveida celtne ar trijiem altāriem, divām sakristejām, dēļu grīdu, velvētiem mūra griestiem. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Pie baznīcas gala durvīm maza priekštelpa. Virs tās kora telpas ar harmoniju. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar kārniņu jumtu. Interesanti, ka Dvietes un Nīcgales baznīcas cēla vienā laikā. Prāv. M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, zināja stāstīt, ka baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē - pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē (Daugavas labā krasta teritorijās) baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Zemgalē (Daugavas kreisā krasta teritorijās) - ar vienu.

Ilūkstes pilsētas vēsture ir saistīta ar Tautas dzejnieka Raiņa vārdu. 1927. gadā dzejnieks piedalījās Ilūkstes pamatskolas svinīgajā atklāšanā kā izglītības ministrs. Rainis bija iecelts šajā amatā 1926. gada decembrī. Viņa kompetencē ietilpa visi valsts kultūras dzīves pasākumi. Izglītības ministra amatu posteni ieņēma tikai 1 gadu un 1 mēnesi. Šajā laikā Rainis enerģiski strādāja pie skolu demokratizācijas. Vienā no intervijām dzejnieks uzsvēra, ka skolas demokratizācija nozīme panākt, lai skola būtu pieejamāka visnabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Raiņa vadītās Izglītības ministrijas plānos ietilpa skolu programmas pārskatīšana un eksāmenu skaita samazināšana. Liela naudas summa tika iedalīta jaunu pamatskolu un vidusskolu celtniecībai. Rainis uzturēja ciešas saites ar dzimto pusi, it īpaši - ar Ilūkstes pamatskolu. 1926. gada 21. aprīlī, atbildot uz apsveikumu, dzejnieks uzrakstīja veltījuma dzejoli Ilūkstes pamatskolas 2. klasei, bet 1927. gada 23. janvārī ieradās Ilūkstē uz jaunās pamatskolas ēkas atklāšanu. Savā runā ministrs apsveica skolas kolektīva un pasniedza jaunās ēkas atslēgas. Skatot arhitekta Blancenburga celto stalto skolas ēku kalna galā, Rainis novēlēja, lai šis nams lej gaismu pār tālu un tuvu apkārtni. Dzejnieks atgādināja teiku par Lāčplēsi, kuram bija jāsargā atslēga no vēl neuzceltās gaismas pils, un piekodināja ilūkstiešiem turēt svētu savas jaunās gaismas pils godu.Ilūkstes pamatskola ir vienīga skola Latvijā, ko atklājis toreizējais izglītības ministrs Rainis. Tā laika avīzēs tika uzsvērts, ka skolas trīsstāvu ēka ir dominējošā celtne pilsētā, kura bija ievērojami cietusi I Pasaules karā. Pēc skolas atklāšanas tajā mācījās 398 skolēni 11 klasēs 12 skolotāju vadībā.Par piemiņu Raiņa vizītei pie skolas tika atklāts dzejnieka krūšutēls.

Vecie ebreju apbedījumi un padomju laika pieminekļi 2.pasaules kara laikā nogalinātajiem ebrejiem. Vecie kapu pieminekļi tika uzstādīti laika periodā no XIX gadsimta sākuma līdz XX gadsimta 80-iem gadiem. Kapsētas nomalē ebreju kapos tika uzcelti divi obeliski, veltīti 1941. gada vācu nacisma upuriem.

Ēģiptes luterāņu draudzes baznīcu Vilkumiestā sāka būvēt muižnieks A.Etingens 1823. gadā, 1863. gadā baznīcai uzcēla torni. Baznīca tika sagrauta pirmā pasaules kara laikā, otrā pasaules kara laikā tā tikusi pilnīgi izdemolēta. Ēģiptes ev.lut. baznīca atrodas kādreizējā Ilūkstes apriņķī, tagadējā Daugavpils raj. Meduma pagasta teritorijā pie Lietuvas Republikas robežas. Ēģiptes evanģēliski-luteriskā draudze dibināta I567. gada 28. februārī pēc Kurzemes hercoga pavēles par jaunu baznīcu dibināšanu. Ar 1584. gadu Ēģiptes draudzei ir jau savs mācītājs. Ap I6. un 17.gs. miju pie Ēģiptes baznīcas radās miestiņš, kuru nosauca par Vilkumiestu, kas ir arī draudzes īstais latviskais nosaukums. Ēģiptes draudzei bijušas vairākas pēc kārtas koka baznīcas, no kurām pēdējā izdemolēta 1812.g. franču karā. Kalkūnes un Medņu (Meduma) muižas īpašnieks 1823. gadā sāka celt mūra baznīcu, kuru iesvētīja 1825. g. 5.jūlijā. A.Etingens (Oettingen) 1863. gadā veica pilnīgu baznīcas remontu un uzcēla torni. Reizē ar Ēģiptes draudzes nodibināšanos Medņu muižas īpašnieks V.Firstenbergs nodibināja mācītājmuižu, kas tāpat kā baznīca, daudz cieta karos, jo atrodas lielā Daugavpils ceļa malā. Franču karā un sevišķi pirmā pasaules karā draudzes arhīvs pilnīgi iznīcināts. Ēģiptes baznīca pēc pirmā pasaules kara atjaunota 1930. gadā. Baznīcā bija 80 sēdvietas. Draudzei piederēja 54 ha mācītājmuižas zemes. 1936. gada pārskatā Ēģiptes draudzē bija 50 draudzes locekļu, kristīti 3 bērni, iesvētīts viens jauneklis. Ieņemts draudzes kasē 1988,86 lati un izdots Ls 1231,11. Otrā pasaules karā 1944. gadā Ēģiptes baznīcas tornis ar lielgabalu sašauts, jo tornī atradās kauju uguns novērošanas punkts. Baznīca pilnīgi izdemolēta. Pēc otrā pasaules kara mācītājs Nikolajs Muižnieks no Daugavpils gan noturēja dievkalpojumus gan izdemolētajā baznīcā, gan tuvējā baznīcas apkalpotājas mājā, kura tagad ir nojaukta. Taču draudzes locekļu mazā skaita dēļ valsts iestādes drīz vien aizliedza dievkalpojumu noturēt kā Ēģiptes baznīcā, tā arī draudzē. Līdz ar to Ēģiptes draudze tika slēgta un nedaudzie draudzes locekļi pievienojās Birkeneļu draudzei, bet arī Birkeneļu draudzi slēdzot, pievienojās pie Daugavpils ev. lut. draudzes.Pēc Ēģiptes baznīcas slēgšanas, baznīcā kādu laiku iekārtoja vietējā kolhoza siena miltu maltuvi, ko darbināja ar elektrību. Ap 1979.g. arī siena miltu malšanu pārtrauca un maltuve tika demontēta. Līdz ar to tagad Ēģiptes baznīca stāv tukša, neizmantota un nožēlojamā stāvoklī. Durvis ir izlauztas. Ēģiptes ev.lut. kapi, kuri atrodas ap baznīcu, ir gandrīz jau likvidēti un mežā aizauguši. No nezināmiem cilvēkiem visi pieminekļi novākti un aizvesti. Tikai nedaudzas kapu kopiņas tiek sakoptas. Pēdējās bēres Ēģiptes kapos bija I980.g. 6.martā. Apglabāja Vaiņags Sofiju. Šajos kapos atdusas arī Raiņa skolotājs Oskars Svensons. Droši vien daudziem Medumu ciema iedzīvotājiem pat prātā nenāk, ka šī apvi­dus teritorijā - agrākajā Kurcuma pa­gastā - pastāvēja diezgan liela apmet­ne, kurai bija slavens nosaukums Ēģipte. Tā radās XVI gadsimta beigās netālu no Lietuvas robežas un Novoaleksandrovskas (Zarasu) šosejas pie Smelīnas (paš­reiz Lauces) ezera un sākumā tā saucās Vilkumiests. Turpmāk apmetni sāka dē­vēt par Ēģipti. Grūti noteikt, ar ko ir saistīta šāda nosaukuma rašanās. Ir tikai zināms, ka uz Ēģiptes-Birkeneļu luterāņu baznīcas zīmoga bija attēlota Ēģiptes Heopsa pira­mīda, bet ne krusts vai citi reliģijas simboli, kuri parasti ir uz baznīcas zīmo­giem.

18.gs. Eglaines (Lašu) muižā bija kapela, kurā notika dievkalpojumi. Tā bija mūra celtne, kuras iekšpusi izšuva ar dēļiem. I Pasaules karā kapelu nopostīja. No tās pāri palika vien ozolkoka altāris, liels krucifikss, ziloņkaula krusts un Lieldienu sveces postaments. Kādu laiku pēc kara dievkalpojumus noturēja privātās mājās. Tad prāvests Vitolds Šiksnelis Eglainē nodibināja draudzi, kurai zemes ierīcības komiteja piešķīra zemi. Uz tās 1920. gada prāv. V.Šiksnelis uzcēla lielu koka māju, kuras vienā galā ierīkoja lūgšanu namu, bet mājas otrajā galā - prāvesta dzīvokli. Lūgšanu namā novietoja vecās kapelas altāri u.c. saglabājušos reliģiskos priekšmetus, un sāka noturēt dievkalpojumus. 1936. gadā Ilūkstes dekāns Jūlijs Samušs Eglainē uzsāka celt jaunu baznīcu, bet darbi neveicās. 1939. gadā par Eglaines prāvestu iecēla A.Lapotenoku. Dievnama celtniecība turpinājās. Tad uznāca II Pasaules karš un baznīcas celtniecība apstājās. Padomju gados tā tika draudzei tika atsavināta un pārbūvēta par noliktavu. 1988. – 1989. gadā draudze atguva īpašumu, tika veikti celtniecības darbi. 1994. gada 27. martā baznīcas tornī uzvilka zvanu. Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1994. gada 28. jūlijā.

Piemiņas zīme atrodas Līksnas takās - Emīlijas Plāteres takas sākumā. Emīlija Plātere (1806 Viļņa - 1831 Kapčiamiestis) ir poļu un lietuviešu nacionālā varone, kas no 1815. gada dzīvojusi Līksnas muižā. Vadījusi patriotu karaspēka vienību Latgalē un Lietuvā, gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim, pāragri mirusi poļu sacelšanās laikā 1831. gada ziemā. Grāfiene Līksnā dzīvoja no 1806. līdz 1829. gadam. Jauniete neesot slēpusi savas patriotiskās jūtas. Viņa par savu tautu bezbailīgi iestājusies arī poļu nemieros jeb sacelšanās laikā, kas notika 1830. – 1831. gadā. Viņa 1830. gada 23. martā piedalījusies dievkalpojumā Dusetu (Lietuva) baznīcā un pēc tam “ar zobenu pie sāniem un vaļējiem matiem” tautiešus aicinājusi cīņā. Pēc neveiksmīgās poļu un cara armijas sadursmes pie Pristaines grāfiene iestājusies poļu cīnītāju nodaļā, tur Emīlija Plātere izveidojusi savu nodaļu. Vēlāk drosmīgā grāfiene bija iecelta par Lietuvas 25. kājnieku pulka 1. rotas komandieri. Poļu cīnītāju atmiņās var lasīt, ka Emīlija Plātere bija izcila karavadone. Diemžēl, poļu cīnītāji 1830. gada 6. jūlijā cietuši sakāvi pie Viļņas, un Emīlijai Plāterei bija jādodas uz Varšavu. Ceļā grāfiene smagi saslimusi un mirusi tā paša gada 31. decembrī 25 gadu vecumā. Poļi Emīliju Plāteri daiļliteratūrā un mākslā pielīdzinājuši slavenajai francūzietei Žannai D˙Arkai. Polijā viņas vārdā nodēvētas ielas, dzelzceļa stacijas, skolas, utt. Līksnas pagasta bibliotēkā glabājas mākslinieka Sandija Greiškalna gleznots Emīlijas Plāteres portrets.

Taka vijas gar gleznainajiem Ilžas (Ludzas) upītes krastiem, pa veco Eversmuižas parku, gar katoļu baznīcu un muižas ēkām līdz Felicianovas muižai un dzirnavām.

Tieši Francis Trasuns bija iniciators un viens no Latgales kongresa organizatoriem 1917. gadā Rēzeknē, kad tika pasludinātas Latgales novada vēsturiskās tiesības apvienoties ar pārējām latviešu zemēm vienā kopībā.

Šī koka baznīca izceļas ar lielāko valsts nozīmes aizsargājamo pieminekļu mākslas priekšmetu skaitu

Kapliča datēta ar 1788.gadu. Tās iekārtā atrodami baroka laika glezniecības paraugi. Divi 19. gs. pirmajā pusē veidoti krucifiksi un 18. gs. darināts altāris. Pašlaik norit nepārtaukti restaurācijas darbi.

Jaunajos Bebrenes katoļu draudzes kapos atrodas 1875. gadā celtā grāfu Plāteru dzimtas kapliča. Tā celta gotikas stilā no ķieģeļiem, vēlāk apmesta. Izmēri: 10 m x 7 m, presbiterija daļa – 2,5 m x 4 m. Augstums fasādē apm. 15 m, grīda no flīzēm, griesti – mūra velve. Sānos 2 logi, viens mūra altāris. Pie ieejas durvīm akmens pakāpieni. Kapličas jumts ir no dakstiņiem, bet torņa jumts klāts ar vara plāksnēm. Torņa galā augsts krusts. Ārpusē, kapličas sienā iemūrētas 4 marmora plāksnes ar grāfu Plāteru uzvārdiem.

18.gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kompleksa centrālas ēkas – grāfu Plāteru dzimtas rezidences celtniecība sākta ap 1765.gadu pēc arhitekta A.Parako projekta. Sākumā pils būvēta baroka stilā, taču 18.gs beigās vai 19.gs sākumā to pārbūvēja pēc klasicisma kanoniem. Pils sienu interjera gleznojumi ir 18. gadsimta Latgales laicīgās arhitektūras izcilākais piemineklis. Līdzās pilij tika uzbuvētas arī saimniecības ēkas: pils pārvaldnieka un dārznieka mājas, laidari, stallis, leduspagrabi, oranžērija.

Grendzas katoļu baznīca celta 1907.g. Agrāk Lietuvas pierobežā Stelmuižā atradās Ilūkstes filiālbaznīca (celta 1650.g., saglabājusies līdz mūsdienām). Reiz Grendzas muižnieks sastrīdējās ar Stelmuižas baronu. Negribēdams ar to vairs satikties pat baznīcā, viņš Grendzā nodomāja uzcelt baznīcu un nodibināt draudzi. Te 1907. gadā ieradās priesteris Antons Bamblovskis. Šis priesteris Grendzā nodibināja draudzi un no akmeņiem sāka būvēt mūra baznīcu. Līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. 1910. g. baznīca jau bija uzcelta, lai gan nepilnīgi, jo pietrūka līdzekļu. Baznīcu iesvētīja 1913.g. Sv. Pētera godam. Pirmajā pasaules karā baznīcu izpostīja. Vācieši ierakumiem akmeņus plēsa no mūriem. Pēc kara Grendzas baznīcu apkalpoja Sventes draudzes prāvests. Dievkalpojumus noturēja mājās, jo par baznīcas atjaunošanu neviens nerūpējās. 1930. gadā par Sventes draudzes prāvestu iecēla Antonu Rimoviču. Viņa pārziņā nonāca arī Grendzas baznīca. Prāv. Rimovičs Grendzas baznīcā samūrēja izlauztos mūrus, uzlika jumtu, salika durvis, logus. Te viņš ieguldīja visus savus līdzekļus, kurus atpakaļ nekad vairs nesaņēma. Galīgi baznīcas atjaunošanu pabeidza prāvests K. Baturo. Atjaunoto baznīcu l933. gada rudenī iesvētīja Ilūkstes dekāns J. Samušs.bPēc Otrā pasaules kara prāvests Z. Naglis apmeta dievnamam iekšpusi un ielika lielo altāri. Prāvests Kublinskis ielika sānu altārus un baznīcu izkrāsoja. Prāvests V.Pentjušs salaboja izlauzto žogu, nokrāsoja baznīcas ārpusi un saveda to pienācīgā kārtībā. Prāvests R. Latkovskis baznīcai nokrāsoja jumtu. Grendzas baznīca atrodas lielceļa malā uzkalnā netālu no Grendzas katoļu kapiem. Grendzas baznīca ir bez torņiem, 30 x 15 x 12 m liela, jumts no skārda, ieejas durvis no gala, sāniem un abām sakristejām. Baznīcai sānos katrā pusē pa 3 logi un katrā sakristejā 1 logs, altāra daļa celta lokveidīga. Apkārt baznīcas dārzam betona žogs ar šīfera jumtu. Baznīca ir vienas jomas celtne, grīda cementa, griesti dēļiem segti lokveidīgi, kora telpas balstās uz mūra pīlāriem. Ērģeļu nav, bet ir tikai harmonija. Lielo koka altāri būvējis meistars Vanagelis. Altārī liels koka krucifikss, ko veidoja prāvests A. Rimovičs. Tāpat altārī ir viņa veidotās sv. Pētera un Pāvila figūras. Labajā pusē ir tikai altāra galds ar Jēzus Sirds gleznu (mākslinieka Šēnberga darbs). Kreisajā pusē tāds pats galds ar Jaunavas Marijas gleznu “Debesīs uzņemtā”. Baznīcā ir soli dievlūdzējiem, krēsli, viens feretrons, gleznotās krusta ceļa bildes un dievgalds, kas atdala baznīcu no presbiterija.

Ilūkstes luterāņu baznīca (1865), vēstures līkločos cietusi vairākkārt. Dievnams nopostīts 1. pasaules kara laikā, tad par draudzes līdzekļiem atjaunots (1928). 20. gs. 50. gados padomju vara dievnama ēku atsavināja un pielāgoja „laicīgām lietām”. Te bija gan klubs, kinoteātris un visbeidzot arī rajona bērnu sporta skola. Draudze īpašumu atguva 90. gadu sākumā, un 1993. gadā te notika pirmais dievkalpojums. Draudze ieguldījusi milzīgus pūliņus, un tagad dievnams atguvis kādreizējo veidolu. No jauna uzcelts tornis, ir altāris (tā izbūvi un iekšējo darbu apdari veikuši Rīgas amatniecības skolas audzēkņi), harmonijas, kancele un pārējais inventārs. Bet baznīcas tornī skan Hādreslēvas (Dānija) draudzes dāvinātais zvans.

Dievmātes Piedzimšanas pareizticīgo baznīcas (1880) paspārnē savulaik darbojās klosteris un septiņu klašu ģimnāzija. Arī šis dievnams piedzīvojis kara postījumus un padomju varu, kas dievnamu slēdza. Dievnama atjaunošanas darbi sākās 2001. gadā. Nelielajam no sarkaniem ķieģeļiem veidotajam dievnamam raksturīgi ārsienu gleznojumi.

Ilūkstes katoļu baznīca celta 1816. gadā par Katrīnas Zībergas līdzekļiem un tā tika nodota uniātiem. 1861. gadā baznīca pāriet pareizticīgo rīcībā, bet no 1920. gada atkal kalpo katoļu draudzei.