Muižas pils un parks, muižas klēts, kādreizējais augļu dārzs. Muižas pils celta 18.gs. beigās, divas reizes nodegusi, atjaunojot ievērojami pārbūvēta un piemērota skolas vajadzībām. Pils ēka ezera krastā piesaista gan iebraucēju, gan pašu balvēniešu uzmanību. Šobrīd muižas pilī atrodas Balvu Profesionālā un vispārējā vidusskola. Pils zāle 2.stāvā var lepoties ar vienu no labākajām akustikām Latvijā. Par tradīciju kļuvis Kamermūzikas festivāls, kurš ieskandina muižas pili augusta pēdējā nedēļas nogalē. Muižas klētī atrodas Balvu Novada muzejs. Lāča dārzs – kādreizējais muižas augļu dārzs, ko ieskauj lazdu aleja.Dārza vidū – dīķis ar saliņu. Šobrīd te izveidot savdabīgs akmeņu dārzs ar 23 kompozīcijām, ko veido 49 akmeņi. Šeit atrodas arī bērniem pašiem sava rotaļu pilsētiņa un minirampa. Iecienīta atpūtas vieta ir arī pilsētas parks, pastaigas kurā vairs nav tikai muižnieku privilēģija. Agrāk aiz tā atradušies muižas vārti, kurus rotājis uzraksts “Suņiem un zemniekiem ieeja aizliegta“. Šodien te atrodas brīvdabas estrāde, bez kuras pilsētas kultūras dzīve vasarā būtu grūti iedomājama. Balvu muižas parks ir iecienīta pilsētas iedzīvotāju un viesu pastaigu vieta. Vasaras sezonā parka estrādē norisinās daudzveidīgi kultūras pasākumi. 2018. gadā Balvu parkā atrodas arhitekta Didža Jaunzema veidotais vides objekts "Gaiss", kas ir pasaulē lielākais vēja zvanu ansamblis.

Muižas kompleksa galvenās ēkas celtniecība pabeigta 1896. gadā, to projektējis poļu – itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. J. L. Markoni. Bebrenes pili viņš projektējis franču renesanses stila ietekmē. Ēka līdz mūsdienām nonākusi mazliet pārveidotā izskatā: 1960. gadā mansarda stāva vietā tika uzcelts trešais stāvs. Pils pirmajā stāvā atradās reprezentācijas telpas, bet otrajā stāvā - dzīvojamās telpas. No bufetes telpas bija noeja pagrabā un tālāk pa pazemes eju uz attālāk stāvošo virtuves ēku. Pazemes ejas viena daļa ir saglabājusies un ir pieejama apskatei, pazemes ejas otrs atzars savienojis pili ar baznīcu, nav pārbaudīta leģendas versija par pazemes eju no pils uz kapliču. Parka ieskautās grāfu Plāteru – Zībergu muižas teritorijā var nonākt caur grezniem vārtiem (19.gs.). Visu muižas kompleksa teritoriju ieskauj sarkano ķieģeļu žogs, kas pāriet mūrētu stabiņu žogā ar koka starpsienām. Šādas konstrukcijas žogi 17.-19. gs. bija sastopami samērā bieži gan lauku muižās, gan pilsētās. Tagad šie žogi ir saglabājušies tikai dažās vietās visā Latvijā un tikai fragmentāri. Bebrene ir tā vieta, kur šī žoga konstrukcija lielā teritorijas daļā ir saglabājusies. Bebrenes muižas kompleksā ir saglabājušās virtuves ēka, pārvaldnieka māja, namiņš virs ledus pagraba, dārznieka māja ar augļu pagrabiem, kalpotāju māja, muižas staļļi, dzirnavas ar dzirnavnieka māju. Dzirnavas sāktas būvēt 1836. gadā, tās tika darbinātas ar tvaika dzinēja palīdzību, tur saglabājušās darba iekārtas – tai skaitā arī kļavas koka zobrats. Dzirnavnieka māja ir izcils Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs. Apmeklētāji tiek aicināti iepazīt gan muižas kompleksu ar parku, gan Bebrenes Romas katoļu baznīcu. Īpaši pārsteigumi sagaida pils pagrabos! Pils kučierim var pasūtīt vizināšanos karietē un izjādes ar zirgiem.

19. gs pirmajā pusē celtasdzirnavu ēkas ēkas ar saglabājušos visu graudu malšanas inventāru un ierīcēm

Dagdas vēsturiskais centrs Mazpilsētas centrā ir saglabājusies vēsturiskā apbūve. Tie ir 20.gs.s. celtie sarkano ķieģeļu nami jeb, tā sauktie, „ebreju tirgotāju nami”. 1847.gadā 68% no visiem Dagdas iedzīvotājiem bija ebreji, Dagdā bija 77 ebreju mājas un 3 sinagogas. Patreiz saglabājušies nami tiek apsaimniekoti, dažos no tiem arī mūsdienās darbojas

Līvānu stikla fabrika atstājusi neaizmirstamu kultūras mantojumu, kurš saglabāts Līvānu stikla muzejā.

Malnavas muiža atrodas Malnavas ciemā, dokumentos pirmo reizi tā minēta 1774. gadā. Zināms, ka līdz 1724. gadam tā piederēja Hilzenu ģimenei, kas cēlusies no Vācijas bruņiniekiem, kuri Latvijā ieceļojuši jau 13. gs. sākumā un pārpoļojušies. Jānis Hilzens tēva vietā pārņēma īpašumus (163 777 ha), kļūstot par Viļakas apgabala starostu. 18. gs. Hilzena meitai apprecoties ar Janu Šadurski, Malnavas muiža kļuva par Šadursku ģimenes īpašumu. Tajā laikā tā tika pārveidota: galvenajai muižas ēkai piebūvēja trešo stāvu, arī muižas jumts, Z un D bloki tika pārbūvēti. Muižas ēkā var redzēt kāpnes, kuras vijas uz augšu, bet pils aizmugurē atradās apaļa zāle ar stikla sienām un izeju uz parku. Nikolaja Šadurska ģimene atstāja Malnavu, dodoties bēgļu gaitās, tomēr muiža vēl pastāvēja, jo to pārvaldīja grāfa palīgs. 1920. gadā Malnavas muižu ar 12,402 ha zemes nacionalizēja un kā vienu no lielākajām muižām ieskaitīja valsts zemes fondā. 1928. gadā ēkai piebūvēti sānu korpusi, pielāgojot lauksaimniecības skolas vajadzībām. Arī šobrīd muižas ēka tiek izmantota Malnavas koledžas vajadzībām.

Piemiņas akmens filozofam Konstantīnam Raudivem ir uzstādīts Barinaucu sādžā dzimto māju vietā.

Riebiņu muižas vēsture iesniedzas 16. gadsimtā. Apskatāms arī parks un saimniecības ēkas. Senāk lēņu īpašumus apkaimē sauca par Krevmuižu, iespējams, ka šīs muižas centrs saucās par Krevi vai (visticamāk) Kreviem, jo nepilnus 4 km no Riebiņiem, bet jau tagadējā Silajāņu pagastā, atrodas Krevu viensēta, kas līdz 1920. gada agrārreformai pastāvēja kā Krevu muiža. 16.gs. vidū ordeņmestrs Pletenbergs tos nodevis Gerhardam Rēbinderam. Kopš 1600.gada Ribeniški piederēja Korfu dzimtai. 17.gs. sākumā Korfi uzceļ Riebiņu muižu tagadējā vietā. Bet ir izteiktas domas, ka Riebiņu muižu 16.gs. otrajā pusē cēluši Rēbinderi, bet Korfi tikai paplašinājuši. Muiža vēlāk pārgājusi Rekiem, tad Veisenholfiem. Izveidots skaists ainavu parks, plašajā pils laukumā bija baseins ar strūklaku. Polijas galma ierēdnis Mihals Veisenholfs Korfu pilij piebūvēja vienāda lieluma sānu būves un divus torņus. Vienā no torņiem atradās pils kapela, otrā bija izvietota muižas bibliotēka. Pils laukuma abās pusēs viena otrai pretī bija uzceltas vienstāva celtnes. Laukuma kreisajā pusē esošo celtni sauca par “orķestra māju”, jo šeit Veisenholfu laikā mājoja pils kapelas mūziķi, labajā pusē esošā “oficina” kalpoja par virtuvi un dažādu lietu noliktavu. Riebiņu pilī bez plašās bibliotēkas no pils daudzo īpašnieku uzkrātajām un atstātajām milzīgajām mākslas darbu kolekcijām bija iekārtota gleznu un skulptūru galerija. Pilī bija savākts arī daudz senlaiku mēbeļu. Vēlāk Mihala Veisenholfa dēls Arnolds (1874) to pārdeva poļu inženierim S.V.Kerbedzam, kura dzimta te saimniekoja līdz 1.pasaules kara beigām. Nav zināms, kādā stāvoklī to 1874. gadā pārņēma Kerbedzi, kuri lielāko dzīves daļu pavadīja Polijā un citur. Kad Jāzeps Veisenholfs Riebiņus apmeklēja 1883. gadā, pili atrada tukšu. 20.gadsimta sākumā, ilgāku laiku pamesto pili, atjaunoja Jevgenija Kerbedza, tolaik plaši pazīstama filantrope, telpas nodeva mākslinieku, rakstnieku un komponistu atpūtai. Pēc J.Kerbedzas uzaicinājuma Riebiņos 1904.gadā pabija mākslinieks Konrāds Kržižanovskis (1872. – 1922.) ar saviem audzēkņiem no Varšavas skolas. Šeit tapuši viņa darbi “Biļjarda zāle Riebiņos” (1904), “Klavieres“(1905). Šeit ar audzēkņiem viņš uzturējās arī 1907.gadā, tapusi glezna “Ziemas studija ar audzēkņiem”. Kādu laiku te dzīvojis slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists Nikolajs Konstantīns Čurļonis (1875. – 1911.), kuram piederot izteiciens: “Riebiņi – tā ir īsta mākslinieku paradīze” 1918.gadā agrārās reformas laikā muižas centrālo daļu nodeva Silajāņū pagasta pašvaldībai, kura savukārt te (1920.gadā) ierīkoja sešklasīgo pamatskolu, darbojās līdz 1979.gadam, pēc tam kolhozs izmantoja kā noliktavu.

Muiža izaugusi 18. gs. Krievijas caru ceļa uz Eiropu malā, koka ēkas ieskāva plašs parks ar retām koku sugām, tas atrodas valsts aizsardzībā, parkā bija uzceltas īpatnējas ūdensdzirnavas.

Upursalas upurakmens – sena latgaļu kulta vieta, kurš atrodas uz Upurslas Rušonu ezerā. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m. Rušona ezera Upursala jeb Lielā sala atrodas ezera rietumu daļā 1,5 km no rietumu krasta, kur ir pazīstamie Kristapiņu senkapi (8.-13. gs.). Šie senkapi ierīkoti daudz agrāka laika apmetnes vietā. Atsevišķas atrastās senlietas norāda, ka šī vieta bijusi apdzīvota I g. t. p. m. ē. beigās - mūsu ēras sākumā. Starp Upursalu un Kristapiņu senkapiem ir nelielā Liepu sala. 1936. gadā presē parādījās ziņa, ka pie šīs saliņas ezerā atklāti ļoti senas mītnes pāļi. Tomēr 1964. gadā hidroarheoloģiskā apzināšanas ekspedīcija J. Apala vadībā konstatēja, ka šajā vietā atklātās koka konstrukcijas ir kāda viduslaiku būve. Pēdējos gados dažas senas trauku lauskas atrastas arī pašā Liepu saliņā. Tas varētu liecināt, ka kādreiz ļaudis dzīvojuši arī tur. Ezera ziemeļu krasts Upursalai atrodas tuvāk, jo pie Mazo Mucenieku ciema ezerā iesniedzas zemesrags. Arī uz tā konstatēts senas apmetnes kultūrslānis. Tāpat uz viduslaikiem attiecināmas senlietas atrastas pie netālās Rušonas muižas. Nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Rušona ezera paceļas Kurtoša pilskalns. Kopš sendienām tas tiek apstrādāts un zaudējis savu sākotnējo izskatu. Visus Rušona ezera krastus, kas ietver Upursalu, cilvēki ir apdzīvojuši, jau kopš senseniem laikiem. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Arheoloģiskajos izrakumos, kas tika izdarīti pie šī pieminekļa, noskaidrots, ka Upurakmens tuvumā bijušas divas seklas bedres. Vienā no tām atrada pussadegušas priedes mizas. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Upursalas Upurakmens izmantošanas laiku. Upursalai tuvējie arheoloģiskie pieminekli attiecas uz dažādiem gadsimtiem. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upursalas Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.

Baznīcas centrālo lielo altāri grezno astoņas korintiešu ordera kolonnas, virs kurām arhitrāvā uzraksts Quis ut Deus (latviski - „Kas ir kā Dievs"). Kreisajā jomā atrodas Jēzus Sirds altāris, labajā – Jēzus Kristus ciešanu altāris, kurā ievietots 18. gs. izgatavotais koka krucifikss, kuram piedēvētas brīnumdarītāja spējas. Daudzās pateicības votas liecina par medicīniski neizskaidrojamām dziedināšanām un brīnumiem. Viļānu baznīca un tās apkārtne mūsdienās ir kļuvusi par ievērojamu svētceļojuma vietu. Bez atjaunotā dievnama iespējams apskatīt Sveču kapelu, sv. Terēzes no Bērna Jēzus kapelas un rožu dārzu, kapelu veltītu dvēselēm šķīstītavā, baznīcas pagrabus ar kapelu veltītu nedzimušajiem bērniem, Krustaceļu, kā arī krusta kapelu, Fatimas Dievmātes godam veltīto grotu ar Fatimas ganiņu skulptūrām, Rožukroņa dārzu ar svētā bīskapa Meinarda – Latvijas pirmā misionāra skulptūru, draudzes aizbildņa sv. Erceņģeļa Miķeļa skulptūru. Lai apskatītu visus šos iepriekš uzskaitītos objektus, iepriekš jāpiesakās pie baznīcas gida.

Iebraucot Krāslavā no Rīgas puses, ciemiņus sagaida Adamovas pilskalns – tas atradās Daugavas senlejas malā starp divām dziļām gravām. Kalna augstums sasniedza 40 m. Adamovas pilskalns, tāpat kā citi Daugavas pilskalni, bija apdzīvots ilgu laiku. Šajā vietā arī meklējami Krāslavas pirmsākumi. 1960. gadu beigās, arheoloģiski nepētīts, pilskalns tika nolīdzināts un iznīcināts, tam pāri ierīkojot jauno Rīgas – Krāslavas šosejas trasi. Pašlaik pilskalna skatu lau­kums ir iemīļota krāslaviešu un viesu pastaigu un atpūtas vieta.

Savdabīgākais objekts, kas stiepjas 6 km garumā gar Daugavu. Augstākajās vietās sasniedz 9 m un kopš tā uzcelšanas joprojām droši sargā pilsētu no plūdiem.

Platība 6,2 ha. Tajā aug aptuveni 40 svešzemju koku un krūmu sugas.

Ambeļu Romas katoļu sv. Jura baznīca ir koka celtne, 13 m gara un 8 m plata, ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Par baznīcas celšanas laiku noteiktu ziņu nav, taču netieša informācija liecina, ka 1782. gadā tā jau bijusi. 1782. g. l7.XII dominikāņu provinciāls Dr. A. Soļuha, apmeklējot Aglonas klosteri, uzdod rūpīgāk apkalpot Ambeļu, Putānu un Raģeļu baznīcas. Tātad, 1782. gadā Ambeļu baznīca jau bija. Ir zināms, ka to cēlis Z. Plāters kā kapu kapliču. Sākumā tā ir bijusi ļoti neliela, ar apaļiem logiem. Tos vēl tagad var saskatīt baznīcas vecajā daļā. Kapliča bija veltīta sv. Jura godam, to izmantoja arī draudzes vajadzībām. 1888. gadā šo kapliču pārbūvēja. Pēc pārbūves tā ir 13m gara un 8 m plata (bez presbitērija un priekštelpas 11,4 x 7,25 = 83 m2). Ambeļu baznīca ir koka celtne ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Baznīcas griesti ir nedaudz velvēti. Ir tikai viens altāris, kurā ir Jaunavas Marijas glezna. Altāris ir veidots baroka stilā, rotāts ar īpatnējiem, mākslinieciski augstvērtīgiem kokgriezumiem. Iekšpuse apšūta ar finieri, ārpuse ar dēļiem, bet nav krāsota. Baznīcā ir cementa grīda, solos var novietoties 50 cilvēki. Baznīca ir elektrificēta, ir l apkure, sakristeja nav apkurināma. Mūzikas instrumenta baznīcā nav.

Tilts pāri Poguļankas (Salienas) upītei būvēts 19. gs beigās no šķeltiem un apstrādātiem laukakmeņiem. Arkas augstums ir 5,2 m, garums 5,5 m, platums 4,6 m. Tilts ir vietējas nozīmes arhitektūras un inženierbūves piemineklis, viens no nedaudzajiem šāda veida tiltiem kas salīdzinoši labā tehniskā stāvoklī ir saglabājies Daugavpils rajonā.

Celts 1910.gadā.