Slutišķu sādžas malā redzama piemiņas zīme, kas apliecina, te ka atradusies Slutišķu viduslaiku kapsēta (15.-17.gs.). Arheoloģisko izrakumu laikā te atrastas 175 apbedījumu vietas.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu uzbūvēja no cementa ķieģeļiem par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem 1933. – 1938.g. Prāvests V.Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apm. 1500 locek|iem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti. 1933. g. 10. septembrī Krāslavas dekāns J. Kiselis iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Tajā pašā gadā uzcēla dzīvojamo māju un tajā ierīkoja pagaidu kapelu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudze un arhibīskaps, jūnijā baznīcu Spruktos iesvētīja dekāns J. Kiselis. Baznīca bija jau uzcelta, izņemot torņus, kas vēl bija jāceļ. Pēc iesvētīšanas dievkalpojumi notika baznīcā. Prāvestu V. Kozlovski pārcēla par vikāru uz Varakļāniem. 1935. g. 8. augustā Spruktos iebrauca prāvests V. Litaunieks. Viņš uzcēla Spruktu baznīcai torņus. 1938. gadā par Spruktu draudzes prāvestu iecēla Staņislavu Kokinu, kas pabeidza baznīcas celšanu. Baznīca ir 28 m gara, 16 m plata, 12 m augsta ar diviem torņiem. Tā celta no lieliem cementa ķieģeļiem. Baznīca ir trīsjomu celtne. Grīda no cementa, bet griesti koka, apmesti un velvē veidoti. Baznīcas ārpuse nav apmesta, bet iekšpuse izmesta un krāsota. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Baznīca veltīta sv. Antona godam. Lielajā altārī ir sv. Anto­na glezna, kas atvesta no Izvaltas baznīcas. Sānu altārī ir niša ar lielu Jaunavas Marijas statuju, arī atvestu no Izvaltas. Trešajā altārī ir Jēzus Sirds glezna, ko veidojusi māksliniece Žilvinska.

Stoļerovas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca. 1999. gadā prāvesta Butāna vadībā nodegušās baznīcas vietā tika uzbūvēta jauna mūra baznīca, kas ir nedaudz lielāka par nodegušo un kas ir jaunākā (atjaunotā) baznīca Rēzeknes novadā. No 4 km attālās Rozenmuižas kapelas uz baznīcu pārvesta Čestahovas Dievmātes glezna.

Strūžānu Vissvētās Trīsvienības draudzes katoļu baznīca atjaunota un iesvētīta 1958. gadā. Tā kā padomju varas gados neļāva būvēt torņus, ēka atšķiras no pārējām baznīcām ar beztorņu arhitektūru.

Baznīcu iesvē­tīja 1831. gadā Sv. Miķeļa Ercenģeļa godam. Celta tā no laukakmeņiem, bez torņiem, senbazilikas stilā, 30 x 16 x 9 m liela. Baznīcai trīs ārējās durvis un 14 logi. Apkārt baznīcai pagalms ar mūra žogu. Vienā laikā ar baznīcu, tās priekšā ir uzbūvēts no lauk­akmeņiem zvanu tornis ar vārtiem. Tornī viens bronzas zvans. Netālu no zvanu torņa īpatnējs koka krusts no 1889. gada. Žogam betona jumts. Baznīcai cinkota skārda jumts, kas segts 1976. gadā.

Subates luterāņu baznīcai, kas celta 1685. gadā, Latvijas mākslas vēsturē piemīt īpaša vieta. Pirmkārt, tās arhitektūra pilnīgi atšķiras no tradicionālā priekšstata par Latvijas lauku baznīcu. Otrkārt, Subates vārds tiek lietots, lai apzinātu kokgriezēju un koktēlnieku grupu, kura 17 .gs. beigās darinājusi iekārtas virknei baznīcu Latvijā un Lietuvā. Subates baznīcas iekārta, iespējams, bijusi lielākais šīs darbnīcas darinājums, ko tikai nedaudz skāruši pārveidojumi. Zem bagātīgā dekoru klāsta viegli uztverama baznīcas iekārtas konstruktīvā uzbūve, ko papildina liels daudzums skulptūru un sižetisku ciļņu.

Subates pilsētas vēsturiskais centrs ir ierindots valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu kategorijā. Ievērojamākie objekti: Subates tirgus laukuma Z puses apbūve, Brīvības ielas pāra numuru puses apbūve, Brīvības iela 100 m DR virzienā no 28. nama, aleja DA virzienā līdz ezeram, līnija A virzienā pāri ezeram līdz Baznīcas ielas 41. namam, Baznīcas ielas nepāra numuru puses apbūve, Ilūkstes ielas pāra numuru puses apbūve, aleja no Ilūkstes ielas 10. nama līdz Pētera ielas 1. namam, līnija ZA virzienā līdz bij. ebreju kapsētas A stūrim, kapsētas A un Z robeža, līnija ZR virzienā pāri ezeram līdz Upes ielas 24. namam, līnija R virzienā līdz Ziemeļu ielas 4. namam, Ziemeļu ielas pāra numuru puses apbūve, Domes ielas nepāra numuru puses apbūve no 49. nama līdz Tirgus laukumam. Sīkāka informācija: www.visitdaugavpils.lv

Jelgavas ielas galā ir vecie ebreju kapi (18.-20.gs.) ar seniem rakstiem uz kapu pieminekļiem. Daudzi no tiem praktiski vairs nav izlasāmi.

Subates vecticībnieku lūgšanas nams būvēts 19. gs. beigās.

Salienas draudze ir viena no vecākajām pareizticīgo draudzēm Ilūkstes apkārtnē. Pirmā koka baznīca Salienas muižas zemē tika uzbūvēta 1760. gadā. Laikam ritot, tās koka konstrukcijas kļuva nedrošas, tāpēc 1859. gadā, saskaņā ar eparhijas rīkojumu, baznīcu slēdza un tā tika izjaukta. Tajā pašā gadā, pateicoties Salienas muižas īpašnieka Nīmana piešķirtajiem līdzekļiem, pie Tartakas kapiem tika uzbūvēta un iesvētīta jauna koka baznīca, kura ieguva sv. Nikolaja brīnumdarītāja nosaukumu. Tā nebija plaša (tikai 18 m x 8 m), un arējā izskata ziņā esot atstājusi nomācošu iespaidu. 1889. gadā, Rīgas arhibīskaps Arsenijs, izveidojoties arhibīskapijai, personīgi pārliecinājās par jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību Salienā un draudzes locekļiem apsolīja sameklēt līdzekļus šim mērķim. 1890. gada maijā tika uzsāktas sarunas par zemes gabala iepirkšanu jaunās baznīcas, skolas un saimniecības ēku celtniecības vajadzībām. Vietējie muižnieki – fon Nīmani – piekrita ziedot šiem mērķiem 5 ha lielu gruntsgabalu. Naudas līdzekļi celtniecībai, pateicoties Rīgas arhibīskapa Arsenija pūlēm, tika saņemti no St.Pēterburgas lieltirgotāja A.I.Gruzdeva. Jaunās baznīcas celtniecība (23,63 m x 10,64 m x 7 m) tika pabeigta 1894. gadā un izmaksāja 6000 rubļu. 1895. gada 27. augustā baznīcu svinīgi iesvētīja un tā ieguvu sv. Jāņa Kristītāja nosaukumu. Salienas baznīca uzcelta no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē, ikonostass ir vienstāvu, mākslinieciski augstvērtīgs. Salienas draudzes locekļu svētībai, baznīcas iesvētīšanas dienā Rīgas arhibīskaps Arsenijs atsūtīja svētbildi “Jēzus Krusta uzstādīšana”, bet St.Pēterburgas lieltirgotājs A.I.Gruzdevs ziedoja 650 rubļu baznīcas priekšmetu iegādei un baznīcas iekārtošanai. Vecā koka baznīca 1921. gadā tika pārcelta uz baznīcai piederošās zemes un tika pārbūvēta par skolu. Plebānijas vajadzībām 1898. gada martā arhibīskapija no muižnieka Henriha Nīmana par 4450 rubļiem iegādājas divas koka ēkas ar saimniecības piebūvēm, līdz to baznīcai piederošā zemes gabala platība pieauga līdz 8,57 ha. 1898. gadā Salienas draudzē bija 1110 cilvēki, 1914 gadā – 744; 1938. gadā – 643.

1800. gadā Sventē muiznieks Kazimirs Zībergs uzcēla mūra baznīcu Vissvētākās Trīsvienības godam. Sakrālo celtni iesvētīja Miķeļa Ercenģeļa godam. Baznīca celta no akmeņiem taisnstūra formā 26 x 16 x 8 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Apmesta un balti krāsota pajumte, stūru pīlāri, durvju un logu ierāmējumi. Cinkotā skārda jumts. Virs jumta – fasādē apm. 5 m augsts tornītis ar zvaniem. Tornim jumts melnā skārda, krāsots brūnā surika krāsā. Katros sānos baznīcai 5 logi, pie ieejas no gala 2 logi un katrā sakristejā viens. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Pie ieejas durvīm cementa kāpnes. Sventes baznīca ir vienas jomas celtne, ar koka grīdu un griestiem. Griesti klāti ar mazu ieloku. Trīs koka altāri, soli dievlūdzējiem un kancele. Tos visus gatavoja galdnieks S. Meinards 1913.g. Gar sienām krusta ceļa bildes ģipša veidojumā. Tās 1913.g. izgatavojis Serafinovičs. Sākumā tās dāvāja Grendzas baznīcai. Tad dāvātāja to atsauca un dāvāja Sventes baznīcai. Uz Grendzas baznīcu aizveda Sventes baznīcas litogrāfiskās Krusta ceļa gleznas. Presbiterija labajā stūrī koka statuja “Ecce Homo”, ko iegādāja prāvests Juris Pieskovskis. Kora telpas balstās uz diviem vareniem mūra pīlāriem, kur atrodas ērģeles. Prezbiteriju no baznīcas telpas atdal koka dievgalds. Lielajā altārī Vissvētās Trīsvienības glezna. Tai abos sānos koka pīlāri. Līdzīgi veidoti abi sānu altāri. Labajā pusē sv. Miķeļa altāris ar gleznu, bet kreisajā – sv. Jura, ar gleznu. Visas trīs gleznas ir laba mākslinieka darbs. Presbiterija abās pusēs sakristejas, virs kurām noliktavas. Sakristejā griesti koka, bet koka grīdu prāv. A. Žilvinskis pakāpeniski nomainīja uz cementa grīdu. Apkārt baznīcas dārzam akmeņu mūra žogs bez jumta. Ieejas vārti no gala un no sāniem. Dārzā aug veci lapu koki. Aiz baznīcas žoga, pretī presbiterijam, plebānija, kurā dzīvo prāv. A. Žilvinskis. Apmēram 1 km no baznīcas draudzes kapsēta. Tajā apbedīti četri prāvesti: P. Smelters 1868. 1894. mir. 1947.g., M. Mikelonis 1875. 1909. mir. 1950.g., S. Šikur – Kalvani 1892. 1918. mir. 1970.g., B. Dūre 1894. 1918. mir. 1971.g. Sventē jezuītiem bija misija un saimniecība. 1721.g. Sventes misiju un saimniecību sagrāva. Sventes baznīca skaitījās kā Ilūkstes filiāle. Tikai no 1911.g. šeit dzīvoja patstāvīgs prāvests Juris Pieskovskis. 1930.g. Sventē dzīvoja slavenais kokgriezējs prāv. A. Rimovičs, bet pēc viņa Kazimirs Batura, slavens dziedātājs, ar īpatnēju balsi.

Daugavas līkloču aizsākumā, netālu no Daugavpils ceļa uz Lielborni un Krāslavu, atrodas Tabores muiža. Tās centra apbūvi veido ēku grupa, kurā dominē kungu māja. Tā zaudējusi lielu daļu dekoratīvo detaļu un ārējā spožuma, tomēr joprojām parka un ovāla parādes pagalma ceļa un divu laukakmens mūra saimniecības ēku ieskāvumā stāv kādreizējo saimniecisko, administratīvo un kultūras norišu krustpunktā. Tabores kungu nams celts 1875. gadā. Ēkas divstāvu pamatapjoms ir simetrisks, izņemot vēlāka laika asimetrisku piebūvi vienā galā. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir simetriskā daļa ar rizalītu centrā. Rizalīta frontons veidots no koka, vasarnīcu stilā. Šim stilistiskajam novirzienam atbilst arī jumta logi un tornis, kurš redzams gan tikai 1920. gadu fotogrāfijās.105 80. gados pazudis arī frontona dekors, ārdurvju vērtnes ar virsgaismas logu un citas ļoti būtiskas dekoratīvā ietērpa detaļas. Šie elementi padarīja kungu māju krāšņu, ažūru un atbilstošu apkārtējās ainavas daudzveidībai. Reizē ar ēkas celtniecību veikts arī telpu iekārtojums. No tā saglabājušies durvju portāli, zāles griestu apdare un dažas citas detaļas. Tabores muiža mūsu gadsimta sākumā piederēja baronu fon Engelhartu ģimenei. Tabores ciemā atrodas arī Elerņas (Elkšņu) katoļu baznīca (1651). Tajā saglabājies polihroms koka cilnis “Marijas pasludināšana” (17. gs.).

1926.gada oktobrī prāvests K.Irbe iesvētīja jaunās baznīcas pamatakmeni. Tajā pašā rudenī visai baznīcai iemūrēja pamatu. Baznīcu iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs 1930.gada oktobrī.

Baznīca celta no 1921.- 1922. gadam. Baznīcai ir divi smaili koka torņi. Tā ir viena no lielākajām koka baznīcām Latvijā. 1935.gadā baznīca ieguva savu lielo zvanu, kuru izgatavoja Liepājā, bet 1940.gadā baznīcai tika iegādātas ērģeles.

Tilžas pareizticīgo baznīca uzcelta 1895.gadā, iesvētīta – 1896.gadā. Sākumā tā bijusi baznīcas skolas ēka, bet tā kā šajā apvidū bijis daudz pareizticīgo, tad ar Tēva Pjotra Lapina iniciatīvu par Sinodes līdzekļiem tika piebūvēta baznīca. Tā ir 10 m gara, 8 m plata un 3 m augsta.

Saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis. Interesanta ir klēts ar smagnējo būvformu, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. Jau 1947. g. stallī iekārtota skola. 1999. gados rekonstruēta. J. Zilgalvis šo celtni atzīst kā labu piemēru muižas apbūves saglabāšanai un izmantošanai. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, izceltas logailu augšdaļas no sarkanajiem ķieģeļiem. Uz bojā gājušās kungu mājas pamatiem uzbūvēta koka ēka. 19. gs. sākumā Boļeslavs Plāters-Zībergs sācis muižas veidošanu. Parks veidots kā ainavu jeb angļu stila grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas parks (19. gs.). Parka platība – 8,5 ha, no tiem 0,21 ha aizņem dīķis. Parka teritorijā atrodama 21 koku un krūmu suga – gan vietējās, gan svešzemju. Te ir daudz ošu, ozolu, liepu, vītolu, gobu, melnalkšņu un ievu. Parka centrā ir lapegļu audze, kura nepareizas apsaimniekošanas dēļ pakāpeniski iet bojā. Austrumu daļā atrodas liepu aleja. Parka lepnums ir Lielais ozols. Dendroloģisks retums ir Moltkes liepa, kas reti sastopama Latvijas parkos. Parkā saglabājušas vairākas vēsturiskas ēkas – bijušās pusmuižas apbūves elementi, tai skaitā zirgu staļļa ēka, kas 1919. gadā pārkārtota skolas vajadzībām. Mūsdienās te atrodas Vaboles vidusskola. Vienā no pusmuižas ēkām 1996. gadā iekārtots Latgales atmodas darbinieku Skrindu dzimtas muzejs.Vaboles parkā atrodas labiekārtots atpūtas laukums.

Lašu pagastā (tagad Eglaines pagasts) 1714. gada 27. augustā dzimis Gothards Frīdrihs Stenders - vācu tautības mācītājs, apgaismotājs, latviešu laicīgās literatūras dibinātājs, valodnieks, saukts arī par Veco Stenderu. 1989. gadā šeit, par godu viņa 275 gadu jubilejai, atklāts piemiņas akmens un atvērts muzejs.

Aplūkojami trīs balti krusti un Vecpils kapsētas piemiņas zīme. Kapsēta tika iznīcināta 1986.gadā, gatavojoties Daugavpils HES celtniecībai.