Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803.gadā. Šajā pašā gadā tai tika piešķirts indults. Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863.gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8.septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts. Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu. Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924.gada 15.jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935.gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmāram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938.gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas. Sākot ar 1956.gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas. Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

Dagdas pilsētas centrā atrodas obelisks karavīru piemiņai, kur ir apbedīti 162 karavīri.

Gidi izvadās pa ebreju tautas vēstures līkloču pēdām Ludzas pusē.

Veltīts Krāslavas rajona visu okupāciju varu terora upuru piemiņai. Tēlnieki – daugavpilieši Indulis un Ivo Folkmaņi. Piemineklis uzstādīts pēc Krāslavas rajona politiski represēto nodaļas iniciatīvas ar Latviešu fonda atbalstu.

Vietējas nozīmes kultūras piemineklis. Baznīca celta1938.gadā, atjaunota un draudzes īpašum;a atgūta1994. gadā. Apskatāma A.Egles altār glezna "Kristus glābj slīcējus", kas pusgadsimta garumā tika uzskatīta par pazudušu.

Ir lielākais dievnams Rēzeknē. 1914. gadā Jēzus Sirds katedrāle tika iesvētīta. Ēkas fasādes daļa ir veidota pseidoromantisma, savukārt altāra daļa - pseidogotiskas stilā.

Baznīcas celtniecību 19. gs. sekmējis grāfs Riks, kā vārdā nosaukts Rikavas ciems. Blakus baznīcai atrodas kapi un kapella, kur atrodas grāfa Rika kapa vieta. Vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Privāts objekts, sazināties pa telefonu! Atrodas 0,5 km uz A no Rušonas baznīcas. Celta 1903.gadā. Kungu māja ir vienstāva mūra ēka ar divu stāvu centrālo daļu. Divslīpu, centrālajā daļā četrslīpu jumts. Arhitektūras stils: neorenesanse.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu uzbūvēja no cementa ķieģeļiem par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem 1933. – 1938.g. Prāvests V.Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apm. 1500 locek|iem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti. 1933. g. 10. septembrī Krāslavas dekāns J. Kiselis iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Tajā pašā gadā uzcēla dzīvojamo māju un tajā ierīkoja pagaidu kapelu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudze un arhibīskaps, jūnijā baznīcu Spruktos iesvētīja dekāns J. Kiselis. Baznīca bija jau uzcelta, izņemot torņus, kas vēl bija jāceļ. Pēc iesvētīšanas dievkalpojumi notika baznīcā. Prāvestu V. Kozlovski pārcēla par vikāru uz Varakļāniem. 1935. g. 8. augustā Spruktos iebrauca prāvests V. Litaunieks. Viņš uzcēla Spruktu baznīcai torņus. 1938. gadā par Spruktu draudzes prāvestu iecēla Staņislavu Kokinu, kas pabeidza baznīcas celšanu. Baznīca ir 28 m gara, 16 m plata, 12 m augsta ar diviem torņiem. Tā celta no lieliem cementa ķieģeļiem. Baznīca ir trīsjomu celtne. Grīda no cementa, bet griesti koka, apmesti un velvē veidoti. Baznīcas ārpuse nav apmesta, bet iekšpuse izmesta un krāsota. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Baznīca veltīta sv. Antona godam. Lielajā altārī ir sv. Anto­na glezna, kas atvesta no Izvaltas baznīcas. Sānu altārī ir niša ar lielu Jaunavas Marijas statuju, arī atvestu no Izvaltas. Trešajā altārī ir Jēzus Sirds glezna, ko veidojusi māksliniece Žilvinska.

Stoļerovas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca. 1999. gadā prāvesta Butāna vadībā nodegušās baznīcas vietā tika uzbūvēta jauna mūra baznīca, kas ir nedaudz lielāka par nodegušo un kas ir jaunākā (atjaunotā) baznīca Rēzeknes novadā. No 4 km attālās Rozenmuižas kapelas uz baznīcu pārvesta Čestahovas Dievmātes glezna.

2. pasaules kara 10 dažādu tautību varoņiem, kuri aizstāvēja augstieni Nr. 144 un krita, veidots piemiņas ansamblis ceļa Rundēni Lauderi malā. Piemiņas ansamblis veidots no lieliem laukakmeņiem.

Saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis. Interesanta ir klēts ar smagnējo būvformu, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. Jau 1947. g. stallī iekārtota skola. 1999. gados rekonstruēta. J. Zilgalvis šo celtni atzīst kā labu piemēru muižas apbūves saglabāšanai un izmantošanai. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, izceltas logailu augšdaļas no sarkanajiem ķieģeļiem. Uz bojā gājušās kungu mājas pamatiem uzbūvēta koka ēka. 19. gs. sākumā Boļeslavs Plāters-Zībergs sācis muižas veidošanu. Parks veidots kā ainavu jeb angļu stila grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas parks (19. gs.). Parka platība – 8,5 ha, no tiem 0,21 ha aizņem dīķis. Parka teritorijā atrodama 21 koku un krūmu suga – gan vietējās, gan svešzemju. Te ir daudz ošu, ozolu, liepu, vītolu, gobu, melnalkšņu un ievu. Parka centrā ir lapegļu audze, kura nepareizas apsaimniekošanas dēļ pakāpeniski iet bojā. Austrumu daļā atrodas liepu aleja. Parka lepnums ir Lielais ozols. Dendroloģisks retums ir Moltkes liepa, kas reti sastopama Latvijas parkos. Parkā saglabājušas vairākas vēsturiskas ēkas – bijušās pusmuižas apbūves elementi, tai skaitā zirgu staļļa ēka, kas 1919. gadā pārkārtota skolas vajadzībām. Mūsdienās te atrodas Vaboles vidusskola. Vienā no pusmuižas ēkām 1996. gadā iekārtots Latgales atmodas darbinieku Skrindu dzimtas muzejs.Vaboles parkā atrodas labiekārtots atpūtas laukums.

Nautrēnu draudzes baznīca, būvēta no ķieģeļiem Romāņu stilā, celta vecās baznīcas vietā no 1901. līdz 1914. gadam. Valsts nozīmes mākslas piemineklis. 1939. gadā pirktas ērģeles.

Goliševas ciemā pareizticīgo draudze tika nodibināta 1834. gadā. Pirmais pareizticīgo draudzes garīdznieks bija tēvs Pēteris Kazanskis. Dievkalpojumi notika kapu kapličā (šobrīd tās vairs nav) līdz tika ierīkota baznīca. Koka baznīcas celtniecība tika uzsākta 1840. gadā, bet 1841. gada 30. jūnijā baznīcu iesvētīja par godu Svētajai Trīsvienībai. 1902. gadā pēc draudzes vajadzībām baznīca tika paplašināta un ir saglabājusies tādā izskatā līdz mūsdienām. Baznīca atrodas Latvijas- Krievijas pierobežas joslā, tāpēc, lai apskatītu baznīcu, ir vajadzīga Valsts robežsardzes izsniegta caurlaide. Neilgi pirms Otrā Pasaules kara sākuma (30. gados) Goliševas pareizticīgo dievnamam tika uzdāvināta Svētā žēlsirdīgā Serafima svētbilde. Kopš tā laika tradicionāli ir kļuvuši Serafima svētki, kas norisinās katru gadu 1. augustā Goliševas ciemā. Šajā dienā Goliševas pareizticīgo baznīcā notiek aizlūgums par godu Svētajam Serafimam un svētku programma.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Līksnas baznīcas vēsture liela mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Viņiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram bija lieli īpašumi: Ilūkstes, Dvietes, Pilskalnes, Dunavas, Rubeņu, Bebrenes, Sventes, Līksnas, Nīcgales un Ķirupes. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jānis Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. No 1826.gada līdz 1856.gadam Līksnā dzīvoja kanoniķis Tomass Kosakovskis, vairāku grāmatu izdevējs latviešu valodā. Pēc tam viņa darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.). Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam. Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu. Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja. Baznīca ir sarkano ķieģeļu celtne. Ķieģeļi pirkti Polijā. Jumts un torņi segti ar cinkotu skārdu. Līksnas baznīca ir 30 m gara un 17 m plata trīsnavu celtne neogotiskā stila ar flīžu grīdu. Ir divi simetriski torņi abpus ieejai, trešais, nelielais virs presbiterija, izveidots, lai saglabātu arhitektonisko stilu. Torņos ir trīs zvani: 1 – 609 kg., 2 – 124 kg., 3 – 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds statuja. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz 5 pāriem pīlāru, un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas apmestas ar kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi (t.i. izveidotas tā saucamās krusta velves). Baznīcā trīs altāri no ozolkoka, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ambons un ģipša krusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētākās Jēzus Sirds godam veltīta arī Līksnas baznīca. Labajā pusē svētā Jāzepa altāris ar svētā Antona gleznu virsū, bet kreisajā svētā Asīzes Franciska altāris. Sānos pie presbiterija svētā Antona un svētās Terēzijas ģipša statujas. Presbiteriju no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Kreisajos sānos vēl ir durvis, bet labajos – Lurdas Dievmātes kapliča ar altāri. Baznīcā katrā pusē pieci lieli logi bez vitrāžām. Pie presbiterija mazāki logi, tāpēc tas ir patumšs. Plašas kora telpas ar lielām ērģelēm, kuras iegādātas prāvesta J.Kalniša laikā. Ērģelēm esot ļoti skaists skanējums. Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs. To ieslēdz augsts sarkanu ķiegeļu mūra žogs, ko uzcēlis prāvests J.Kalnišs. Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Pāvils Vaičulonis (1867. – 1929.). Nojauktās baznīcas vietā apmēram 1,5 km no jaunās baznīcas piemiņai uzcelta mūra kapliča. Tagad tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Līksnas baznīca pēdējo reizi krāsota 1964. gadā ar eļļas krāsām, griesti izbalsināti. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures, apkurināma ir tikai sakristeja. Laikam ritot izrādījās, ka ķieģeļi baznīcas mūriem ir bijuši zemas kvalitātes. Tie sāka drupt, tāpēc prāvests J.Kalnišs 1939.gadā tos sāka pakāpeniski izņemt un apmainīt pret jauniem. Tas bija liels darbs, bet viņš apmainīja vismaz 60 000 ķieģeļu. Tā kā prāvests J.Kalnišs nodzīvoja Līksnā nepilnus 20.gadus, kādreiz arhibīskaps A.Springovičs atsaucīgi novērtēja viņa darbu un taica: “ Es un tu uzcēlām Līksnas baznīcu.” Pēc prāvesta J.Kalniša pārcelšanas uz Dagdu par dekānu, par Līksnas prāvestu ieceļ Pēleri Vaivodu. No Līksnas draudzes cēlušies priesteri bīskaps E.Ropps, prelāts A.Novickis, K.Skrinda, Benedikts Skrinda, Ādams Ivbulis. Līksnas draudzes kapos apbedīts Tomass Kosakovskis (1798. – 1856.).

Muižas kungu māja un klēts celta romantizētā jūgendstilā. Parka platība ir 23,7 ha, no kuriem 2,6 ha aizņem dīķi. Parks slavens ar itāļu mākslinieka veidoto Madonnas statuju. 2015. gadā ir noslēdzās vērienīgs projekts „Lūznavas muižas ēkas rekonstrukcija (ietverot lokālus restaurācijas darbus)”, kuru īstenojusi Rēzeknes novada pašvaldība. Rekonstruētajā Lūznavas muižas ēkā tagad atrodas Rēzeknes novada nozīmes saieta nams ar izstāžu zālēm un mākslinieku darbnīcām. Paredzēts, ka nākotnē Lūznavas muiža varētu attīstīties kā starptautisks vides izglītības un mākslas centrs, dažādu nometņu, semināru, mākslas plenēru rīkošanas vieta. Pašvaldība plāno arī Lūznavas parka attīstību, paredzot valsts, pašvaldības un ES finansējuma piesaisti un attīstot tālāko muižas un parka darbību. 2015. gada sākumā muižas ēkas pirmajā stāvā iesvētīta lūgšanu kapela. Lūznavas muižā ir jauna un interaktīva pastāvīga ekspozīcija “Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām”. Var pieteikt ekskursijas pa muižas ēku +371 28686863, muiza@luznava.lv

Iebraucot Krāslavā no Rīgas puses, ciemiņus sagaida Adamovas pilskalns – tas atradās Daugavas senlejas malā starp divām dziļām gravām. Kalna augstums sasniedza 40 m. Adamovas pilskalns, tāpat kā citi Daugavas pilskalni, bija apdzīvots ilgu laiku. Šajā vietā arī meklējami Krāslavas pirmsākumi. 1960. gadu beigās, arheoloģiski nepētīts, pilskalns tika nolīdzināts un iznīcināts, tam pāri ierīkojot jauno Rīgas – Krāslavas šosejas trasi. Pašlaik pilskalna skatu lau­kums ir iemīļota krāslaviešu un viesu pastaigu un atpūtas vieta.

Viļakas ezers ar pilsdrupām uz salas (1293.g.). Pie ezera, Garnizona ielā 6, izveidota labiekārtota peldvieta ar atpūtas vietu un lapeni, ugunskura vietu, bērnu rotaļu laukumiem, volejbola laukumiem. Viļakas katoļu baznīca (1748.g.), Viļakas luterāņu baznīca (1928.g.) Viļakas Pareizticīgo baznīca (1868 1871). Viļakas muiža, parks (19. gs. vidus).

Sarkaņu Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca uzcelta 1860. gadā. Tā ir ļoti vienkāršas četrstūrainas formas laukakmeņu celtne ar nelielu kvadrātveida tornīti virs jumta pie ieejas. Baznīcas altārī novietota no vecās baznīcas pārmantotā svētbilde, darināta 15.,16. gs. – Dievmāte Brīnumdarītāja sudraba tērpā, kurai piemīt dziedinošs spēks. Sarkaņi uzskatāmi par vienu no vecākajām svētvietām Latgalē un arī šobrīd ir svētceļojumu mērķis.