Ambeļu Romas katoļu sv. Jura baznīca ir koka celtne, 13 m gara un 8 m plata, ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Par baznīcas celšanas laiku noteiktu ziņu nav, taču netieša informācija liecina, ka 1782. gadā tā jau bijusi. 1782. g. l7.XII dominikāņu provinciāls Dr. A. Soļuha, apmeklējot Aglonas klosteri, uzdod rūpīgāk apkalpot Ambeļu, Putānu un Raģeļu baznīcas. Tātad, 1782. gadā Ambeļu baznīca jau bija. Ir zināms, ka to cēlis Z. Plāters kā kapu kapliču. Sākumā tā ir bijusi ļoti neliela, ar apaļiem logiem. Tos vēl tagad var saskatīt baznīcas vecajā daļā. Kapliča bija veltīta sv. Jura godam, to izmantoja arī draudzes vajadzībām. 1888. gadā šo kapliču pārbūvēja. Pēc pārbūves tā ir 13m gara un 8 m plata (bez presbitērija un priekštelpas 11,4 x 7,25 = 83 m2). Ambeļu baznīca ir koka celtne ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Baznīcas griesti ir nedaudz velvēti. Ir tikai viens altāris, kurā ir Jaunavas Marijas glezna. Altāris ir veidots baroka stilā, rotāts ar īpatnējiem, mākslinieciski augstvērtīgiem kokgriezumiem. Iekšpuse apšūta ar finieri, ārpuse ar dēļiem, bet nav krāsota. Baznīcā ir cementa grīda, solos var novietoties 50 cilvēki. Baznīca ir elektrificēta, ir l apkure, sakristeja nav apkurināma. Mūzikas instrumenta baznīcā nav.

18.gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kompleksa centrālas ēkas – grāfu Plāteru dzimtas rezidences celtniecība sākta ap 1765.gadu pēc arhitekta A.Parako projekta. Sākumā pils būvēta baroka stilā, taču 18.gs beigās vai 19.gs sākumā to pārbūvēja pēc klasicisma kanoniem. Pils sienu interjera gleznojumi ir 18. gadsimta Latgales laicīgās arhitektūras izcilākais piemineklis. Līdzās pilij tika uzbuvētas arī saimniecības ēkas: pils pārvaldnieka un dārznieka mājas, laidari, stallis, leduspagrabi, oranžērija.

Līvānu stikla fabrika atstājusi neaizmirstamu kultūras mantojumu, kurš saglabāts Līvānu stikla muzejā.

Parkā daļēji saglabājies 19. gs. veidotais saules pulkstenis (koku stādījumi noteiktā aplī). Parka tālākajā daļā ir uzcelta estrāde, kur vasaras sezonā notiek dažādi kultūras pasākumi, ievērojamākais no tiem – mūzikas festivāls Osvalds.

Muižas kompleksa galvenās ēkas celtniecība pabeigta 1896. gadā, to projektējis poļu – itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. J. L. Markoni. Bebrenes pili viņš projektējis franču renesanses stila ietekmē. Ēka līdz mūsdienām nonākusi mazliet pārveidotā izskatā: 1960. gadā mansarda stāva vietā tika uzcelts trešais stāvs. Pils pirmajā stāvā atradās reprezentācijas telpas, bet otrajā stāvā - dzīvojamās telpas. No bufetes telpas bija noeja pagrabā un tālāk pa pazemes eju uz attālāk stāvošo virtuves ēku. Pazemes ejas viena daļa ir saglabājusies un ir pieejama apskatei, pazemes ejas otrs atzars savienojis pili ar baznīcu, nav pārbaudīta leģendas versija par pazemes eju no pils uz kapliču. Parka ieskautās grāfu Plāteru – Zībergu muižas teritorijā var nonākt caur grezniem vārtiem (19.gs.). Visu muižas kompleksa teritoriju ieskauj sarkano ķieģeļu žogs, kas pāriet mūrētu stabiņu žogā ar koka starpsienām. Šādas konstrukcijas žogi 17.-19. gs. bija sastopami samērā bieži gan lauku muižās, gan pilsētās. Tagad šie žogi ir saglabājušies tikai dažās vietās visā Latvijā un tikai fragmentāri. Bebrene ir tā vieta, kur šī žoga konstrukcija lielā teritorijas daļā ir saglabājusies. Bebrenes muižas kompleksā ir saglabājušās virtuves ēka, pārvaldnieka māja, namiņš virs ledus pagraba, dārznieka māja ar augļu pagrabiem, kalpotāju māja, muižas staļļi, dzirnavas ar dzirnavnieka māju. Dzirnavas sāktas būvēt 1836. gadā, tās tika darbinātas ar tvaika dzinēja palīdzību, tur saglabājušās darba iekārtas – tai skaitā arī kļavas koka zobrats. Dzirnavnieka māja ir izcils Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs. Apmeklētāji tiek aicināti iepazīt gan muižas kompleksu ar parku, gan Bebrenes Romas katoļu baznīcu. Īpaši pārsteigumi sagaida pils pagrabos! Pils kučierim var pasūtīt vizināšanos karietē un izjādes ar zirgiem.

Celta 1901. gadā

2005. gadā baznīcai apritēja 90 gadi.

Baznīca ir ķieģeļu celtne, būvēta romāņu stilā. Apskatāma glezna "Madonna ar bērnu", krucifikss, ērģeles

Jaunajos Bebrenes katoļu draudzes kapos atrodas 1875. gadā celtā grāfu Plāteru dzimtas kapliča. Tā celta gotikas stilā no ķieģeļiem, vēlāk apmesta. Izmēri: 10 m x 7 m, presbiterija daļa – 2,5 m x 4 m. Augstums fasādē apm. 15 m, grīda no flīzēm, griesti – mūra velve. Sānos 2 logi, viens mūra altāris. Pie ieejas durvīm akmens pakāpieni. Kapličas jumts ir no dakstiņiem, bet torņa jumts klāts ar vara plāksnēm. Torņa galā augsts krusts. Ārpusē, kapličas sienā iemūrētas 4 marmora plāksnes ar grāfu Plāteru uzvārdiem.

Daugavpils rajona ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļa krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: „1882.Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons. Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka grieztiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas. Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos Sv. Terēzes un Sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē Sv. Franciska statuja. Sānu altāros - labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plāksnes ar Zībergu piemiņas uzrakstiem. Baznīcai ir trīs zvani. Viens ap 400 kg smags. Divi pārējie mazāki.Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990)

Tagadējā mūra baznīca uzcelta 1850. gadā nodegušās koka baznīcas vietā. Šeit atrodas svētbilde "Svēto Elizabeti apmeklē Marija".

Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923.gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. No ārpuses apšūta ar dēļiem.

Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803.gadā. Šajā pašā gadā tai tika piešķirts indults. Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863.gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8.septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts. Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu. Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924.gada 15.jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935.gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmāram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938.gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas. Sākot ar 1956.gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas. Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

Dagdas pilsētas centrā atrodas obelisks karavīru piemiņai, kur ir apbedīti 162 karavīri.

Veltīts Krāslavas rajona visu okupāciju varu terora upuru piemiņai. Tēlnieki – daugavpilieši Indulis un Ivo Folkmaņi. Piemineklis uzstādīts pēc Krāslavas rajona politiski represēto nodaļas iniciatīvas ar Latviešu fonda atbalstu.

Vietējas nozīmes kultūras piemineklis. Baznīca celta1938.gadā, atjaunota un draudzes īpašum;a atgūta1994. gadā. Apskatāma A.Egles altār glezna "Kristus glābj slīcējus", kas pusgadsimta garumā tika uzskatīta par pazudušu.

Ir lielākais dievnams Rēzeknē. 1914. gadā Jēzus Sirds katedrāle tika iesvētīta. Ēkas fasādes daļa ir veidota pseidoromantisma, savukārt altāra daļa - pseidogotiskas stilā.