Atrodas Skrudalienas pagastā, aptuveni 17 km no Daugavpils. Celta 1800. gadā kā Červonkas Sv. Nikolaja baznīcas filiāle muižnieka Felkerzāma zemes īpašumā. 1811. gadā tā kļuva par draudzes baznīcu. Ceļot Skrudalienas baznīcu, muižnieks Folkerzāms apņēmās remontēt kā pašu baznīcu, tā arī tai piederošās ēkas. Tomēr viņa pēcteči atteicās no šī pienākuma un ar laiku baznīca nonāca kļuva tik sliktā stāvoklī, ka tajā vairs nevarēja noturēt dievkalpojumus. Tā kā draudze bez baznīcas palikt nevarēja, 1862. gadā tika uzcelts jauns lūgšanu nams. 1872. gadā to šis lūgšanu nams tika pārvērsts par draudzes baznīcu, uzceļot tam zvanu torni, jaunu kupolu un uzklājot visai ēkai dzelzs skārda jumtu. Baznīcas kapitālais remonts tika veikts 1926. un 1937. gadā.

Slutišķu sādžas malā redzama piemiņas zīme, kas apliecina, te ka atradusies Slutišķu viduslaiku kapsēta (15.-17.gs.). Arheoloģisko izrakumu laikā te atrastas 175 apbedījumu vietas.

Strūžānu Vissvētās Trīsvienības draudzes katoļu baznīca atjaunota un iesvētīta 1958. gadā. Tā kā padomju varas gados neļāva būvēt torņus, ēka atšķiras no pārējām baznīcām ar beztorņu arhitektūru.

Jelgavas ielas galā ir vecie ebreju kapi (18.-20.gs.) ar seniem rakstiem uz kapu pieminekļiem. Daudzi no tiem praktiski vairs nav izlasāmi.

Subates vecticībnieku lūgšanas nams būvēts 19. gs. beigās.

Salienas draudze ir viena no vecākajām pareizticīgo draudzēm Ilūkstes apkārtnē. Pirmā koka baznīca Salienas muižas zemē tika uzbūvēta 1760. gadā. Laikam ritot, tās koka konstrukcijas kļuva nedrošas, tāpēc 1859. gadā, saskaņā ar eparhijas rīkojumu, baznīcu slēdza un tā tika izjaukta. Tajā pašā gadā, pateicoties Salienas muižas īpašnieka Nīmana piešķirtajiem līdzekļiem, pie Tartakas kapiem tika uzbūvēta un iesvētīta jauna koka baznīca, kura ieguva sv. Nikolaja brīnumdarītāja nosaukumu. Tā nebija plaša (tikai 18 m x 8 m), un arējā izskata ziņā esot atstājusi nomācošu iespaidu. 1889. gadā, Rīgas arhibīskaps Arsenijs, izveidojoties arhibīskapijai, personīgi pārliecinājās par jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību Salienā un draudzes locekļiem apsolīja sameklēt līdzekļus šim mērķim. 1890. gada maijā tika uzsāktas sarunas par zemes gabala iepirkšanu jaunās baznīcas, skolas un saimniecības ēku celtniecības vajadzībām. Vietējie muižnieki – fon Nīmani – piekrita ziedot šiem mērķiem 5 ha lielu gruntsgabalu. Naudas līdzekļi celtniecībai, pateicoties Rīgas arhibīskapa Arsenija pūlēm, tika saņemti no St.Pēterburgas lieltirgotāja A.I.Gruzdeva. Jaunās baznīcas celtniecība (23,63 m x 10,64 m x 7 m) tika pabeigta 1894. gadā un izmaksāja 6000 rubļu. 1895. gada 27. augustā baznīcu svinīgi iesvētīja un tā ieguvu sv. Jāņa Kristītāja nosaukumu. Salienas baznīca uzcelta no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē, ikonostass ir vienstāvu, mākslinieciski augstvērtīgs. Salienas draudzes locekļu svētībai, baznīcas iesvētīšanas dienā Rīgas arhibīskaps Arsenijs atsūtīja svētbildi “Jēzus Krusta uzstādīšana”, bet St.Pēterburgas lieltirgotājs A.I.Gruzdevs ziedoja 650 rubļu baznīcas priekšmetu iegādei un baznīcas iekārtošanai. Vecā koka baznīca 1921. gadā tika pārcelta uz baznīcai piederošās zemes un tika pārbūvēta par skolu. Plebānijas vajadzībām 1898. gada martā arhibīskapija no muižnieka Henriha Nīmana par 4450 rubļiem iegādājas divas koka ēkas ar saimniecības piebūvēm, līdz to baznīcai piederošā zemes gabala platība pieauga līdz 8,57 ha. 1898. gadā Salienas draudzē bija 1110 cilvēki, 1914 gadā – 744; 1938. gadā – 643.

1926.gada oktobrī prāvests K.Irbe iesvētīja jaunās baznīcas pamatakmeni. Tajā pašā rudenī visai baznīcai iemūrēja pamatu. Baznīcu iesvētīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs 1930.gada oktobrī.

Baznīca celta no 1921.- 1922. gadam. Baznīcai ir divi smaili koka torņi. Tā ir viena no lielākajām koka baznīcām Latvijā. 1935.gadā baznīca ieguva savu lielo zvanu, kuru izgatavoja Liepājā, bet 1940.gadā baznīcai tika iegādātas ērģeles.

Pirmā koka baznīca celta 1822.gadā kā Elernes filiāle. 1929.gadā kanoniķis J.Borodzičs uzcēla Varnavičos pašreizējo mūra baznīcu, kas atrodas 3 km no iepriekšējās baznīcas vietas. Iepriekš pieteikties!

Vecbornes baznīcas vēsture ir ārkārtīgi interesanta tāpēc, ka Latvijā ir divas Vecbornes baznīcas. Viena- Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, otra- Krāslavas rajona Kaplavas pagastā. Vecā Bornes koka baznīca, kas tagad atrodas Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, iespējams, būvēta jau 1537.g. Pēc Pieminekļu Valdes un Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja ierosinājuma 1936.gadā Vecbornes baznīca tika demontēta un pārvesta uz Rīgu. Ar Pieminekļu valdes ierosmi Bornē tūlīt sākās jaunas baznīcas projektēšana un celtniecība. Tagadējā Bornes baznīca celta un iesvētīta 1939.gadā. Iepriekš pieteikties!

Aplūkojami trīs balti krusti un Vecpils kapsētas piemiņas zīme. Kapsēta tika iznīcināta 1986.gadā, gatavojoties Daugavpils HES celtniecībai.

Iesvētīta 2006. gadā. Dievanams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā (1928). Baznīcas ēka 20 gs. divdesmito gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas –Polijas robežas (tajos gados). Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļās. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā. Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas Dzelzceļš no tās atteicās. Mainījās apsaimniekotāji, dzīves bangojošajos viļņos ēka tika galīgi nolaista. Ēka stāvēja sliežu malā, nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailēm, līdz kamēr to ievēroja dekāni A. Madelāns un A. Olehno no Daugavpils, kā arī priesteris Klavcāns. Dievnama celtniecība ilga trīs gadus. Draudzes locekļi ar saviem spēkiem vieca pilnīgu ēkas restaurāciju. Daļu no celtniecības materiāliem iegādājās pateicoties vietējās pašvaldības atbalstam. Savu tiesu līdzekļu deva arī Vācijas organizācija «Bonifacius werk» un sabiedrība «DauTKom».