Pie pašas Baltkrievijas robežas atrodas Feldkopas kapi. Šeit 1874.g. par Kārļa Raviča līdzekļiem uzcēla koka baznīcu. Tā bija ar 18 x 12 m torni un 5 x 3 m vējtveri priekšā. Baznīcai 1 m augsti akmeņu pamati, kas redzami vēl pēc nodegšanas. Baznīca bija veltīta sv. Staņislava godam ar tādu pat gleznu lielajā altārī. Vienā sānu altārī Jēzus Sirds, bet otrajā – Dievmātes aizgādības glezna. Ugunsgrēkā šo gleznu izglāba un tā tika nodota Pāvilam Soboļevskam uzglabāšanai. Tagad glezna novietota Demenes baznīcas altāra kreisajā pusē. Feldhofas baznīcai apkārt dārzam bija 52 x 40 x 1 m akmeņu valnis – žogs. Tas redzams arī tagad. Dārzā apbedīti mirušie. Kreisajā pusē no dārza ir Feldhofas kapi. Lajā pusē plebānija, saimniecības ēkas un ābeļdārzs. No ēkām nekas nav palicis. Pie Feldhofas baznīcas 1900.g. sāka veidoties draudze. Te no 1911.g. līdz 1918.g. dzīvoja prāv. Juris Martinaitis. Tuvākā stacija baznīcai bija Drisviati. Pirmajā Pasaules karā baznīca nodega. Muižnieks draudzes locekļiem deva kokmateriālus jaunas, baznīcas celšanai. Viņš ierādīja meža nostūrī, ko nocirta draudzes locekļi. Sagatavotos materiālus saveda pie nodegušās baznīcas. Tās priekšā uzcēla dēļu šķūni, kur sāka noturēt dievkalpojumus. Pēc kara, kad nosprauda Polijas robežu, Feldhofa atradās pie pašas robežas, nomaļus, pie sliktiem ceļiem un daļai draudzes locekļu neizdevīgā vietā. Tāpēc prāv. M.Voitekunas sāka veidot draudzi Demenē, 8 km no Feldhofas. Te saimnieks Ptičko baznīcai dāvāja 3 ha zemes. Uz šejieni no Feldhofas pārveda sagatavotos kokmateriālus, kaut gan daļa draudzes locekļu protestēja. Feldhofā atstātais dēļu škūnis (pagaidu bazn.) palika novārtā, to neviens neremontēja un tā aizgāja bojā. Tagad Feldhofa ir aizaugusi krūmiem. 1928.g. Demenē no atvestajiem materiāliem uzcēla kūti, pagrabu un tad dzīvojamo māju. Vienā galā ierīkoja kapelu un sāka noturēt dievkalpojumus. Demenes vecā baznīca (kapela) ir koka mājā, kas pateicoties vietējo iedzīvotāju gādībai ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreizējā izskatā Demenes baznīcu (kapelu) izveidoja prāv. Z.Naglis, kad viņš apkalpoja draudzi no Laucesas. Demenes baznīcas māja ir 16 x 9 x 3 m liela. To pārdala koka siena. Baznīcas mājas lielums ir 11 x 9 x 3 m , bet aiz sienas atlikušajā daļā ir prāvesta dzīvoklis. Pamati no betona, 1 m augsti, jumts cinkota skārda, krāsots 1976.g. baznīcā ieeja no gala, bet dzīvoklī no sāniem. Grīda un griesti koka. Pēdējie lēzeni segti. Lielais altāris ir atvests no Baltkrievijas baznīcas un tanī gleznu nav. Tabernakuls bagāts kokgriezumiem. Kreisajā pusē Dievmātes aizgādības altāris ar gleznu, kas pārvesta no Feldhofas. Labajā pusē tikai galds un sveces. Presbiterija sānos ir divas nelielas sakristejas. Baznīcas mājas interjeru apgaismo seši logi sānos un divi logi galā. Prāvesta dzīvoklī ir divas istabas un virtuve. Apkārt baznīcai drāšu pinuma žogs dzelzs stabiņos. 1932.gada 18. septembrī prāvests M.Voitekunas Demenē sāka celt jaunu mūra baznīcu 26 x 17 x 12 m lielu. Pamati no kaltiem akmeņiem, labajā stūrī iekalts celšanas gads. Baznīca no cementa ķieģeļiem, un tiem, kurus atrada Pirmā Pasaules kara vācu ierakumos. Tā celšanas materiāls nebija visai dārgs. Daļa draudzes atšķēlās, celšanas darbus neatbalstīja un gāja uz Silenes baznīcu, tāpēc ka necēla baznīcu Feldhofā. Baznīcai uzcēla mūrus, bet nepaspēja uzlikt jumtu. Sakrālā celtne, saskaņā ar LR Centrālajā vēstures arhīvā atrodamajiem rasējumiem, bija iecerēta kā neogotiska, augstu debesīs vērsta ēka ar vieglu zvanu torni centrā. Smailarku logi un mazie tornīši jumta stūros vēl vairāk izceltu ēkas vieglumu, gaisīgumu un tās tiekšanos uz Dieva troni. Diemžēl sakās Otrais Pasaules karš un iesāktais darbs palika nenobeigts. Prāv. M.Voitekunas 1944.g. nomira un tika apbedīts pie nenobeigtās baznīcas presbiterija. Otrajam pasaules karam beidzoties, padomju sistēmas pašvaldību pārstāvji bija nolēmuši uzceltās sienas izmantot kluba celtniecībai. Vieta, kura bija domāta lūgšanām, kļuva par aktīvās atpūtas vietu, kur tika demonstrētas filmas, rīkotas diskotēkas, svinīgas sapulces un sociālistiskās sacensības uzvarētāju godināšanas. Baznīcas arhitektoniska iecere tika rupji pārkāpta: sienās iemūrēti silikāta ķieģeli, sakristejas vietā tika ierīkota kurinātava, ēku no visam pusēm apjoza malkas grēdas, jumtu noklāja šīfera sloksnēm. 80-to gadu beigās baznīcu tika atgriezta atpakaļ draudzei. 1992. gadā atjaunošanas darbi tika pabeigti un 1992. gada 30 . augustā Liepājas diacēzes bīskaps Jānis Bulis iesvētīja jauno baznīcas ēku par godu Vissvētākajai Jēzus Sirdij. Draudzē ir strādājuši prāv. Pekšs, Šikurs – Kalvani, J.Lapkovskis, Z.Naglis, P.Rudzīts, J.Kārkle, K.Vitanis, dekāns A.Madelāns.

Kapliča datēta ar 1788.gadu. Tās iekārtā atrodami baroka laika glezniecības paraugi. Divi 19. gs. pirmajā pusē veidoti krucifiksi un 18. gs. darināts altāris. Pašlaik norit nepārtaukti restaurācijas darbi.

Grendzas katoļu baznīca celta 1907.g. Agrāk Lietuvas pierobežā Stelmuižā atradās Ilūkstes filiālbaznīca (celta 1650.g., saglabājusies līdz mūsdienām). Reiz Grendzas muižnieks sastrīdējās ar Stelmuižas baronu. Negribēdams ar to vairs satikties pat baznīcā, viņš Grendzā nodomāja uzcelt baznīcu un nodibināt draudzi. Te 1907. gadā ieradās priesteris Antons Bamblovskis. Šis priesteris Grendzā nodibināja draudzi un no akmeņiem sāka būvēt mūra baznīcu. Līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. 1910. g. baznīca jau bija uzcelta, lai gan nepilnīgi, jo pietrūka līdzekļu. Baznīcu iesvētīja 1913.g. Sv. Pētera godam. Pirmajā pasaules karā baznīcu izpostīja. Vācieši ierakumiem akmeņus plēsa no mūriem. Pēc kara Grendzas baznīcu apkalpoja Sventes draudzes prāvests. Dievkalpojumus noturēja mājās, jo par baznīcas atjaunošanu neviens nerūpējās. 1930. gadā par Sventes draudzes prāvestu iecēla Antonu Rimoviču. Viņa pārziņā nonāca arī Grendzas baznīca. Prāv. Rimovičs Grendzas baznīcā samūrēja izlauztos mūrus, uzlika jumtu, salika durvis, logus. Te viņš ieguldīja visus savus līdzekļus, kurus atpakaļ nekad vairs nesaņēma. Galīgi baznīcas atjaunošanu pabeidza prāvests K. Baturo. Atjaunoto baznīcu l933. gada rudenī iesvētīja Ilūkstes dekāns J. Samušs.bPēc Otrā pasaules kara prāvests Z. Naglis apmeta dievnamam iekšpusi un ielika lielo altāri. Prāvests Kublinskis ielika sānu altārus un baznīcu izkrāsoja. Prāvests V.Pentjušs salaboja izlauzto žogu, nokrāsoja baznīcas ārpusi un saveda to pienācīgā kārtībā. Prāvests R. Latkovskis baznīcai nokrāsoja jumtu. Grendzas baznīca atrodas lielceļa malā uzkalnā netālu no Grendzas katoļu kapiem. Grendzas baznīca ir bez torņiem, 30 x 15 x 12 m liela, jumts no skārda, ieejas durvis no gala, sāniem un abām sakristejām. Baznīcai sānos katrā pusē pa 3 logi un katrā sakristejā 1 logs, altāra daļa celta lokveidīga. Apkārt baznīcas dārzam betona žogs ar šīfera jumtu. Baznīca ir vienas jomas celtne, grīda cementa, griesti dēļiem segti lokveidīgi, kora telpas balstās uz mūra pīlāriem. Ērģeļu nav, bet ir tikai harmonija. Lielo koka altāri būvējis meistars Vanagelis. Altārī liels koka krucifikss, ko veidoja prāvests A. Rimovičs. Tāpat altārī ir viņa veidotās sv. Pētera un Pāvila figūras. Labajā pusē ir tikai altāra galds ar Jēzus Sirds gleznu (mākslinieka Šēnberga darbs). Kreisajā pusē tāds pats galds ar Jaunavas Marijas gleznu “Debesīs uzņemtā”. Baznīcā ir soli dievlūdzējiem, krēsli, viens feretrons, gleznotās krusta ceļa bildes un dievgalds, kas atdala baznīcu no presbiterija.

Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.” Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Sivicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības simboli - krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami (Aglonas bazilikas gadījumā).

Līdz 1927. gadam Jaunaglonu sauca par Kameņecu. Te atrodas bijušās Kameņecas muižas ansamblis (dzīvojamā ēka, kapella, staļļi), ar apkārtējo mūri. Tas viss ir 18.gs arhitektūras piemineklis neogotikā stilā ( rekonstruēts 20.gs.) To apdzīvojušas Felherzamu, tad Pavloviču un Reutu dzimtas. Reuta muiža - muižnieks valdījis līdz savai nāvei 1911. gadam. Muižnieka ģimenē bija 6 meitas un 1 dēls. Muižai apkārt bijuši lieli mūri - veidoti no šķeltiem laukakmeņiem, mūru fragmenti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Ainaviska vieta, ar kuru saistās romantiska leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību starp grāfa Plātera meitu Emīliju un poļu virsnieku Josifu Karņicki. Taču jauniešu mīlestībai šķēršļus lika grāfi Plāteri, kuri bija iecerējuši savu meitu izprecināt kādam bagātniekam no viņu aprindām. Emīlija un Josifs, izmisuma pārņemti, nolēma doties nāvē: Josifs – nošauties vienā no Krāslavas pilskalniem, bet Emīlija – izlēkt no pils trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes, Josifs nošaujas, bet Emīliju pēdēja brīdī izglāba viņas kalpone. Josifu apglabāja viņa nāves vietā, kur tagad ir piemineklis. Lai ainavu, kas paveras no Karņicka kalna, izbaudītu vēl labāk, kalna virsotnē uzstādīts teleskops.

Atrodas Koroļevščinā. Uzcelts 1918. gadā. Taisnstūra plānojuma koka būve ar diviem torņiem. Pašreiz avārijas stāvoklī, taču reizēm notiek dievkalpojumi.

Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Izveidots 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Galvenās ēkas bija rātsnams, kas tika celts 1752. gadā, un aptieka, kas šajā ēkā darbojas kopš 1810.gada un savas funkcijas pilda arī mūsdienās. Laukumu ierobežoja vienstāvu un pusotra stāva koka un mūra celtnes ar saimniecības ēkām. Tās bija tirgotāju un amatnieku dzīvojamās mājas, iebraucamās vietas ar staļļiem un tirgotavas. Laukuma austrumu galā atradās rātsnams. Tā bija brīvi stāvoša divstāvu ēka ar torni, kuras pirmajā stāvā atradās muita, svaru un mēru telpas, vēlāk arī tirgotavas. Pirmās Latvijas Republikas laikā tirgus laukumā atradās arī Latviešu biedrības nams. Kopš 2010.gada vasaras pilsētniekus un tās viesus priecē strūklaka, kas izveidota pilsētas ģerboņa formā.

Grāfu Plāteru parka malā, vecu koku daļēji ieskauta, atrodas luterāņu baznīca. Pirmais pamatakmens likts 1935.gadā un tā iesvētīta 1938.gadā. Dievnams darbojās līdz 1944.gadam. 1984.gadā te iekārtoja muzeja izstāžu zāli, kas šeit atradās līdz 1996.gadam, kad baznīcu atguva draudze. Dievkalpojumi Krāslavas luterāņu baznīcā notiek mēneša I un III svētdienā. Iepriekš pieteikties!

Dievnams celts 1906.-1907. gadā. Dievnama ēka ir guļbūves celtne, kas apšūta ar horizontāliem dēļiem. Ir divi torņi. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus - stēlas. Проезд: из Даугавпилса по шоссе на Краславу, поворот налево на волостной центр Бикерниеки, далее по той же дороге до кладбища.

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils rajonā. Pirmais dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā daudz dekoratīvu elemetu.

Baznīcas projektu izstrādāja inženieris Pētersons no Krustpils un 1929. gada rudenī tika ielikts pirmais pamatakmens. Būvdarbi bija pabeigti 1932. gada maijā un kopumā baznīcas celtniecība izmaksāja 26 000 latu