Atrodas Vecsalienas pagastā priežu meža vidū netālu no Daugavas kreisā krasta. Jau ļoti sirmā senatnē te bijusi koka baznīciņa, ko kāds latviešu dzimtcilvēks ar plostu atvedis no Krievzemes. Baznīca vairākkārt degusi, bet arvien atjaunota. Sākumā tā piederējusi katoļu draudzei, bet 18. gs. otrajā pusē katoļi to atdevuši luterāņiem, vietā saņemot Elernes dievnamu. Celta 1819. gadā. Līdzās banzīcai atrodas Muravku vecie luterāņu kapi ar seniem pieminekļiem.

Tagadējā Silenes Romas katoļu koka baznīcas ēka tika uzbūvēta 1913.g., prāvesta Miķeļa Skorupska laika netālu no agrākās, 19. gs. celtās, bet nodegušās kapelas. Silenes baznīca ir viena no lielākajām koka baznīcām Rīgas Metropolijā un vislielākā Jelgavas diacēzē. Tai ir krustveida plānojums ar vienu lielu un vairākiem mazākiem tornīšiem.

Atrodas Skrudalienas pagastā, aptuveni 17 km no Daugavpils. Celta 1800. gadā kā Červonkas Sv. Nikolaja baznīcas filiāle muižnieka Felkerzāma zemes īpašumā. 1811. gadā tā kļuva par draudzes baznīcu. Ceļot Skrudalienas baznīcu, muižnieks Folkerzāms apņēmās remontēt kā pašu baznīcu, tā arī tai piederošās ēkas. Tomēr viņa pēcteči atteicās no šī pienākuma un ar laiku baznīca nonāca kļuva tik sliktā stāvoklī, ka tajā vairs nevarēja noturēt dievkalpojumus. Tā kā draudze bez baznīcas palikt nevarēja, 1862. gadā tika uzcelts jauns lūgšanu nams. 1872. gadā to šis lūgšanu nams tika pārvērsts par draudzes baznīcu, uzceļot tam zvanu torni, jaunu kupolu un uzklājot visai ēkai dzelzs skārda jumtu. Baznīcas kapitālais remonts tika veikts 1926. un 1937. gadā.

Slutišķu sādžas malā redzama piemiņas zīme, kas apliecina, te ka atradusies Slutišķu viduslaiku kapsēta (15.-17.gs.). Arheoloģisko izrakumu laikā te atrastas 175 apbedījumu vietas.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu uzbūvēja no cementa ķieģeļiem par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem 1933. – 1938.g. Prāvests V.Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apm. 1500 locek|iem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti.

Salienas draudze ir viena no vecākajām pareizticīgo draudzēm Ilūkstes apkārtnē. Pirmā koka baznīca Salienas muižas zemē tika uzbūvēta 1760. gadā. Laikam ritot, tās koka konstrukcijas kļuva nedrošas, tāpēc 1859. gadā, saskaņā ar eparhijas rīkojumu, baznīcu slēdza un tā tika izjaukta. Tajā pašā gadā, pateicoties Salienas muižas īpašnieka Nīmana piešķirtajiem līdzekļiem, pie Tartakas kapiem tika uzbūvēta un iesvētīta jauna koka baznīca, kura ieguva sv. Nikolaja brīnumdarītāja nosaukumu. Tā nebija plaša (tikai 18 m x 8 m), un arējā izskata ziņā esot atstājusi nomācošu iespaidu. 1889. gadā, Rīgas arhibīskaps Arsenijs, izveidojoties arhibīskapijai, personīgi pārliecinājās par jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību Salienā un draudzes locekļiem apsolīja sameklēt līdzekļus šim mērķim. 1890. gada maijā tika uzsāktas sarunas par zemes gabala iepirkšanu jaunās baznīcas, skolas un saimniecības ēku celtniecības vajadzībām. Vietējie muižnieki – fon Nīmani – piekrita ziedot šiem mērķiem 5 ha lielu gruntsgabalu. Naudas līdzekļi celtniecībai, pateicoties Rīgas arhibīskapa Arsenija pūlēm, tika saņemti no St.Pēterburgas lieltirgotāja A.I.Gruzdeva. Jaunās baznīcas celtniecība (23,63 m x 10,64 m x 7 m) tika pabeigta 1894. gadā un izmaksāja 6000 rubļu. 1895. gada 27. augustā baznīcu svinīgi iesvētīja un tā ieguvu sv. Jāņa Kristītāja nosaukumu.

1800. gadā Sventē muiznieks Kazimirs Zībergs uzcēla mūra baznīcu Vissvētākās Trīsvienības godam. Sakrālo celtni iesvētīja Miķeļa Ercenģeļa godam. Baznīca celta no akmeņiem taisnstūra formā 26 x 16 x 8 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Apmesta un balti krāsota pajumte, stūru pīlāri, durvju un logu ierāmējumi. Cinkotā skārda jumts. Virs jumta – fasādē apm. 5 m augsts tornītis ar zvaniem. Tornim jumts melnā skārda, krāsots brūnā surika krāsā. Katros sānos baznīcai 5 logi, pie ieejas no gala 2 logi un katrā sakristejā viens. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Pie ieejas durvīm cementa kāpnes. Sventes baznīca ir vienas jomas celtne, ar koka grīdu un griestiem. Griesti klāti ar mazu ieloku. Trīs koka altāri, soli dievlūdzējiem un kancele. Tos visus gatavoja galdnieks S. Meinards 1913.g. Gar sienām krusta ceļa bildes ģipša veidojumā. Tās 1913.g. izgatavojis Serafinovičs. Sākumā tās dāvāja Grendzas baznīcai. Tad dāvātāja to atsauca un dāvāja Sventes baznīcai. Uz Grendzas baznīcu aizveda Sventes baznīcas litogrāfiskās Krusta ceļa gleznas. Presbiterija labajā stūrī koka statuja “Ecce Homo”, ko iegādāja prāvests Juris Pieskovskis.

Daugavas līkloču aizsākumā, netālu no Daugavpils ceļa uz Lielborni un Krāslavu, atrodas Tabores muiža. Tās centra apbūvi veido ēku grupa, kurā dominē kungu māja. Tā zaudējusi lielu daļu dekoratīvo detaļu un ārējā spožuma, tomēr joprojām parka un ovāla parādes pagalma ceļa un divu laukakmens mūra saimniecības ēku ieskāvumā stāv kādreizējo saimniecisko, administratīvo un kultūras norišu krustpunktā. Tabores kungu nams celts 1875. gadā. Ēkas divstāvu pamatapjoms ir simetrisks, izņemot vēlāka laika asimetrisku piebūvi vienā galā. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir simetriskā daļa ar rizalītu centrā. Rizalīta frontons veidots no koka, vasarnīcu stilā. Šim stilistiskajam novirzienam atbilst arī jumta logi un tornis, kurš redzams gan tikai 1920. gadu fotogrāfijās.105 80. gados pazudis arī frontona dekors, ārdurvju vērtnes ar virsgaismas logu un citas ļoti būtiskas dekoratīvā ietērpa detaļas. Šie elementi padarīja kungu māju krāšņu, ažūru un atbilstošu apkārtējās ainavas daudzveidībai. Reizē ar ēkas celtniecību veikts arī telpu iekārtojums. No tā saglabājušies durvju portāli, zāles griestu apdare un dažas citas detaļas. Tabores muiža mūsu gadsimta sākumā piederēja baronu fon Engelhartu ģimenei. Tabores ciemā atrodas arī Elerņas (Elkšņu) katoļu baznīca (1651). Tajā saglabājies polihroms koka cilnis “Marijas pasludināšana” (17. gs.).

Saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis. Interesanta ir klēts ar smagnējo būvformu, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. Jau 1947. g. stallī iekārtota skola. 1999. gados rekonstruēta. J. Zilgalvis šo celtni atzīst kā labu piemēru muižas apbūves saglabāšanai un izmantošanai. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, izceltas logailu augšdaļas no sarkanajiem ķieģeļiem. Uz bojā gājušās kungu mājas pamatiem uzbūvēta koka ēka. 19. gs. sākumā Boļeslavs Plāters-Zībergs sācis muižas veidošanu. Parks veidots kā ainavu jeb angļu stila grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas parks (19. gs.). Parka platība – 8,5 ha, no tiem 0,21 ha aizņem dīķis. Parka teritorijā atrodama 21 koku un krūmu suga – gan vietējās, gan svešzemju. Te ir daudz ošu, ozolu, liepu, vītolu, gobu, melnalkšņu un ievu. Parka centrā ir lapegļu audze, kura nepareizas apsaimniekošanas dēļ pakāpeniski iet bojā. Austrumu daļā atrodas liepu aleja. Parka lepnums ir Lielais ozols. Dendroloģisks retums ir Moltkes liepa, kas reti sastopama Latvijas parkos. Parkā saglabājušas vairākas vēsturiskas ēkas – bijušās pusmuižas apbūves elementi, tai skaitā zirgu staļļa ēka, kas 1919. gadā pārkārtota skolas vajadzībām. Mūsdienās te atrodas Vaboles vidusskola. Vienā no pusmuižas ēkām 1996. gadā iekārtots Latgales atmodas darbinieku Skrindu dzimtas muzejs.Vaboles parkā atrodas labiekārtots atpūtas laukums.

Aplūkojami trīs balti krusti un Vecpils kapsētas piemiņas zīme. Kapsēta tika iznīcināta 1986.gadā, gatavojoties Daugavpils HES celtniecībai.

Pilskalns izvietojies pašā Daugavas krastā. Apdzīvots jau 8.-13. gs. To uzskata par Daugavpils dibināšanas vietu. Pilskalnā redzamas 1275. gadā celtās Livonijas ordeņa Dinaburgas pils pamatu drupas un miniatūrs pils makets (1997). Līdzās pilskalnam ierīkota atpūtas vieta – Bruņinieku laukums. Saglabājušās 13.gs. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rāceburga būvētās pils drupas, pilskalnā izveidots šīs pils mūra makets, tuvējā muzejā – vēstures ekspozīcija. Atrodas dabas parkā “Daugavas loki”. Dinaburgas pils atrodas Daugavas labajā krastā, apmēram 18 km augšpus Daugavpils, 3 km uz DR no tuvākās dzelzceļa stacijas un 1 km no Daugavpils-Krāslavas ceļa, senā Naujenes pilskalna vietā. Dinaburgas pili kā robežcietoksni, kas vērsts pret Lietuvu, Naujenes pilskalna vietā 1277. gadā uzcēla Livonijas ordeņa mestrs Raceburgas Ernests. Tūlīt pēc pils uzcelšanas, 1278. gadā to aplenca lietuviešu karaspēks karaļa Troidena vadībā.

Červonkas (Vecsalienas) muižas pils celta 1870. gadā neogotikas stilā un izvietota 19.gs. veidota parka ieskāvumā. Tā ir visai gleznaina ēka ar dinamisku un sarežģītu apjoma kompozīciju – īsta pasaku pils. Ēka segta ar stāvu divslīpju jumtu. Tās plastiku vairo rizalīti, mezonīni, tornis. Ar sevišķu rūpību izstrādātas detaļas. Tās ir daudzveidīgas un veiksmīgi papildina apjoma telpiskā risinājuma izteiksmību. Piemēram, logailas ir smailloka, segmentveida, taisnstūra un apaļas. Dažāda arī to dekoratīvā apdare un izkārtojums fasādē. Tās grupētas pa divi, trīs un četri, vietām redzama arkāde. Lielās zāles un otrā stāva apaļo logu dekors ir apvienots. Tās ir trīs iespaidīgas smailloka arkas, kolonnu balstītas, kas izceļ šo fasādes daļu starp citām. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža un lielā zāle ar grezniem griestiem. Blakus pilij un muižas apbūvei izpleties 3 ha liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 veidiem eksotisko koku sugu. ***Cienījamie tūristi un ceļotāji, vēlamies jūs informēt, ka Daugavpils novada Vecsalienas pagastā notiek Vecsalienas muižas pils (Červonkas pils) jumta atjaunošanas būvdarbi, kuri ilgs līdz 2016. gada oktobrim. Līdz ar to apmēram 2/3 no pils fasādes ir "slēptas" no apmeklētāju acīm aiz būvniecības konstrukcijām. ***

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1908. - 1925. gadā. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils rajonā, kas ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Višķu pirmā baznīca celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To cēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Heronima un Katrinas Molas līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 224 gadus un tās lielums bija 410 kubikmetri. Vecā Višķu baznīca saistīja prof. Vipera un Dr. A.Krūmiņa uzmanību kā oriģināls arhitektūras piemineklis. Baznīca celta no ozola baļķiem ar mūrētiem stūru stabiem un apšūta dēļiem līmeniskā virzienā. Baznīcas priekšā bija portiks ar 4 masīvām, mūrētām kolonnām. Logi tikai virs ieejas durvīm un zelmenī. Baznīca gandrīz kvadrātveidīga ar vienu navu.

Atrodas netālu no Luknas ezera krasta. Celts 19.gs. beigās. Guļbūves ēka ar diviem torņiem, kas apšūta ar dēļiem.

Iesvētīta 2006. gadā. Dievanams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā (1928). Baznīcas ēka 20 gs. divdesmito gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas –Polijas robežas (tajos gados). Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļās. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā. Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas Dzelzceļš no tās atteicās. Mainījās apsaimniekotāji, dzīves bangojošajos viļņos ēka tika galīgi nolaista. Ēka stāvēja sliežu malā, nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailēm, līdz kamēr to ievēroja dekāni A. Madelāns un A. Olehno no Daugavpils, kā arī priesteris Klavcāns. Dievnama celtniecība ilga trīs gadus. Draudzes locekļi ar saviem spēkiem vieca pilnīgu ēkas restaurāciju. Daļu no celtniecības materiāliem iegādājās pateicoties vietējās pašvaldības atbalstam. Savu tiesu līdzekļu deva arī Vācijas organizācija «Bonifacius werk» un sabiedrība «DauTKom».