Celts laika posmā no 1937. līdz 1940. gadam. Īpatnēji, ka zvanu tornis atrodas atstatus no lūgšanu nama. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta dievnama grāmata, kas tapusi 1608. gadā.

Ēģiptes luterāņu draudzes baznīcu Vilkumiestā sāka būvēt muižnieks A.Etingens 1823. gadā, 1863. gadā baznīcai uzcēla torni. Baznīca tika sagrauta pirmā pasaules kara laikā, otrā pasaules kara laikā tā tikusi pilnīgi izdemolēta. Ēģiptes ev.lut. baznīca atrodas kādreizējā Ilūkstes apriņķī, tagadējā Daugavpils raj. Meduma pagasta teritorijā pie Lietuvas Republikas robežas. Ēģiptes evanģēliski-luteriskā draudze dibināta I567. gada 28. februārī pēc Kurzemes hercoga pavēles par jaunu baznīcu dibināšanu. Ar 1584. gadu Ēģiptes draudzei ir jau savs mācītājs. Ap I6. un 17.gs. miju pie Ēģiptes baznīcas radās miestiņš, kuru nosauca par Vilkumiestu, kas ir arī draudzes īstais latviskais nosaukums. Ēģiptes draudzei bijušas vairākas pēc kārtas koka baznīcas, no kurām pēdējā izdemolēta 1812.g. franču karā. Kalkūnes un Medņu (Meduma) muižas īpašnieks 1823. gadā sāka celt mūra baznīcu, kuru iesvētīja 1825. g. 5.jūlijā. A.Etingens (Oettingen) 1863. gadā veica pilnīgu baznīcas remontu un uzcēla torni. Reizē ar Ēģiptes draudzes nodibināšanos Medņu muižas īpašnieks V.Firstenbergs nodibināja mācītājmuižu, kas tāpat kā baznīca, daudz cieta karos, jo atrodas lielā Daugavpils ceļa malā. Franču karā un sevišķi pirmā pasaules karā draudzes arhīvs pilnīgi iznīcināts. Ēģiptes baznīca pēc pirmā pasaules kara atjaunota 1930. gadā. Baznīcā bija 80 sēdvietas. Draudzei piederēja 54 ha mācītājmuižas zemes. 1936. gada pārskatā Ēģiptes draudzē bija 50 draudzes locekļu, kristīti 3 bērni, iesvētīts viens jauneklis. Ieņemts draudzes kasē 1988,86 lati un izdots Ls 1231,11. Otrā pasaules karā 1944. gadā Ēģiptes baznīcas tornis ar lielgabalu sašauts, jo tornī atradās kauju uguns novērošanas punkts. Baznīca pilnīgi izdemolēta. Pēc otrā pasaules kara mācītājs Nikolajs Muižnieks no Daugavpils gan noturēja dievkalpojumus gan izdemolētajā baznīcā, gan tuvējā baznīcas apkalpotājas mājā, kura tagad ir nojaukta. Taču draudzes locekļu mazā skaita dēļ valsts iestādes drīz vien aizliedza dievkalpojumu noturēt kā Ēģiptes baznīcā, tā arī draudzē. Līdz ar to Ēģiptes draudze tika slēgta un nedaudzie draudzes locekļi pievienojās Birkeneļu draudzei, bet arī Birkeneļu draudzi slēdzot, pievienojās pie Daugavpils ev. lut. draudzes.Pēc Ēģiptes baznīcas slēgšanas, baznīcā kādu laiku iekārtoja vietējā kolhoza siena miltu maltuvi, ko darbināja ar elektrību. Ap 1979.g. arī siena miltu malšanu pārtrauca un maltuve tika demontēta. Līdz ar to tagad Ēģiptes baznīca stāv tukša, neizmantota un nožēlojamā stāvoklī. Durvis ir izlauztas. Ēģiptes ev.lut. kapi, kuri atrodas ap baznīcu, ir gandrīz jau likvidēti un mežā aizauguši. No nezināmiem cilvēkiem visi pieminekļi novākti un aizvesti. Tikai nedaudzas kapu kopiņas tiek sakoptas. Pēdējās bēres Ēģiptes kapos bija I980.g. 6.martā. Apglabāja Vaiņags Sofiju. Šajos kapos atdusas arī Raiņa skolotājs Oskars Svensons. Droši vien daudziem Medumu ciema iedzīvotājiem pat prātā nenāk, ka šī apvi­dus teritorijā - agrākajā Kurcuma pa­gastā - pastāvēja diezgan liela apmet­ne, kurai bija slavens nosaukums Ēģipte. Tā radās XVI gadsimta beigās netālu no Lietuvas robežas un Novoaleksandrovskas (Zarasu) šosejas pie Smelīnas (paš­reiz Lauces) ezera un sākumā tā saucās Vilkumiests. Turpmāk apmetni sāka dē­vēt par Ēģipti. Grūti noteikt, ar ko ir saistīta šāda nosaukuma rašanās. Ir tikai zināms, ka uz Ēģiptes-Birkeneļu luterāņu baznīcas zīmoga bija attēlota Ēģiptes Heopsa pira­mīda, bet ne krusts vai citi reliģijas simboli, kuri parasti ir uz baznīcas zīmo­giem.

40m augsts - viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalns ierīkots grants paugurā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Slutišķu etnogrāfisko sādžu un dabas parku „Daugavas loki”.

Ambeļu Romas katoļu sv. Jura baznīca ir koka celtne, 13 m gara un 8 m plata, ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Par baznīcas celšanas laiku noteiktu ziņu nav, taču netieša informācija liecina, ka 1782. gadā tā jau bijusi. 1782. g. l7.XII dominikāņu provinciāls Dr. A. Soļuha, apmeklējot Aglonas klosteri, uzdod rūpīgāk apkalpot Ambeļu, Putānu un Raģeļu baznīcas. Tātad, 1782. gadā Ambeļu baznīca jau bija. Ir zināms, ka to cēlis Z. Plāters kā kapu kapliču. Sākumā tā ir bijusi ļoti neliela, ar apaļiem logiem. Tos vēl tagad var saskatīt baznīcas vecajā daļā. Kapliča bija veltīta sv. Jura godam, to izmantoja arī draudzes vajadzībām. 1888. gadā šo kapliču pārbūvēja. Pēc pārbūves tā ir 13m gara un 8 m plata (bez presbitērija un priekštelpas 11,4 x 7,25 = 83 m2). Ambeļu baznīca ir koka celtne ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Baznīcas griesti ir nedaudz velvēti. Ir tikai viens altāris, kurā ir Jaunavas Marijas glezna. Altāris ir veidots baroka stilā, rotāts ar īpatnējiem, mākslinieciski augstvērtīgiem kokgriezumiem. Iekšpuse apšūta ar finieri, ārpuse ar dēļiem, bet nav krāsota. Baznīcā ir cementa grīda, solos var novietoties 50 cilvēki. Baznīca ir elektrificēta, ir l apkure, sakristeja nav apkurināma. Mūzikas instrumenta baznīcā nav.

Daugavpils rajona ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļa krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: „1882.Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons. Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka grieztiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas. Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos Sv. Terēzes un Sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē Sv. Franciska statuja. Sānu altāros - labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plāksnes ar Zībergu piemiņas uzrakstiem. Baznīcai ir trīs zvani. Viens ap 400 kg smags. Divi pārējie mazāki.Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990)

Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923.gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. No ārpuses apšūta ar dēļiem.

Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803.gadā. Šajā pašā gadā tai tika piešķirts indults. Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863.gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8.septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts. Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu. Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924.gada 15.jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935.gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmāram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938.gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas. Sākot ar 1956.gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas. Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu uzbūvēja no cementa ķieģeļiem par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem 1933. – 1938.g. Prāvests V.Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apm. 1500 locek|iem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti. 1933. g. 10. septembrī Krāslavas dekāns J. Kiselis iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Tajā pašā gadā uzcēla dzīvojamo māju un tajā ierīkoja pagaidu kapelu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudze un arhibīskaps, jūnijā baznīcu Spruktos iesvētīja dekāns J. Kiselis. Baznīca bija jau uzcelta, izņemot torņus, kas vēl bija jāceļ. Pēc iesvētīšanas dievkalpojumi notika baznīcā. Prāvestu V. Kozlovski pārcēla par vikāru uz Varakļāniem. 1935. g. 8. augustā Spruktos iebrauca prāvests V. Litaunieks. Viņš uzcēla Spruktu baznīcai torņus. 1938. gadā par Spruktu draudzes prāvestu iecēla Staņislavu Kokinu, kas pabeidza baznīcas celšanu. Baznīca ir 28 m gara, 16 m plata, 12 m augsta ar diviem torņiem. Tā celta no lieliem cementa ķieģeļiem. Baznīca ir trīsjomu celtne. Grīda no cementa, bet griesti koka, apmesti un velvē veidoti. Baznīcas ārpuse nav apmesta, bet iekšpuse izmesta un krāsota. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Baznīca veltīta sv. Antona godam. Lielajā altārī ir sv. Anto­na glezna, kas atvesta no Izvaltas baznīcas. Sānu altārī ir niša ar lielu Jaunavas Marijas statuju, arī atvestu no Izvaltas. Trešajā altārī ir Jēzus Sirds glezna, ko veidojusi māksliniece Žilvinska.

Saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis. Interesanta ir klēts ar smagnējo būvformu, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. Jau 1947. g. stallī iekārtota skola. 1999. gados rekonstruēta. J. Zilgalvis šo celtni atzīst kā labu piemēru muižas apbūves saglabāšanai un izmantošanai. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, izceltas logailu augšdaļas no sarkanajiem ķieģeļiem. Uz bojā gājušās kungu mājas pamatiem uzbūvēta koka ēka. 19. gs. sākumā Boļeslavs Plāters-Zībergs sācis muižas veidošanu. Parks veidots kā ainavu jeb angļu stila grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas parks (19. gs.). Parka platība – 8,5 ha, no tiem 0,21 ha aizņem dīķis. Parka teritorijā atrodama 21 koku un krūmu suga – gan vietējās, gan svešzemju. Te ir daudz ošu, ozolu, liepu, vītolu, gobu, melnalkšņu un ievu. Parka centrā ir lapegļu audze, kura nepareizas apsaimniekošanas dēļ pakāpeniski iet bojā. Austrumu daļā atrodas liepu aleja. Parka lepnums ir Lielais ozols. Dendroloģisks retums ir Moltkes liepa, kas reti sastopama Latvijas parkos. Parkā saglabājušas vairākas vēsturiskas ēkas – bijušās pusmuižas apbūves elementi, tai skaitā zirgu staļļa ēka, kas 1919. gadā pārkārtota skolas vajadzībām. Mūsdienās te atrodas Vaboles vidusskola. Vienā no pusmuižas ēkām 1996. gadā iekārtots Latgales atmodas darbinieku Skrindu dzimtas muzejs.Vaboles parkā atrodas labiekārtots atpūtas laukums.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Līksnas baznīcas vēsture liela mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Viņiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram bija lieli īpašumi: Ilūkstes, Dvietes, Pilskalnes, Dunavas, Rubeņu, Bebrenes, Sventes, Līksnas, Nīcgales un Ķirupes. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jānis Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. No 1826.gada līdz 1856.gadam Līksnā dzīvoja kanoniķis Tomass Kosakovskis, vairāku grāmatu izdevējs latviešu valodā. Pēc tam viņa darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.). Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam. Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu. Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja. Baznīca ir sarkano ķieģeļu celtne. Ķieģeļi pirkti Polijā. Jumts un torņi segti ar cinkotu skārdu. Līksnas baznīca ir 30 m gara un 17 m plata trīsnavu celtne neogotiskā stila ar flīžu grīdu. Ir divi simetriski torņi abpus ieejai, trešais, nelielais virs presbiterija, izveidots, lai saglabātu arhitektonisko stilu. Torņos ir trīs zvani: 1 – 609 kg., 2 – 124 kg., 3 – 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds statuja. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz 5 pāriem pīlāru, un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas apmestas ar kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi (t.i. izveidotas tā saucamās krusta velves). Baznīcā trīs altāri no ozolkoka, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ambons un ģipša krusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētākās Jēzus Sirds godam veltīta arī Līksnas baznīca. Labajā pusē svētā Jāzepa altāris ar svētā Antona gleznu virsū, bet kreisajā svētā Asīzes Franciska altāris. Sānos pie presbiterija svētā Antona un svētās Terēzijas ģipša statujas. Presbiteriju no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Kreisajos sānos vēl ir durvis, bet labajos – Lurdas Dievmātes kapliča ar altāri. Baznīcā katrā pusē pieci lieli logi bez vitrāžām. Pie presbiterija mazāki logi, tāpēc tas ir patumšs. Plašas kora telpas ar lielām ērģelēm, kuras iegādātas prāvesta J.Kalniša laikā. Ērģelēm esot ļoti skaists skanējums. Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs. To ieslēdz augsts sarkanu ķiegeļu mūra žogs, ko uzcēlis prāvests J.Kalnišs. Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Pāvils Vaičulonis (1867. – 1929.). Nojauktās baznīcas vietā apmēram 1,5 km no jaunās baznīcas piemiņai uzcelta mūra kapliča. Tagad tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Līksnas baznīca pēdējo reizi krāsota 1964. gadā ar eļļas krāsām, griesti izbalsināti. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures, apkurināma ir tikai sakristeja. Laikam ritot izrādījās, ka ķieģeļi baznīcas mūriem ir bijuši zemas kvalitātes. Tie sāka drupt, tāpēc prāvests J.Kalnišs 1939.gadā tos sāka pakāpeniski izņemt un apmainīt pret jauniem. Tas bija liels darbs, bet viņš apmainīja vismaz 60 000 ķieģeļu. Tā kā prāvests J.Kalnišs nodzīvoja Līksnā nepilnus 20.gadus, kādreiz arhibīskaps A.Springovičs atsaucīgi novērtēja viņa darbu un taica: “ Es un tu uzcēlām Līksnas baznīcu.” Pēc prāvesta J.Kalniša pārcelšanas uz Dagdu par dekānu, par Līksnas prāvestu ieceļ Pēleri Vaivodu. No Līksnas draudzes cēlušies priesteri bīskaps E.Ropps, prelāts A.Novickis, K.Skrinda, Benedikts Skrinda, Ādams Ivbulis. Līksnas draudzes kapos apbedīts Tomass Kosakovskis (1798. – 1856.).

Piemiņas zīme atrodas Līksnas takās - Emīlijas Plāteres takas sākumā. Emīlija Plātere (1806 Viļņa - 1831 Kapčiamiestis) ir poļu un lietuviešu nacionālā varone, kas no 1815. gada dzīvojusi Līksnas muižā. Vadījusi patriotu karaspēka vienību Latgalē un Lietuvā, gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim, pāragri mirusi poļu sacelšanās laikā 1831. gada ziemā. Grāfiene Līksnā dzīvoja no 1806. līdz 1829. gadam. Jauniete neesot slēpusi savas patriotiskās jūtas. Viņa par savu tautu bezbailīgi iestājusies arī poļu nemieros jeb sacelšanās laikā, kas notika 1830. – 1831. gadā. Viņa 1830. gada 23. martā piedalījusies dievkalpojumā Dusetu (Lietuva) baznīcā un pēc tam “ar zobenu pie sāniem un vaļējiem matiem” tautiešus aicinājusi cīņā. Pēc neveiksmīgās poļu un cara armijas sadursmes pie Pristaines grāfiene iestājusies poļu cīnītāju nodaļā, tur Emīlija Plātere izveidojusi savu nodaļu. Vēlāk drosmīgā grāfiene bija iecelta par Lietuvas 25. kājnieku pulka 1. rotas komandieri. Poļu cīnītāju atmiņās var lasīt, ka Emīlija Plātere bija izcila karavadone. Diemžēl, poļu cīnītāji 1830. gada 6. jūlijā cietuši sakāvi pie Viļņas, un Emīlijai Plāterei bija jādodas uz Varšavu. Ceļā grāfiene smagi saslimusi un mirusi tā paša gada 31. decembrī 25 gadu vecumā. Poļi Emīliju Plāteri daiļliteratūrā un mākslā pielīdzinājuši slavenajai francūzietei Žannai D˙Arkai. Polijā viņas vārdā nodēvētas ielas, dzelzceļa stacijas, skolas, utt. Līksnas pagasta bibliotēkā glabājas mākslinieka Sandija Greiškalna gleznots Emīlijas Plāteres portrets.

Daugavas līkloču aizsākumā, netālu no Daugavpils ceļa uz Lielborni un Krāslavu, atrodas Tabores muiža. Tās centra apbūvi veido ēku grupa, kurā dominē kungu māja. Tā zaudējusi lielu daļu dekoratīvo detaļu un ārējā spožuma, tomēr joprojām parka un ovāla parādes pagalma ceļa un divu laukakmens mūra saimniecības ēku ieskāvumā stāv kādreizējo saimniecisko, administratīvo un kultūras norišu krustpunktā. Tabores kungu nams celts 1875. gadā. Ēkas divstāvu pamatapjoms ir simetrisks, izņemot vēlāka laika asimetrisku piebūvi vienā galā. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir simetriskā daļa ar rizalītu centrā. Rizalīta frontons veidots no koka, vasarnīcu stilā. Šim stilistiskajam novirzienam atbilst arī jumta logi un tornis, kurš redzams gan tikai 1920. gadu fotogrāfijās.105 80. gados pazudis arī frontona dekors, ārdurvju vērtnes ar virsgaismas logu un citas ļoti būtiskas dekoratīvā ietērpa detaļas. Šie elementi padarīja kungu māju krāšņu, ažūru un atbilstošu apkārtējās ainavas daudzveidībai. Reizē ar ēkas celtniecību veikts arī telpu iekārtojums. No tā saglabājušies durvju portāli, zāles griestu apdare un dažas citas detaļas. Tabores muiža mūsu gadsimta sākumā piederēja baronu fon Engelhartu ģimenei. Tabores ciemā atrodas arī Elerņas (Elkšņu) katoļu baznīca (1651). Tajā saglabājies polihroms koka cilnis “Marijas pasludināšana” (17. gs.).

Saglabājusies pils un kungu māja. Kungu māja ir sarkano ķieģeļu celtne ar neogotisku torni vienā malā. Kungu mājas priekšā ir pagalms ar nelielu sarkano ķieģeļu ēku vienā pusē. Bijusī īpašniece 20. gs. sākumā Viktorija Plātere- Zīberga. Bijusī Laucesas pamatskola.

„Saules puķe” (1999) viena no četrām tēlnieka Viļņa Titāna (1944-2006) veidotajām skulptūras grupām „Latvija Saules zīmē”.Tēlnieks projekta "Latvija saules zīmē" ietvaros uzstādījis četras granīta zīmes Latvijas tālākajos ģeogrāfiskajos punktos - "Austras koks" Pasienas pagastā, "Zaļais stars" Nīcas pagastā, "Baltās naktis" Ipiķu pagastā un "Saules puķe" Demenes pagastā. „Saules puķe” apzīmē Latvijas tālāko dienvidu punktu. Tajā iekalti burti LV, platuma un garuma grādi, kuru pamatā ir saules motīvs. Šo veidojumu tēlnieks veltījis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80.gadadienai.

Berķeneles luterāņu kapos ceļotājos tukši nolūkojas kādreizējā Berķeneles (Birķeneles) evaņģēliski luteriskās baznīcas (1830) celtne. Baznīca tapusi par grāfa Fridriha fon Klopmana līdzekļiem. Tās torņa smaili rotā dekoratīvs vējrādis, bet baznīca, kopš padomju vara draudzei to atsavināja, nedarbojas jau daudzus gadu desmitus. Baznīcas tuvumā atdusas J. Raiņa vācu valodas skolotājs Bazeners, kas par skolmeistaru strādāja Grīvas vācu ģimnāzijā. Pa labi no Bazenera kapavietas atdusas Birķineļu pusmuižas kādreizējais īpašnieks barons, Vidzemes landmaršals Hamilkārs fon Felkerzāms. Pie viņa kapa plāksnīte ar uzrakstu: „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš manto, bet gan pienākumi, ko viņš uzņemas.”

Augstkalnes Romas katoļu draudzes sv. Ģimenes baznīca ir ar ķieģeļiem apmūrēta trīsjomu koka celtne, 18,5 m gara un 8,5 m plata. 1946. gada pavasarī prāvests Jāni Strods uzsāka jaunas baznīcas būvi, 1944. gadā nodegušās baznīcas vietā.

Atrodas netālu no Luknas ezera krasta. Ēka uzbūvēta un iesvētīta 1908.gadā. Baznīcas dārzā atrodas mācītāja J. Digiļeva (1869 - 1933) kaps.

Atrodas netālu no Luknas ezera krasta. Celts 19.gs. beigās. Guļbūves ēka ar diviem torņiem, kas apšūta ar dēļiem.

Dievnams uzcelts 1895.-1896. gadā. Projekta autors arhitekts Vilhelms Neimanis. Baznīca ir neliela, vienjoma halles tipa celtne ar vientorņa fasādi. Ēkai ir stāvs divslīpju jumts. Ēka pašlaik iekonservēta un netiek izmantota.

Pie pašas Baltkrievijas robežas atrodas Feldkopas kapi. Šeit 1874.g. par Kārļa Raviča līdzekļiem uzcēla koka baznīcu. Tā bija ar 18 x 12 m torni un 5 x 3 m vējtveri priekšā. Baznīcai 1 m augsti akmeņu pamati, kas redzami vēl pēc nodegšanas. Baznīca bija veltīta sv. Staņislava godam ar tādu pat gleznu lielajā altārī. Vienā sānu altārī Jēzus Sirds, bet otrajā – Dievmātes aizgādības glezna. Ugunsgrēkā šo gleznu izglāba un tā tika nodota Pāvilam Soboļevskam uzglabāšanai. Tagad glezna novietota Demenes baznīcas altāra kreisajā pusē. Feldhofas baznīcai apkārt dārzam bija 52 x 40 x 1 m akmeņu valnis – žogs. Tas redzams arī tagad. Dārzā apbedīti mirušie. Kreisajā pusē no dārza ir Feldhofas kapi. Lajā pusē plebānija, saimniecības ēkas un ābeļdārzs. No ēkām nekas nav palicis. Pie Feldhofas baznīcas 1900.g. sāka veidoties draudze. Te no 1911.g. līdz 1918.g. dzīvoja prāv. Juris Martinaitis. Tuvākā stacija baznīcai bija Drisviati. Pirmajā Pasaules karā baznīca nodega. Muižnieks draudzes locekļiem deva kokmateriālus jaunas, baznīcas celšanai. Viņš ierādīja meža nostūrī, ko nocirta draudzes locekļi. Sagatavotos materiālus saveda pie nodegušās baznīcas. Tās priekšā uzcēla dēļu šķūni, kur sāka noturēt dievkalpojumus. Pēc kara, kad nosprauda Polijas robežu, Feldhofa atradās pie pašas robežas, nomaļus, pie sliktiem ceļiem un daļai draudzes locekļu neizdevīgā vietā. Tāpēc prāv. M.Voitekunas sāka veidot draudzi Demenē, 8 km no Feldhofas. Te saimnieks Ptičko baznīcai dāvāja 3 ha zemes. Uz šejieni no Feldhofas pārveda sagatavotos kokmateriālus, kaut gan daļa draudzes locekļu protestēja. Feldhofā atstātais dēļu škūnis (pagaidu bazn.) palika novārtā, to neviens neremontēja un tā aizgāja bojā. Tagad Feldhofa ir aizaugusi krūmiem. 1928.g. Demenē no atvestajiem materiāliem uzcēla kūti, pagrabu un tad dzīvojamo māju. Vienā galā ierīkoja kapelu un sāka noturēt dievkalpojumus. Demenes vecā baznīca (kapela) ir koka mājā, kas pateicoties vietējo iedzīvotāju gādībai ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreizējā izskatā Demenes baznīcu (kapelu) izveidoja prāv. Z.Naglis, kad viņš apkalpoja draudzi no Laucesas. Demenes baznīcas māja ir 16 x 9 x 3 m liela. To pārdala koka siena. Baznīcas mājas lielums ir 11 x 9 x 3 m , bet aiz sienas atlikušajā daļā ir prāvesta dzīvoklis. Pamati no betona, 1 m augsti, jumts cinkota skārda, krāsots 1976.g. baznīcā ieeja no gala, bet dzīvoklī no sāniem. Grīda un griesti koka. Pēdējie lēzeni segti. Lielais altāris ir atvests no Baltkrievijas baznīcas un tanī gleznu nav. Tabernakuls bagāts kokgriezumiem. Kreisajā pusē Dievmātes aizgādības altāris ar gleznu, kas pārvesta no Feldhofas. Labajā pusē tikai galds un sveces. Presbiterija sānos ir divas nelielas sakristejas. Baznīcas mājas interjeru apgaismo seši logi sānos un divi logi galā. Prāvesta dzīvoklī ir divas istabas un virtuve. Apkārt baznīcai drāšu pinuma žogs dzelzs stabiņos. 1932.gada 18. septembrī prāvests M.Voitekunas Demenē sāka celt jaunu mūra baznīcu 26 x 17 x 12 m lielu. Pamati no kaltiem akmeņiem, labajā stūrī iekalts celšanas gads. Baznīca no cementa ķieģeļiem, un tiem, kurus atrada Pirmā Pasaules kara vācu ierakumos. Tā celšanas materiāls nebija visai dārgs. Daļa draudzes atšķēlās, celšanas darbus neatbalstīja un gāja uz Silenes baznīcu, tāpēc ka necēla baznīcu Feldhofā. Baznīcai uzcēla mūrus, bet nepaspēja uzlikt jumtu. Sakrālā celtne, saskaņā ar LR Centrālajā vēstures arhīvā atrodamajiem rasējumiem, bija iecerēta kā neogotiska, augstu debesīs vērsta ēka ar vieglu zvanu torni centrā. Smailarku logi un mazie tornīši jumta stūros vēl vairāk izceltu ēkas vieglumu, gaisīgumu un tās tiekšanos uz Dieva troni. Diemžēl sakās Otrais Pasaules karš un iesāktais darbs palika nenobeigts. Prāv. M.Voitekunas 1944.g. nomira un tika apbedīts pie nenobeigtās baznīcas presbiterija. Otrajam pasaules karam beidzoties, padomju sistēmas pašvaldību pārstāvji bija nolēmuši uzceltās sienas izmantot kluba celtniecībai. Vieta, kura bija domāta lūgšanām, kļuva par aktīvās atpūtas vietu, kur tika demonstrētas filmas, rīkotas diskotēkas, svinīgas sapulces un sociālistiskās sacensības uzvarētāju godināšanas. Baznīcas arhitektoniska iecere tika rupji pārkāpta: sienās iemūrēti silikāta ķieģeli, sakristejas vietā tika ierīkota kurinātava, ēku no visam pusēm apjoza malkas grēdas, jumtu noklāja šīfera sloksnēm. 80-to gadu beigās baznīcu tika atgriezta atpakaļ draudzei. 1992. gadā atjaunošanas darbi tika pabeigti un 1992. gada 30 . augustā Liepājas diacēzes bīskaps Jānis Bulis iesvētīja jauno baznīcas ēku par godu Vissvētākajai Jēzus Sirdij. Draudzē ir strādājuši prāv. Pekšs, Šikurs – Kalvani, J.Lapkovskis, Z.Naglis, P.Rudzīts, J.Kārkle, K.Vitanis, dekāns A.Madelāns.