Celts 1910.gadā.

Muižas apbūve Bruņu ezera krastā. Tajā iekļaujas un ir saglabājušies 19. gs. celtie staļļi, 2 laukakmeņu mūra saimniecības ēkas un pils. * Bijušie īpašnieki: baronu Līvenu dzimta. * Senais nosaukums: Brunnen Pils Ēka veidota pēc stingras klasicisma shēmas. Centrālais apjoms augstāks un masīvāka nekā malējie. Apdarē izmantoti neogotikai raksturīgi elementi - logailu arhivoltas, arkatūra. Iespējams, ka apdare veidota vēlāk nekā būvēta ēka.

Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) celta 1800. gadā kā koka astoņstūru īpatnēja celtne ar pagarinājumu altāra daļā. Vienīgā tāda veida sakrālā celtne Daugavpils novadā. Indultu tā saņēma no bīskapa S.Sesčenceviča 1804.gadā. Restaurācijas darbi tajā veikti 1882. gadā. Tad izgatavoja ozolkoka altāri un Jēzus Sirds gleznu. 1882.gada.9.oktobrī Dubnas muižas īpašnieks Broņislavs Benislavskis, kam piederēja šī kapliča, lūdza bīskapu Fialkovski mainīt kapelas titulu un nosaukt to Jēzus Sirds vārdā. Lūgumu ievēroja un kapelas svētkus atļāva svinēt jūnija pēdējā svētdienā Jēzus Sirds godam, tā, lai nebūtu traucējuma Nīdermuižas draudzes baznīcai. Pēc remonta kapelu iesvētīja 1884.gada.21.augustā kanoniķis Jaloveckis. 1891.gadā Dubnas muižas īpašnieks Zelmārs, kas bija šo muižu nopircis no Benislavska, lūdza bīskapu atļaut kapelā uzcelt otru altāri – Dievmātes godam. Zelmārs bija luterānis, bet par kapelu ļoti rūpējies. Bīskaps norādīja, ka viņam nav iebildumu par altāra ierīkošanu, bet šo atļauju vajag meklēt pie gubernatora. Šī atļauja nav bijusi dota un kapličā otrs altāris netika uzcelts. 1804.gadā Dubnā dzīvoja patstāvīgs kapelāns Francis Maļiehs. Viņš dažreiz aizvietoja prāvestu Nīdermuižā. Jādomā, ka kapelāns dzīvoja Dubnas muižā. Parasti Dubnas kapelu apkalpoja Nīdermuižas prāvesti. 1933.gadā nopirka jaunu zvanu un 1934.gadā kapelu izremontēja. Arī 1938.gadā Dubnas kapelu vēlreiz remontēja: uzlika jaunu jumtu, izlaboja tornīti virs jumta. Kapela no piecdesmito gadu sākuma vairs nedarbojās. To izmantoja par noliktavu kolhozs “Dzirkstele.” Ozolkoka altāris ar gleznu aizvesti uz Višķu baznīcu. Aizkalnes baznīcā ievietoja koka dievgaldu un Gurnejošu kapu kapličā misiņa ciboriju un biķeri. Nīdermuižas draudzes arhīvā glabājas Dubnas kapličas 1891.gada inventāra saraksts, ko sastādījis prāvests A.Baltejus: “ Dubnas kapela ir koka celtne uz akmens fundamenta. Tās garums ir 4,5 asis, platums 4 asis, augstums 2,5 asis. Jumts ceļmalas pusē skārda, bet otrā pusē lubiņām klāts. Jumtam virsū dzelzs krusts. Kapelas ārpuse apšūta dēļiem un krāsota, bet iekšpuse izmesta. Ir divas ieejas durvis: no gala un no sakristejas. Logi lieli ar apaļiem virslokiem un krāsotiem stikliem. Griesti un grīda no koka. Dziedātājiem ir kora telpas. Altāris no ozolkoka, tumši krāsots un mākslinieciski veidots. Tai ir Jēzus Sirds glezna zeltītā rāmī. Jēzus Sirdij veltīta šī kapliča. Soli koka, krāsoti. Koka bikts krēsls. Koka kumode, 2 ornāti, koka krusti, svečturi, dažas liturģiskās grāmatas, apkārt kapličai koka žogs mūra stabos, ar vārtiem pie ieejas kapličā. Viens zvans, apm. 5 pudi smags.” Tāds ir bijis Dubnas kapelas inventārs. Kapelas lielums 154 m2. Tā ir īpatnēja celtne astoņiem stūriem un ar pagarinājumiem altāra daļā un pie ieejas. Logi gotiski, ļoti lieli. «Līdzīgas baznīcas vēl ir bijušas Višķos un Dukstigalā,» rakstīja arhitekts Krūmiņš.

Mazā un ļoti vienkāršā Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīca uzcelta 1859. gadā pēc poļu muižnieka Juliusa Sivicka gribas, 1890. gadā pārbūvēta, 1921. gadā atjaunota. Mākslas cienītāju šeit var interesēt atsevišķi priekšmeti, no kuriem interesantākie – ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas, iespējams, ir daļa no Elernes baznīcas manierisma stila iekārtas. Ap baznīcu izkārtojusies lauku kapsēta, kurā centrālo vietu ieņem Sivicku ģimenes apbedījumi. Jaunborne bija Elernes filiālbaznīca, celta 1859.g. sv. Krusta godam. Baznīcas dibinātājs Jūlijs Savickis (1812. - 1877.) ir apbedīts baznīcas dārzā. Baznīcu 1900.gadā pārbūvēja un 1921. g. atjaunoja. Jaunbornes baznīca ir mūra, celta krusta veidā, no ārpuses balti krāsota, ar cinkotu skārda jumtu, vienu torni un mazu tornīti uz baznīcas jumta vidus. Tornis apjumts ar melno skārda, krāsots. Baznīcas sānos 3 logi ar dzelzs restēm priekšā. Vidū krusta pagarinājuma sienā 2 logi un presbiterijā arī ir logi. Presbiterija daļa sešstūraina. Pie tās 2 sakristejas. Presbiterija galā augsta mūra kapela, balti krāsota ar nišu virsū. Nišā liela Kristus figūra ar koka krustu virsū. Baznīcas lielums 15 m x 7 m. Tornī 2 nelieli zvani. Virs ieejas durvīm uzraksts poļu valodā “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums.” Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī Pestītāja krusts. Labajā pusē Dievmātes pastāvīgā palīga altāris ar Dievmātes un sv. Jāzepa gleznām, kreisajā pusē Jēzus Sirds altāris ar Jēzus Sirds un sv. Nikolaja gleznām. Baznīcā ozolkoka kancele. Kora telpās ērģeles (atjaunotas 1975. g.) un harmonijs. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar cementa jumtu, bet baznīcas priekšā dzelzs žogs uz akmens pamata. Dārza kreisajā stūrī liela bedre, kur prāv. P. Jakoveļs gribēja celt plebaniju. Dārzā ir misiju krusts, kas uzcelts 1935. g., kad tēvs B.Skrinda te izveda misijas. Ir arī mirušo kapi, starp tiem baznīcas dārzā apbedīts prāv. Teodors Kulikovskis (1874. g. — 1931. g.). Piezīme. Iebraucot Jaunbornē redzama uz liela akmens celta 2 x 1,5 x 2 m ķieģeļu kapela ar cinkota skārda jumtu. Būtībā tas ir mūra stabs ar nišu, kurā atrodas Jaunavas Marijas pastāvīga palīga glezna koka rāmī. Uz rāmja uzraksts po|u valodā: 1907.g. 15. oktobrī. Tālāk lūgums uz Dievmāti, lai dod veselību. Zem nišas misiņa skārda plāksnīte ar uzrakstu: “Zem Tava patvēruma”. Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts. Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvien redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra.

“Ambeļu skreine” - tā ir vieta, kur tiek krāts, popularizēts Latgales kultūras mantojums. "Ambeļu skreines" koka māja ir celta 20. gs. sākumā. Kad Ambeļos bija skola, tad tā bija skolotāju māja. Tagad “Ambeļu skreinē” tiek svinēti gadskārtu svētki un izkoptas dažādas amatu prasmes. Te notiek danču vakari, dziedāšana, zīlēšana, tiek cepta maizīte, siets siers un tiek veidotas tautas lietišķās mākslas izstādes. Šīs mājas atrašanās vieta šķiet paša Dieva izvēlēta, jo no tās paveras brīnišķīgs skats uz Višķu ezeru un Latgales krāšņajām dabas ainavām. Tamdēļ „Ambeļu skreines” apkārtnē ir iespējas rīkot jaukus brīvdabas pasākumus: te ir izvietoti koka soliņi, nodrošinot sēdvietas skatītājiem, ir arī ugunskura vieta. Māja un tās apkārtne tiek izmantota arī kāzu svinībām. "Ambeļu skreine" piedāvā: - gadskārtu svētku (Meteņi, Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki) svinēšanu ar radošām aktivitātēm un tradicionālo ēdienu degustācijām; - rokdarbu darbnīcas; - piedalīšanos maizes cepšanas procesā; - vietu brīvdabas pasākumiem (kāzas, vasaras nometnes, tradicionālās kultūras aktivitātes) . Valodas: latgaliešu, latviešu, krievu. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās (vismaz 5 dienas iepriekš).

Veidojusies 19. gs. beigās. Muižas pils atradās tagadējā ciemata centrā (aiz Višķu profesionālās vidusskolas pirmā mācību korpusa ēkas dīķa virzienā). Tā bija pils ar diviem torņiem. Pēc 1. Pasaules kara ēka nodega. Piederēja Hermanim un Letīcijai Moļiem. Pavisam apkārtnē viņu īpašumā bija 18 pusmuižas ar 4000 ha zemes. Zemi iznomāja vai arī to pārvaldīja muižkungi. Līdz mūsdienām saglabājusies klēts, kūts 2 -stāvu dzīvojamā ēka, kurā ilgus gadus bija Višķu lauksaimniecības tehnikuma mācību korpuss.

Lūgšanu nams celts 19. gs. beigās. Celts no guļbaļķiem, apšūts ar horizontāliem dēļiem. Augsts zvanu tornis, ko sedz īpatnējs četrslīpju jumts. Logus rotā kokgriezumiem rotāta aploda.

Pazīstamais ornitologs un bērnu rakstnieks K.Grigulis (1884 - 1972) dzimis Salienas pag. "Stumpuros", kur pagājusi viņa bērnība. Piemiņas akmens uzstādīts 1994.gadā un tajā iekalts gudrības simbols - pūce.

Atrodas Vecsalienas pagastā priežu meža vidū netālu no Daugavas kreisā krasta. Jau ļoti sirmā senatnē te bijusi koka baznīciņa, ko kāds latviešu dzimtcilvēks ar plostu atvedis no Krievzemes. Baznīca vairākkārt degusi, bet arvien atjaunota. Sākumā tā piederējusi katoļu draudzei, bet 18. gs. otrajā pusē katoļi to atdevuši luterāņiem, vietā saņemot Elernes dievnamu. Celta 1819. gadā. Līdzās banzīcai atrodas Muravku vecie luterāņu kapi ar seniem pieminekļiem.

1800. gadā Sventē muiznieks Kazimirs Zībergs uzcēla mūra baznīcu Vissvētākās Trīsvienības godam. Sakrālo celtni iesvētīja Miķeļa Ercenģeļa godam. Baznīca celta no akmeņiem taisnstūra formā 26 x 16 x 8 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Apmesta un balti krāsota pajumte, stūru pīlāri, durvju un logu ierāmējumi. Cinkotā skārda jumts. Virs jumta – fasādē apm. 5 m augsts tornītis ar zvaniem. Tornim jumts melnā skārda, krāsots brūnā surika krāsā. Katros sānos baznīcai 5 logi, pie ieejas no gala 2 logi un katrā sakristejā viens. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Pie ieejas durvīm cementa kāpnes. Sventes baznīca ir vienas jomas celtne, ar koka grīdu un griestiem. Griesti klāti ar mazu ieloku. Trīs koka altāri, soli dievlūdzējiem un kancele. Tos visus gatavoja galdnieks S. Meinards 1913.g. Gar sienām krusta ceļa bildes ģipša veidojumā. Tās 1913.g. izgatavojis Serafinovičs. Sākumā tās dāvāja Grendzas baznīcai. Tad dāvātāja to atsauca un dāvāja Sventes baznīcai. Uz Grendzas baznīcu aizveda Sventes baznīcas litogrāfiskās Krusta ceļa gleznas. Presbiterija labajā stūrī koka statuja “Ecce Homo”, ko iegādāja prāvests Juris Pieskovskis. Kora telpas balstās uz diviem vareniem mūra pīlāriem, kur atrodas ērģeles. Prezbiteriju no baznīcas telpas atdal koka dievgalds. Lielajā altārī Vissvētās Trīsvienības glezna. Tai abos sānos koka pīlāri. Līdzīgi veidoti abi sānu altāri. Labajā pusē sv. Miķeļa altāris ar gleznu, bet kreisajā – sv. Jura, ar gleznu. Visas trīs gleznas ir laba mākslinieka darbs. Presbiterija abās pusēs sakristejas, virs kurām noliktavas. Sakristejā griesti koka, bet koka grīdu prāv. A. Žilvinskis pakāpeniski nomainīja uz cementa grīdu. Apkārt baznīcas dārzam akmeņu mūra žogs bez jumta. Ieejas vārti no gala un no sāniem. Dārzā aug veci lapu koki. Aiz baznīcas žoga, pretī presbiterijam, plebānija, kurā dzīvo prāv. A. Žilvinskis. Apmēram 1 km no baznīcas draudzes kapsēta. Tajā apbedīti četri prāvesti: P. Smelters 1868. 1894. mir. 1947.g., M. Mikelonis 1875. 1909. mir. 1950.g., S. Šikur – Kalvani 1892. 1918. mir. 1970.g., B. Dūre 1894. 1918. mir. 1971.g. Sventē jezuītiem bija misija un saimniecība. 1721.g. Sventes misiju un saimniecību sagrāva. Sventes baznīca skaitījās kā Ilūkstes filiāle. Tikai no 1911.g. šeit dzīvoja patstāvīgs prāvests Juris Pieskovskis. 1930.g. Sventē dzīvoja slavenais kokgriezējs prāv. A. Rimovičs, bet pēc viņa Kazimirs Batura, slavens dziedātājs, ar īpatnēju balsi.

Pilskalns izvietojies pašā Daugavas krastā. Apdzīvots jau 8.-13. gs. To uzskata par Daugavpils dibināšanas vietu. Pilskalnā redzamas 1275. gadā celtās Livonijas ordeņa Dinaburgas pils pamatu drupas un miniatūrs pils makets (1997). Līdzās pilskalnam ierīkota atpūtas vieta – Bruņinieku laukums. Saglabājušās 13.gs. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rāceburga būvētās pils drupas, pilskalnā izveidots šīs pils mūra makets, tuvējā muzejā – vēstures ekspozīcija. Atrodas dabas parkā “Daugavas loki”. Dinaburgas pils atrodas Daugavas labajā krastā, apmēram 18 km augšpus Daugavpils, 3 km uz DR no tuvākās dzelzceļa stacijas un 1 km no Daugavpils-Krāslavas ceļa, senā Naujenes pilskalna vietā. Dinaburgas pili kā robežcietoksni, kas vērsts pret Lietuvu, Naujenes pilskalna vietā 1277. gadā uzcēla Livonijas ordeņa mestrs Raceburgas Ernests. Tūlīt pēc pils uzcelšanas, 1278. gadā to aplenca lietuviešu karaspēks karaļa Troidena vadībā.

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1908. - 1925. gadā. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils rajonā, kas ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Višķu pirmā baznīca celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To cēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Heronima un Katrinas Molas līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 224 gadus un tās lielums bija 410 kubikmetri. Vecā Višķu baznīca saistīja prof. Vipera un Dr. A.Krūmiņa uzmanību kā oriģināls arhitektūras piemineklis. Baznīca celta no ozola baļķiem ar mūrētiem stūru stabiem un apšūta dēļiem līmeniskā virzienā. Baznīcas priekšā bija portiks ar 4 masīvām, mūrētām kolonnām. Logi tikai virs ieejas durvīm un zelmenī. Baznīca gandrīz kvadrātveidīga ar vienu navu. Kora telpas (luktas) bija uz tievām koka kolonnām visapkārt baznīcai ar paplašinājumu pie ieejas un pie altāra. 1891. gadā Lieldienu svētkos Višķu baznīcu piemeklēja nelaime. Tā kā kora telpās (luktās) sakāpa daudz cilvēku, tievie un sapuvušie stabiņi, uz ko balstījās luktas, nolūza. Hallē (baznīcā) iebruka griesti ar luktām. Tas prasīja vairāku personu upurus un dažus sakropļoja uz visu mūžu. 1894. gadā salaboja iebrukušos grieztus un ielika mūra stabiņus salūzušo vietā. Pēc šī notikuma 1907. gada 2 augustā Moģiļovas arhibīskapa kūrija Pēterpilī griezās pie gubernatora ar lūgumu atļaut Višķos celt jaunu mūra baznīcu. 1908. gadā prāvests B.Veržbickis nevis vecās baznīcas vietā, bet ārpus Višķu miesta uzsāka celt jaunu baznīcu. Baznīcu cēla pēc Liepājas arhitekta Standmaņa būvprojekta. Tā ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Laikā no 1908. gada līdz 1915. gadam prāvests B.Veržbickis par draudzes locekļu un Leticijas Moles līdzekļiem uzcēla baznīcu un uzlika tai jumtu. Nepabeigti palika baznīcas iekšdarbi. 1918. gadā par Višķu draudzes prāvestu iecēla J.Livcānu. Viņš veica baznīcas iekšdarbus: salika grīdas, griestus, izdarīja apmetuma darbus, ielika pagaidu altāri un 1925. gadā sāka noturēt dievkalpojumus jaunajā mūra baznīcā. 1930. gadā bija nobeigti arī galvenie iekšdarbi. 1935. gadā vēl nopirka 673 kg smagu zvanu. 1936. gadā par Višķu prāvestu iecēla A.Skromanu. Viņa laikā iegādājās divus žirandolus, Jaunavas Marijas karogu, ievilka elektrību, cēla plebāniju un Rīgas Kolbes firma uzstādīja jaunas ērģeles. Tās iesvētīja profesors A.Novickis. Sprediķi runāja Augškalnes prāvests A.Misjuns.1939. gada 27.jūnijā Višķu baznīcā iespēra zibens. Ugunsgrēku nodzēsa Višķu un Daugavpils ugunsdzēsēji. Baznīcai pilnīgi nopostīja kārniņu jumtu, kā arī sabojāja iekšējo iekārtu. Baznīcai radās zaudējumi ap 20 000 latu. Laikā no 1966. līdz 1972. gadam prāvests E.Klavcāns salaboja tornim jumtu un arī torni, iegādājās solus, salika logus, pagaidu altāri pārnesa sānos un ierīkoja tur sv. Jāņa altāri, sakārtoja lielo altāri un izkrāsoja baznīcu. Baznīcas labajā pusē ir melns ozolkoka altāris, kas pārvests no Dubnas kapelas. 1937. gadā veco koka baznīcu Višķos nojauca. To pārveda uz Valmieru un tur uzstādīja no jauna. Tā trešo reizi šo baznīcu pārbūvēja. Tagad tajā ir izdarītas būtiskas izmaiņas.Vecās koka baznīcas vietā vēl ir pagrabi, kur atrodas muižnieku Molu kapu kapenes. Pie šīs baznīcas dārzā apbedīti prāvesti F.Sandra un J.Kesmins. Pie jaunās mūra baznīcas dārzā ir apbedīts prāvests S.Litaunieks. Daži apgalvo, ka Višķos dzīvojuši četri baznīckungi. Žēl, ka nepiemin laiku un gadu, kad tas bijis. Kādreiz prāvests B.Veržbickis stāstīja, ka viduslaikos Višķos bijusi bīskapa baznīca. Šo domu apstiprina arī kāds 1310. gada dokuments, kurā rakstīts, ka Latgalē bijusi sava diecēze un tā būtu meklējama starp Kalupi un Višķiem. Tās nosaukums dokumentos minēts kā “epixopatus Versowensis” un diacēze “Columniensis”. Balstoties uz šo dokumentu, daži domā, ka bīskapa katedrāle bijusi Višķos.

Parka sākotnējais nosaukums bija “Hofzumberg”, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē – māja uz kalna. 18. gs. beigās parku pārdēvēja par Jezupovas parku. Kādreiz Jezupovas parkā atradās muiža (1900). Parkā atrasta Latvijā vienīgā vīngliemežu dzimtas suga - Isignomostoma isognomostoma (Schröter). No Jezupovas parka iztek avots, kura ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības. Parka dienvidaustrumu stūrī atrodas 82 cm garš, 46 cm plats un 10 cm augsts pelēkas krāsas laukakmens, kura plakanajā virsmā iekalts krusts. Pēc muižas pēdējā grāfa Bogdana Šahno ģimenes aukles stāstījuma, ar krustakmeni saistīti traģiski notikumi, kas risinājušies 1922. gadā. Divi jaunieši – muižas kalpone un staļļa puisis gatavojās kāzām, bet kalponi bija iekārojis vecais grāfs un precības nav atļāvis. Kalpone uzvilkusi līgavas kleitu un izmetusies pa logu, tā padarot sev galu. Līgavainis nav spējis pārdzīvot iecerētās nāvi un parkā pakāries. Muižas ļaudis tajā vietā novietojuši akmeni un iekaluši tur krustu. Marijas taka izveidota Juzefovas (Jezupovas) muižas senajā parkā. Tā ir pastaigu vieta, kur cilvēks var ieklausīties dabas skaņās, izjust gadalaiku ritumu un priecāties par krāsu harmoniju.

Platība 6,2 ha. Tajā aug aptuveni 40 svešzemju koku un krūmu sugas.

Tilts pāri Poguļankas (Salienas) upītei būvēts 19. gs beigās no šķeltiem un apstrādātiem laukakmeņiem. Arkas augstums ir 5,2 m, garums 5,5 m, platums 4,6 m. Tilts ir vietējas nozīmes arhitektūras un inženierbūves piemineklis, viens no nedaudzajiem šāda veida tiltiem kas salīdzinoši labā tehniskā stāvoklī ir saglabājies Daugavpils rajonā.

Ceļš no Daugavpils uz Demeni vijas blakus vairākiem gari izstieptiem ezeriem – Ustuka, Demenes, Briģenes u.c. Šo ezeru krastu ainava apbūrusi ne vienu vien. Te laika gaitā izveidojušies arī vairāki muižu ansambļi. Viens no tiem ir Briģene. Tieši Briģenes muižas bijušā kompleksa atrašanās vietas tuvumā ir viens no skaistākajiem Daugavpils rajona valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem – klasicisma stilā pēc muižas īpašnieka Makša fon Engelharta rīkojuma celtais mauzolejs (kapliča) viņa mirušajai sievai Dorotejai fon Engelhartei (1862 - 1898). Diemžēl patlaban mauzolejs ir ļoti nolaistā stāvoklī.

Juzefovas (Jezupovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu sāka būvēt 1934. gada un pabeidza 1961. gada. Pēc uzcelšanas dievnamu atņēma un nodeva kluba ierīkošanai. 1989. gadā baznīcu atgrieza draudzei. Juzefovas katoļu draudze atrodas Daugavpils rajona dienvidu daļā, uz austrumiem no Daugavpils. Juzefovas draudze robežojas ar Daugavpils Vissv. Jaunavas Marijas draudzi, Līksnas, Kalupes, Višķu un Spruktu Romas katoļu draudzi. Attālums līdz Daugavpils Jaunavas Marijas baznīcai — 18 km, Līk­snas — 25 km, uz Kalupes draudzi taisna ceļa nav, cauri mežam ~ 10 km, braucot apkārt caur Līksnu — 35 km, Višķu — 25 km un līdz Spruktu baznīcai — 13 km .Juzefovas (Jezupovas) vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Agrāk, saukusies lietuviešu vārdā “Naujene” jeb “Novene”. Juzefovas pirmā koka baznīca celta jau pirms 1685. gada. Bīskaps N. Poplavskis 1685. gadā iesvētīja Jezupavas baznīcā vienu altāri. Varbūt baznīca bija tikko uzcelta un vēl nebija izbūvēti pārējie altāri, ko varētu iesvētīt. Šī baznīca Jezupovā pastāvēja vismaz 97 gadus. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem Jezupovā tika uzcelta jauna koka baznīca, un tā bija veltīta sv. Pētera Pāvila godam. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā nodega 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pāri palika kāda draudzes māja. Daugavpils dekāns Vladislavs Zundo šajā mājā ierīkoja lūgšanu namu un tur noturēja dievkalpojumus. Prāvesta Jāņa Stroda darbības laikā šo māju pārbūvēja, resp. pagarināja, piebūvējot presbitērija telpu un sakristeju. Lai lūgšanu telpa būtu augstāka, tika izņemti griesti. Juzefovas draudzes baznīca (lūgšanas nams) ir 14 m gara un 9,8 m plata dzirnavu ēka. Prāvesta A. Blaževiča darbības laikā (1961.—1970.) baznīca tika apšūta ar dēļiem, uzlikts skārda jumts. Tika iekārtoti divi sānu altāri, iegādāta sv. Pētera glezna — mākslinieces Peilānes darbs. Prāvesta J.Mukāna darbības laikā (1970—1977) tika izkrāsota baznīcas iekšpuse, baznīcu apšuva ar baltajiem ķieģeļiem, ielika dubultlogus, ap baznīcas teritoriju uzcēla koka žogu, kuru saturēja betona stabiņi. Iegādātas Jēzus Sirds, sv. Jura, Jēzus dzimšanas, Pēdējo vakariņu un Jēzus augšāmcelšanās gleznas . Juzefovas mūra baznīcu saka celt prāvesta I. Broka laikā (1934—1936). 1936. gada 29. jūnijā Aglonas ģimnāzijas direktors, dekāns Aloizs Broks iesvētīja pamatus. Baznīca būvē­ta no tēstiem akmeņiem. Prāvesta I. Broka laikā baznīcu uzcēla līdz logiem, bet prāvesta A. Turka vadībā tā tika uzcelta līdz jumtam. Tad nāca kara gadi, celtniecību, protams, pār­trauca. Tāda, nepabeigta, šī celtne bija līdz 1959. gadam. Prāvesta St. Petuško un Garīgā semināra audzēkņa Oļģerta Daļecka vadībā 1961. g. tās celtniecību pabeidza, bet pavisam drīz baznīcas ēku atsavināja. Padomju varas laikā tur bija gan klubs, gan bibliotēka, gan vēl citas iestādes. Baznīca tika atgūta tikai 1989. gadā. 1989. g. 27. decembrī bīskaps V. Nukšs to konsekrēja. 1990. gadā veica iekšpuses pārbūves darbus, piešķirot baznīcai agrāko veidolu. DRAUDZE Līdz 16. gs. Juzefovas (Jezupovas) jeb Naujenes teritorijā atradās vecā Daugavpils. Tagadējā (1582. gadā Stefana Batorija dibinātā) Daugavpils no vecās Daugavpils atrodas 19 km pa Daugavu lejup. Jezupovā (Naujenē), kas tolaik saucās Dünaburg, jau no 1275. gada atradās ordeņa pils un pie tās, protams, bija arī baznīca. Reformācijas laikā to pārņēma luterāņi. Pēc refor­mācijas baznīca atkal piederēja katoļiem. Iespējams, ka jau 1626. g. to pārceļ uz tagadējo Daugavpili, un, ka tā ir tā pati baznīca, par kuru Gustavs Manteifels rakstīja, ka Daugavpilī jezuītiem piederēja koka baznīca, celta 1626. gadā. Pēc reformācijas šeit pirmā baznīca parādās 1685. gadā, šķiet, ka sākumā to apkalpoja Daugavpils jezuīti. Iespējams, ka šeit viņiem bija misija “nonfixa” — nepastāvīgā. Tā, piem., 1804. g. tēvs Jānis Vočšvillo mācīja kateķismu lauku ļaudīm. 1808. g. Juzefovā kādu laiku dzīvojuši jezuīti. Vēlāk te izveidojās patstāvīga draudze, ko apkalpoja laicīgie priesteri.

Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, neatņemama Latgales novada ainavas sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka būvēt jau 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir vislielākais krucifiksu skaits Latvijā. Pēc 20. gs. 40. gadiem daudzi no tiek tika iznīcināt. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 80.-90. gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu. 1998. gadā Skrindu muzejs par Kultūras ministrijas līdzekļiem pagastā atjaunoja 2 krucifiksus. Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20. gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 30.-40. gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 80.-90. gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjauno, izmantojot koku. Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi runā vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto mūku rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti rotāti vēl tiek arī šodien, bet dziesma maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

Lielbornes kunga māja šobrīd ir ļoti nolaista. No pārējām muižas ēkām saglabājusies t.s. vecā pils un saimniecības ēkas. No tuvējām dzirnavām palikušas tikai drupas.Lielbornes muižas skats redzams V. Z. Stāfenhāgena gravīru albumā. Tajā laikā kungu māja sastāv no trīs daļām – vecās pils, savienojošās daļas un jaunās pils. Vecā pils varētu būt 18. gs. celtne. Tā ir divstāvu, segta ar stāvu divslīpu jumtu. Fasādē redzami pilastri. Savienojošā daļa ir vienstāva. Tai seko 19. gs. pirmajā pusē celta ēka klasicisma stilā. Nama centru izceļ rizalīts ar trīsstūra frontonu un balkonu virs lieveņa. Ēkas priekšā ielokā vijas ceļš. Tā mala nožogota ar sētiņu, bet attālāk izvietots skatu laukums, jo no augstā pakalna, uz kura atradās muižas centrs, pavērās skaists skats uz apkārtnes laukiem, zemnieku mājām un Daugavu. Šīs vietas jaukumu savās ceļojumu piezīmēs atzīmē arī H. Heine.

Červonkas (Vecsalienas) muižas pils celta 1870. gadā neogotikas stilā un izvietota 19.gs. veidota parka ieskāvumā. Tā ir visai gleznaina ēka ar dinamisku un sarežģītu apjoma kompozīciju – īsta pasaku pils. Ēka segta ar stāvu divslīpju jumtu. Tās plastiku vairo rizalīti, mezonīni, tornis. Ar sevišķu rūpību izstrādātas detaļas. Tās ir daudzveidīgas un veiksmīgi papildina apjoma telpiskā risinājuma izteiksmību. Piemēram, logailas ir smailloka, segmentveida, taisnstūra un apaļas. Dažāda arī to dekoratīvā apdare un izkārtojums fasādē. Tās grupētas pa divi, trīs un četri, vietām redzama arkāde. Lielās zāles un otrā stāva apaļo logu dekors ir apvienots. Tās ir trīs iespaidīgas smailloka arkas, kolonnu balstītas, kas izceļ šo fasādes daļu starp citām. Saglabājusies barona kabineta loga vitrāža un lielā zāle ar grezniem griestiem. Blakus pilij un muižas apbūvei izpleties 3 ha liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 veidiem eksotisko koku sugu. ***Cienījamie tūristi un ceļotāji, vēlamies jūs informēt, ka Daugavpils novada Vecsalienas pagastā notiek Vecsalienas muižas pils (Červonkas pils) jumta atjaunošanas būvdarbi, kuri ilgs līdz 2016. gada oktobrim. Līdz ar to apmēram 2/3 no pils fasādes ir "slēptas" no apmeklētāju acīm aiz būvniecības konstrukcijām. ***