Paspēj baudīt rudens veltes – šī gada 11.septembrī, no plkst. 12.00 līdz 16.00 Kalkūnos, plašajā un jauki iekārtotajā atpūtas vietā   Augustplatz   Jubilejas ielā 2 būs plaši atvērtas durvis, un katrs un jebkurš laipni aicināts pieēst pilnu vēderu vietējo gardumu, ko gatavo visīstākie kulinārā mantojuma tradīciju nesēji – vietējie iedzīvotāji, ceļot galdā mājas ēdienus pēc sen pārbaudītām tradicionālām latviešu/latgaliešu, lietuviešu, krievu un pat turku receptēm!

19.gs beigās Kalkūnu muižas īpašniek    Augusts fon Etingens bija baltvācietis, kam visvairāk dzīvē patika medīt savos plašajos medību laukos kopā ar    Otto fon Bismarku. Pēc medībām draugi pavadīja laiku pie smalki uzklāta galda, vērojot galma dejas…

Bet gan medījums, gan ikdienas ēdiens – kas gan tas ir bez sīpoliem. Sīpolu kalnos sīpolu raža tiks celta goda vietā! Būs iespēja nogaršot tradicionālus un neparastus gardumus – zupas, pamatēdienus, uzkodas, saldos ēdienus un dzērienus. Viesus priecēs vēsturisko deju kolektīvs no Tabores skaistos tērpos no 13.00 līdz15.00. Zupas katls vārīsies uz ugunskura turpat uz vietas, būs stāsti par ēdienu vēsturi un sīpoliem, saimnieces ir runīgas un nav skopas. Vēl būs Kalkūnu īpašā zāļu tēja, video par Kalkūniem, fotozona, ekspozīcija par vietas vēsturi. Ēdiena baudīšanai vietas terasē un pie atsevišķiem galdiņiem koviddrošā attālumā vienam no otra. Ēdienkarte – skursteņkūkas gatavos saimniece   Svetlana Smirnova, neiedomājami gardus cepelīnus un draņikus pēc mūža garumā pārbaudītām receptēm pagatavos kalkūniete Marija, kazas gaļas sīpolu zupu turku gaumē vārīs, turku pankūkas, ķirbju saldumus un picu “pide” pasnieg   Aytac ER   un viņa sieva latgaliete Vineta Era, bet lepnu stirnas gaļas zupu ar kirbju bekona mēnestiņu Etingēna gaumē, ķirbju podiņus ar meža sēnēm, rupjmaizes kārtojumu un zāļu tēju –   Jolanta Bāra.

Dalies, atbrauc, ēd! Katru sagaidīs ar prieku kā jau mīļu ciemiņu! Jauki, ja paziņosi iepriekš, bet gaidīsim arī tos, kas spontāni pieņem lēmumus un brauc tik šurp!

Ceļa norādes būs izvietotas, sākot no dzelzceļa pārbrauktuves. Automašīnām vietas pietiks. Ģimenes ar bērniem mīļi gaidītas. Velotūristi, kājāmgājēji, jātnieki un visi citi laipni aicināti. Ak jā, var pavisam vienkārši atbraukt ar satiksmes autobusu nr.7 no Daugavpils autoostas līdz Jubilejas ielai.

Zvani pa tālr. +371 26465530 (Jolanta) vai +371 29 164 268 (Svetlana).

Te vēl mazliet ziņu uz stāstu par Kalkūniem: tieši Mājas kafejnīcu dienas ir īstais laiks iepazīt Kalkūnu ciemu un pagastu, pie viena pamielojoties ar tradicionāliem un neparastiem gardumiem. Kalkūnu ciems ir vieta ar vairāk nekā 500 gadu vēsturi, bet pagasta teritorijā esošais Baltkāju pilskalns ir bijis apdzīvots jau agrajā dzelzs laikmetā – tas ir, pirms diviem tūkstošiem gadu!

Kalkūni ir ciems Daugavas kreisajā krastā, pavisam netālu no Daugavpils pilsētas centra, agrāk aktīva rūpnieciska, tirdzniecības un lauksaimniecības vieta. Plaši ābeļdārzi un augļu kaltētavas, spirta brūzis, ķieģeļu ražotnes, sāls ražotne un vēl. Tieši šeit ir bijis muitas punkts starp Kurzemes –Zemgales hercogisti un Krieviju. Kalkūnē ir bija uzcelta viena no visskaistākajam savrupmājām, kas līdzinās viduslaiku pilij. Cauri    gāja vissenākais ūdens tirgoņu ceļš no Lietuvas , senais pasta ceļš Varšava-Sanktpēterburga, dzelzceļa līnija, kas savienoja Krievijas graudu audzēšanas reģionus ar Lībavas ostu. Šeit ir    vienmēr ir bijis ļoti daudz tirgotāju.

Kalkūni atrodas Latvijas reģionā, kur ir ārkārtīgi daudznacionāls sastāvs, kur cilvēks sevi biežāk identificē nevis pēc tautības, bet pēc reliģijas un vietas piederības. Profesore Janīna Pakule-Kursīte par šo reģionu saka “vietējie sevi sauc par šejieniešiem un tik lielas piederības apziņas savai zemei kā citur, nav”. Šeit dzīvo gan latgaļi, gan slāvi, gan leiši, pat gagaūzus var sastapt. Rakstnieks Vilis Veldre 1936. gadā rakstījis: “Atkal ejat no kalna lejā, no lejas kalnā, priecādamies par ainavu skaisto mainīgumu. Un tāpat kā dabā, te ir arī liela dažādība šejienes ļaudīs, jo Ilūkstes apriņķa (starpkaru periodā Kalkūni atradās Ilūkstes apriņķī) šis gals ir tāds, ka varam domāt, še tikai vakar nojaukts Bābeles tornis. Patiešām, tik liels šajā pusē ir tautību, valodu un ticību sajukums. Te vīrs ir katoļticīgs polis, sieva luterticīga latviete, un ģimene runā krieviski ar poļu vārdu piejaukumiem. Te ir poļi, kas neprot runāt poliski, un baltkrievi, kas 1925. gadā bijuši krievi, 1930. gadā poļi un 1935. gadā skaidri latvieši”, un joprojām tas nav daudz mainījies.

Interesanti, ka Kalkūnu muižas īpašnieks A. Etingens ir bijis Rīgas pilsētas mērs. Šeit savus bērnības gadus pavadīja J.Rainis, bet par grāmatvedi strādāja igauņu dramaturgs A. Kicbergs. Ap 1900. gadu šeit īslaicīgi dzīvojis Jānis Poruks (Poruku Jānis), šeit uzrakstot arī tēlojumu “Šausmu nakts”.

Vai jūs zināt, ka no Kalkūnu ķieģeļiem ir uzceltas Dinaburga    cietokšņa sienas, jo šeit izsenis bija daudzas ķieģeļnīcu. Kalkūnu mālaina zemīte arī ļoti patīk sīpoliem, bet sīpoli garšo kalkūniešiem. Tiesa – vai daudz ēdienu varat iedomāties bez sīpoliem?

Pasaka par Kalkūnu sīpoliem

Reiz senos laikos kāds nabaga vīrs no Baltkāju kalna apkārtnes brauca uz Daugavpils tirgu pārdot vezumu lielu un gardu sīpolu, kādus mācēja izaudzēt tikai viņa sieva. Visu vasaru saime bija stādījusi, laistījusi un ravējusi, un tagad Daugavpils traktieros esot daudz ciemiņu, kam galdā jāceļ gardi sīpolu klopši, pīrāgi un zupas – sīpoliem laba cena un to daudz vajagot. Rītausmas vēsumā vecā un lēnīgā ķēvīte vēl tīri mundri klidzināja cauri Kalkūnu ciemam, un vīrs domāja jaukas domas par to, ka nopelnīs labu naudiņu, nopirks lietas saimniecībai – kādas naglas un ķieģeļus, ķipjus un spaiņus, gardumus bērniem, ko skaistu sievai, un vēl, vēl…vecākā meita jālaiž skolās un jāpērk kāds vēršādas gabals apaviem, vajag sāls maišeli speķa sālīšanai, un varbūt paliks kāds grasis kortelītim uz apkūlībām.

Te piepeši straujajā ceļa līkumā uz kalna, kur joprojām stāv Kalkūnes muižas pils, no pils vārtiem uz ceļa izbrāzās četrjūga kariete.    Muižas kunga viesi devās mājup uz Rīgu, un trakulīgie zirgi, muižas lepnajā stallī labi pabaroti un nostāvējušies, nebija vairs viegli valdāmi. Zemnieka ķēvīte no pārsteiguma paklupa, rati uz kalna sagriezās un apgāzās. Visa sīpolu krava pašķīda un aizripoja no kalna lejā, kurš ieripoja zem žoga pagalmā, kurš tīrumā, kurš pie mājas pakša.    Kalkūnu ciema saimnieces, priecīgas par negaidīto veiksmi, veikli salasīja slavenos, gardos sīpolus un noslēpa sēklai – ciema auglīgajā, mālainajā zemē labi padevās dārzeņi, bet pavisam labu sīpolu gan te vēl nebija bijis. Zemnieks apsēdās ceļa malā un sāka raudāt – kā lai tagad atgriežas mājā, pavisam tukšām rokām? Bet kalkūnieši, kā ieraduši dzīvot draudzīgi, drīz vien sāka nākt    ar savām veltēm, un sanesa vīram pilnu vezumu Kalkūnos taisītu labumu – ķieģeļus, naglas, traukus, sāli, ādas gabalu, gardumiem kaltētus ābolus un bumbierus, krāsainus lakatiņus un zeķes, un par spirta brūzī taisītu kortelīti arī neaizmirsa. Brauca vīrs mājup priecīgs, bet Kalkūnos joprojām audzē un ēd sīpolus, paaudzēs glabājot receptes. Tā runā, ka franču sīpolu zupu un sīpolu marmelādi te iemācījušies gatavot kopš laikiem, kad te stāvējis franču karaspēks, bet vācu sīpolkūka, poļu sīpolu pīrāgi, lietuviešu cepelīni ar sīpolu mērci un daudzi citi sīpolu ēdieni ir tradicionāli daudzajām tautībām, kas izsenis kopā draudzīgi dzīvo Kalkūnos. Un, ja kāds ciemiņš kalkūniešiem dikti iepatīkas, tad tāds var cerēt saņemt dāvanā ģimenes sīpolu sēklai no vietējām saimniecēm.

Informāciju sagatavoja un pasaku sacerēja:
Jolanta Bāra
+371 26465530

Avots:   https://ieej.lv/zbuPG