4.novembrī Daugavpils Universitātē, plkst. 14:00, notiks Annas Seiles sastādītā izdevuma “Latgalei veltīts mūžs. Stepona Seiļa dienasgrāmatas” Atvēršanas svētki. Daugavpils Universitātes akadēmiskajā apgādā “Saule” publicētā grāmata sniedz aizraujošu ieskatu par pašaizliedzīgā Latgales grāmatnieka Stepona Seiļa (1909 – 1979) personību, jaunradi, ieguldījumu Latgales kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā un saglabāšanā. S. Seiļi nereti dēvē arī par Latgales Misiņu, jo ar savu darbu viņš ir nesis nozīmīgu ieguldījumu grāmatu pasaules radīšanā un veidošanā Latgalē. Anna Seile ir latviešu vides zinātniece un politiķe, ir bijusi Augstākās Padomes un piecu Saeimu deputāte. Par zinātnisko darbu A. Seilei ir piešķirts ģeogrāfijas zinātņu doktora grāds. Apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2014.gada 2.aprīlī www.la.lv materiālā “Anna Seile: Lai vēsture neatkārtotos” lasām: “ Uz rakstāmgalda man priekšā ir Latvijā pagājušajā gadsimtā pazīstamā sabiedriskā darbinieka, publicista un bibliogrāfa Stepona Seiļa dienasgrāmatas – 12 biezas mapes, kurās neizskaistinātā attēlojumā ir aprakstīta politiski neatkarīga, bet savam darbam ar sirdi un dvēseli nodarbināta cilvēka dzīve Latvijas brīvvalsts laikos, ulmaņlaikos, vācu un krievu okupācijas laikos. Šī pagātnes notikumu dokumentācija aptver laika posmu no 1932. lidz 1979. gadam. Citēšu dažus fragmentus no tām. “Šķirstu avīzi “Jaunais Vārds”, meklēdams materiālus latgaļu kalendāram. 1940. gada 29. numurā ievietotas Latvijas darba tautas bloka Saeimas vēlēšanu Latgales apgabala kandidātu fotogrāfijas un biogrāfijas. Redzu pirmos kandidātus – Juri Pabērzu, Vikentiju Latkovski, tālāk – Tomass Strupovičs, Pīters Šadurskis, Broņislavs Trubiņš, Alfons Noviks u. c. 
Viņi 1940. g. 14. un 15. jūlijā Saeimas vēlēšanās kļuva par deputātiem, kuriem vajadzēja pacelt rokas, kad pieņēma deklarācijas par Padomju sociālistiskās republikas nodibināšanu un par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Kandidātus izraudzīja pēc Maskavas norādījuma, un, tā kā vēlēšanās bija tikai viens pats bloks, tad visi kandidāti arī tika ievēlēti. Bet ko domāja atsevišķi deputāti, piemēram, P. Šadurskis, kuru ar visu ģimeni 1941. g. jūnijā izveda uz Sibīriju, kaut arī viņš bija augstā nama loceklis?” 1966. gada 13. jūnijā St. Seiļs raksta: “1941. gada jūnijā redzēju Rēzeknes apriņķa vecāko mērnieku Fr. Jerumānu, kuru kā kādu sakārni Rēzeknes 2. stacijā iesvieduši vagonā, tā man stāstīja Alberts Sprūdžs, kurš bija atgriezies no izsūtījuma uz Sibīriju. Jerumāns licis kādu pagali kā klausuli pie auss un runājis “pa telefonu” ar Ulmaņa kungu, lūgdams glābiņu. Prātu zaudējušais cilvēks vairs neapjēdzis, kā te visnežēlīgākie kungi izrīkojas ar cilvēku likteņiem. Tur, tālumā (Sibīrijā), kāds Daugavpilī pazīstams Latvijas armijas ģenerālis ar katliņu rokās rakņājies pa atkritumu čupu, meklēdams kartupeļu miziņas, ar ko glābties no bada. Ieraugot pazīstamo, viņam katliņš izkritis no rokām. Ģenerālis pēc tam drīz vien nomiris.” 1964. gada 31. decembrī: “1964. gada priekšpēdējā dienā avīzē “Cīņa” ievietots rakstnieces Annas Sakses raksts “Cik ilgi var auklēt naidu?” Runa ir par rakstniekiem emigrantiem. A. Sakse viņus iedrošina, ka nav no čekas un Staļina laika nelikumībām jāsalūst, ka naidu tik ilgi nevajag auklēt. “Dzimtenes apciemojumus tad nu emigrācijas spalvas bruņinieki sauc par provokācijām vai naivitāti, biedē ar čeku un atgādina Staļina laika nelikumības. Nevar būt, ka viņi nezina, ka komunistu partija šo laika posmu ir nosodījusi un darījusi visu, lai traģiskas kļūdas un nelikumības nekad vairs nevarētu atkārtoties,” tā teikts publikācijā. Bet St. Seiļs savā dienasgrāmatā raksta: “Vai jūs, Anna Sakse, un daudzi citi jums līdzīgi rakstnieki Staļina laikā bijāt akli, pavisam akli, ka neko neredzējāt un nesapratāt?… Nē, jums bija jāzina, jo pat mazi bērni šīs šausmas izjuta. Bet jūs taču tam nolādētajam kultam kalpojāt, jūs Staļinu slavējāt… līdz vemšanai dievinot! Lai Dievs dod, ka tādas traģiskas kļūdas un nelikumības nekad vairs nevarētu atkārtoties!” Dienasgrāmatas autors par savu aizrautību ar literātu rokrakstu un reto grāmatu kolekcionēšanu latgaļu valodas drukas aizlieguma laikā bija cietis no visām varām, arī vācu okupācijas laikā regulāri pratināts un zaudējis skolotāja darbu. Tomēr arī padomju varas gados viņa darbība tika uzskatīta par pretval­stisku, pratināts gan Rēzeknē, gan Rīgā, Stabu ielā, kur pratinātājs Jūlijs Naļivaiko draudēja ar astoņu gadu ieslodzījumu cietumā par it kā pretvalstiskiem dzejoļiem un saraksti ar rakstniekiem emigrācijā. Nozīmīgs ir ieraksts 1960./61. mācību gada ziemas brīvdienās, kad, ierodoties Izglītības ministrijas kadru daļā, viņu koridorā sagaidīja divi jauni vīrieši un grasījās vest uz Drošības komiteju. “Pirms iziešanas no ministrijas es, kā pienākas, palūdzu atļauju iegriezties “mazajā mājiņā”. Varbūt mani kratīs, pārbaudīs portfelī visus manus papīriņus?! Uztraucos, un adrešu grāmatiņa, līdzi paņemto dzejoļu noraksti, Jāņa Cibuļska (Andrieva Jurdža mazdēla) man rakstītās pāris vēstules sakarā ar viņa sastādāmo latgaliešu literārās valodas vārdnīcu pazuda atejas caurumā. “Dēlam Pēterim, kurš mani gaidīja viesnīcā, jo bija jāgatavojas operācijai, par pratināšanu “stūra mājā” neko neteicu, par to man piekodināja pratinātājs. Ierodoties viesnīcā, vajadzēja briesmīgi lielu savaldīšanos, lai neko nemanītu Pēterītis.” Tomēr vislielāko satraukumu St. Seiļs piedzīvoja savā dzimtajā sētā Kļavos, kad 1974. gadā no 1. līdz 3. jūlijam LPSR sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Kaķītis, pieaicināti liecinieki un milicijas darbinieki veica kratīšanu un uz Rīgu aizveda 14 maisus ar rokrakstiem, 73 avīžu komplektus, retas un unikālas grāmatas. Pēc gada daļa no tam nonāca Valsts bibliotēkas specfondā, daļa, pateicoties bibliotēkas darbinieku rūpēm un goda prātam, tika atvestas uz Seiļa grāmatu krātuvi laukos, bet daļa vienkārši pazuda. 1974. gada 4. jūlijā ieraksts dienasgrāmatā: “Vakar no Klāviem aizveda mana mūža krājumus. Esmu tik uztraukts, ka iedomājos par vistraģiskāko, bet jābūt stipram, jāsaturas! Neesmu strādājis velti, bet, kā saka – tautai. Vēl nespēju aptvert un konstatēt visu, kas ir aizvests. Tikko izgriezu vienu A. Vējāna dzejoli no “Rīgas Balss”, bet ieraudzīju, ka nav vairs vāku ar dzejnieka vēstulēm. Tas pats ar citu rakstnieku vēstulēm. Arī no Jāņa Soma lietas aizvestas vēstules, raksti, monogrāfija par Franci Trasunu. Vai arī Somu sauks uz pratināšanu? Nav arī Albīna Mendrika un H. Sausa lietu! Paceļu Broņislava Spūļa vēstuli no slimnīcas, bet nezinu, kas būs, ja slimu cilvēku sāks tramdīt, jo viņa lieta ir aizvesta ar visiem rokrakstiem…” Stepons Seiļs nesagaidīja atmodu un neuzzināja, ka tagad Latvijā ir spēkā Valsts valodas likums, kura 3. panta 4. daļā ir noteikts, ka “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību””. Attēlā: Ex Libris Stepons Seiļs, attēla vietne: https://bonislv.files.wordpress.com/2012/04/image1959.jpg