Tūrisma objekti

1845. gadā krievu klasicisma stilā celtā baznīca rotājas pašā vecpilsētas centrā. Valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis.

Lūgšanu namiņš – Bērziņu pagasta Andžānos pie ceļa atrodas lūgšanu namiņš, šeit jebkurš ceļinieks var rast sirds mieru šajā steidzīgajā un mainīgajā dzīvē. Tūrisma objekts atrodas pierobežas zonā, nepieciešama pase un caurlaide.

Muižas kungu māja un klēts celta romantizētā jūgendstilā. Parka platība ir 23,7 ha, no kuriem 2,6 ha aizņem dīķi. Parks slavens ar itāļu mākslinieka veidoto Madonnas statuju. 2015. gadā ir noslēdzās vērienīgs projekts „Lūznavas muižas ēkas rekonstrukcija (ietverot lokālus restaurācijas darbus)”, kuru īstenojusi Rēzeknes novada pašvaldība. Rekonstruētajā Lūznavas muižas ēkā tagad atrodas Rēzeknes novada nozīmes saieta nams ar izstāžu zālēm un mākslinieku darbnīcām. Paredzēts, ka nākotnē Lūznavas muiža varētu attīstīties kā starptautisks vides izglītības un mākslas centrs, dažādu nometņu, semināru, mākslas plenēru rīkošanas vieta. Pašvaldība plāno arī Lūznavas parka attīstību, paredzot valsts, pašvaldības un ES finansējuma piesaisti un attīstot tālāko muižas un parka darbību. 2015. gada sākumā muižas ēkas pirmajā stāvā iesvētīta lūgšanu kapela. Lūznavas muižā ir jauna un interaktīva pastāvīga ekspozīcija “Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām”. Var pieteikt ekskursijas pa muižas ēku +371 28686863, muiza@luznava.lv

Magazīnas klēts – celta 1874.g. Pēc I Pasaules kara, kad katoļu baznīca bija sagrauta, 10 gadus te notikuši dievkalpojumi.

Sākotnēji dievkalpojumus noturēja Malnavas muižas kapelā. Baznīcas arhīvā bija metrikas no 1761.g. tāpat 1744.g. 22. XI akts, ar kuru karalis Augusts III apstiprina muižnieka Franča Šadurska dāvinājumu Malnavas baznīcai. Tā 1741. gadā par muižtura Franča Šadurska līdzekļiem tika uzcelta Malnavas katoļu baznīca (vecā koka būve). To iesvētīja Livonijas bīskapa oficiāls Poplavskis 1763. gadā. Vecās baznīcas lielajā altārī ir koka krucifikss un zem tā Jaunavas Marijas un svētā Jāņa figūras. Virs krusta senu laiku Jēzus Sirds glezna. Kreisajā pusē Rožukroņa Karalienes altāris un labajā pusē sv. Jāņa Kristītāja altāris. Abos altāros ir senās gleznas. Visi trīs altāri, baznīcas grīda un griesti ir no koka. Sienas kopā satur 4 saišķu sijas, uz divām vidējām sijām koka greznojumi. Baznīca no ārpuses apšūta dēļiem, iekšpusi 1968. gadā izkrāsoja daiļkrāsotājs K.Blaumanis. Baznīcā ir divas sakristejas ar visu nepieciešamo liturģisko inventāru, virs tām noliktavas. Zem baznīcas ir pagrabs, kas ir vairāku draudzes prāvestu un viņu ģimeņu atdusas vieta. Baznīcas priekšā virs jumta divi neaugsti torņi, kas veidoti pēc Venēcijas sv. Marka baznīcas parauga. Jaunās Baznīcas pamati likti 1932.gadā ar priestera Boļeslava Grišāna gādību. Baznīcas projektu bija izstrādājis arhitekts Pāvils Pavlovs. Celtniecība turpināta priestera Ādama Vizuļa kalpošanas laikā, taču 1940.g. padomju okupācija apturēja vērienīgās baznīcas celtniecību. 1995. - 2003.g. priestera Jāzepa Aglonieša vadībā ar draudzes spēkiem un saziedotajiem līdzekļiem baznīca uzcelta sākotnēji iecerētajā veidolā. Baznīcas romānikas stilizācijā veidotais interjers tapis Rīgas Amatniecības vidusskolā kā Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas audzēkņu diplomdarbs - dāvana Malnavas draudzei un Kārsavas pilsētai. Ērģeles, baznīcai uzdāvināja draudzes loceklis. 2003. gada 5. oktobrī baznīcu konsekrēja Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis.

Ir vietējās nozīmes arhitektūrās piemineklis. Dievnama celtniecība sākta 1931. gadā. To cēlis būvuzņēmējs A. Gruncevičs.

Valsts nozīmes kultūras piemineklis, ievērojama glezna "Sv. Magdalēna pie Jēzus krusta", 3 pārnēsājamie altāri feretroni. Koka baznīca celta 1780. g., 1782. g. iesvētīta.

Koka guļbūve ar sapārotiem logu rāmjiem un sīpolveida kupolu, fasādēs - stilizēts saules motīvs.

40m augsts - viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalns ierīkots grants paugurā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Slutišķu etnogrāfisko sādžu un dabas parku „Daugavas loki”.

Celta un iesvētīta 1879. gadā. Baznīcas altāris ir vienkāršs, bez rotājumiem. Īpaši izteiksmīgi ir t.s. Novgorodas stilā veidotie baznīcas vārti un vairākas ikonas, kas ir veidotas senā tehnikā: Novgorodas, Maskavas u.c. stilos.

Medumu apkārtnes katoļticīgie gāja uz Smelinu. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā. Pēc robežas slēgšanas baznīcas apmeklētājiem katrreiz bija jākārto caurlaides formalitātes. Tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Grīvā dzīvojošie prāvesti jau no 1922. gada sāka braukt uz Medumu noturēt dievkalpo­jumus. Tie notika katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna māja, kura bija liela un atradās 2 km no Medumu centra. 1928. g. Medumu draudzē bija apm. 1000 locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle. 1931. gadā Medumu baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. To no valsts fondiem iemērīja mērnieks Mikelāns neapdzī­votā vietā, krūmiem noaugušā uzkalnē. Bija dota arī otra iz­vēle, tuvāk Medumu centram, tur, kur tagad atrodas vecticīb­nieku lūgšanu nams. Tā ka draudzes priekšniekam Azarevičam bija par 2 km tuvāk uzkalns neka Medumu centrs, viņš izvēlējās vietu baznīcai krūmiem apaugušā uzkalnā. Tam piekrita arī Grīvas prāvests J. Plonis, kas pārzināja Medumu baznīcas lie­tas. Pēc zemes piešķiršanas prāvests J. Plonis uzsāka baznīcas cel­šanu. Plānu izstrādāja arhitekts Pavlovs. Draudzes locekļi jau no 1932. gada vāca līdzekļus baznīcas celšanai: rīkoja loterijas, “laimes akas”, sarīkojumus u.c.. No citām draudzēm medumiešiem nekāda palīdzība neienāca. Ar bīskapa J. Rancāna atļauju Me­dumu baznīcai pamatakmeni iesvētīja dek. J. Plonis 1933. g. 24. jūnijā, sv. Jāņa Kristītājā dienā. Svinībās piedalījās loti daudz cilvēku. Baznīcu cēla no betona ķieģeļiem. Darbs virzī­jās sekmīgi un jau 1935. g. 10. jūnijā baznīcai uzlika pagaidu jumtu, ielika logus, durvis un sāka noturēt pirmos dievkalpo­jumus. 1936. gadā Meduma draudzei nozīmēja pastāvīgu prā­vestu J. Kazenas (dzim. 1869. g., ordinēts 1895. g.). Plebanijas vēl nebija, tāpēc prāvests dzīvoja privātās mājās, netālu no baznīcas. Tad uzsāka celt māla kleķa kūti, kurai uzlika cinkota skārda jumtu. 1937. g. septembrī uzsāka celt lielu divu stāvu plebāniju. Šajā gadā baznīcā nobeidza koka apdares darbus un uzlika cinkota skārda jumtu. 1939.g. 2.jūlijā Liepājas bīskaps A.Urbšs Medumu baznīcā veica kanonisko vizitāciju. Viņu pavadīja vairāki garīdznieki un LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizitācijas baznīcā turpinājās būvdarbi, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tie palika nenobeigti. Baznīca ir 15 x 10 x 7 m liela, ar 3 x 10 m lielu lieveni priekšā, kuru balsta 4 betona pīlāri. Baznīca bez presbiterija un kora telpām ir 100 m2. Nepabeigtajam tornim uzlikts lēzens četrslīpais skārda jumts. Pēc plāna tornim bija jānoslēdzas ar augstu smaili. Baznīca ir vienas navas celtne, ar trijiem altāriem. Lielais altāris mūra, virs kura paceļas liela sv. Jāņa Kristītāja glezna ozolkoka rāmī. Šis svētais ir arī Me­duma baznīcas patrons. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Sānos pa labi Kristus Karaļa altāris ar lielu bareljefa figūru. Kreisajā pusē Jaunavas Marijas Lurdas altāris. Baznī­cas grīda un griesti no koka. Griesti apmesti. Ir kora telpas ar “Bokuma” firmas harmoniju. No ārpuses baznīca apmesta 1969. g. Ieejas durvis no gala trīs un vienas no sakristejas. 1975. g. baznīcā ierīkoja centrālapkuri. Pārtrauktie būvdarbi Medumu baznīcā netika atsākti līdz 1954. gadam, tā bija loti neizskatīga un valdīja liela nabadzība. Kad 1954. g. reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs apmeklēja Medumu baznīcu, viņš sašutumā izteica izbrīnu: “Kas te ir, baznīca vai lopu kūts?” Pēc tam prāv. J. Gavračs apmeta iekš­pusi un sāka izdaiļot baznīcu. Prāv. L. Lapkovskis no 1957. gada turpināja iesākto darbu un nobeidza baznīcas iekār­tošanu un izveidošanu. Baznīcā ir sv. Modesta relikvijas, bīskapa A. Urbša aprobē­tas 1938. gadā. Blakus baznīcai kapsēta. To iesvētīja ar bīskapa Rancāna atļauju dekāns J. Plonis 1933. gadā.

Celts laika posmā no 1937. līdz 1940. gadam. Īpatnēji, ka zvanu tornis atrodas atstatus no lūgšanu nama. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta dievnama grāmata, kas tapusi 1608. gadā.

Lašu vecajos luterāņu kapos atrodas Raiņa apdziedātās Mēnesmeitiņas (Idas Apsānes) ģimenes kapi. Tie ir trīs viens otram blakus stāvoši metāla krusti uz granīta pamatnēm ar ciļņu tekstu uz katra. Uz I. Apsānes kapa pieminekļa rakstīts: "Ida Marie Apsahn dzim. 23 März 1867 mir. 10 April 1887" Granīta pamatnē ievietots I. Apsānes portrets porcelāna ovālā. 20. gs. 70.-ajos gados kapos notikuši lieli postījumi. Tad cietis arī I. Apsānes kaps. Ar Latvijas Kultūras fonda Eglaines kopas vadītājas O. Spūles gādību tas, kā arī citas sapostītās kapu vietas, sakoptas, vietās uzlikti nolauztie kapu krusti. O. Spūles vadībā par Elīzes Stenderes ziedoto naudu uzlikti jauni kapu vārti.

Veidojusies 19. gs. beigās. Muižas pils atradās tagadējā ciemata centrā (aiz Višķu profesionālās vidusskolas pirmā mācību korpusa ēkas dīķa virzienā). Tā bija pils ar diviem torņiem. Pēc 1. Pasaules kara ēka nodega. Piederēja Hermanim un Letīcijai Moļiem. Pavisam apkārtnē viņu īpašumā bija 18 pusmuižas ar 4000 ha zemes. Zemi iznomāja vai arī to pārvaldīja muižkungi. Līdz mūsdienām saglabājusies klēts, kūts 2 -stāvu dzīvojamā ēka, kurā ilgus gadus bija Višķu lauksaimniecības tehnikuma mācību korpuss.

Akmens mūra baznīca celta 1862.gadā. Vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Nautrēnu draudzes baznīca, būvēta no ķieģeļiem Romāņu stilā, celta vecās baznīcas vietā no 1901. līdz 1914. gadam. Valsts nozīmes mākslas piemineklis. 1939. gadā pirktas ērģeles.

Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803.gadā. Šajā pašā gadā tai tika piešķirts indults. Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863.gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8.septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts. Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu. Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924.gada 15.jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935.gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmāram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938.gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas. Sākot ar 1956.gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas. Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

Dagdas pilsētas centrā atrodas obelisks karavīru piemiņai, kur ir apbedīti 162 karavīri.

1820. gadā celta mūra baznīca. Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Cena

Lūgšanu nams celts 19. gs. beigās. Celts no guļbaļķiem, apšūts ar horizontāliem dēļiem. Augsts zvanu tornis, ko sedz īpatnējs četrslīpju jumts. Logus rotā kokgriezumiem rotāta aploda.