Tūrisma objekti

Brigu katoļu baznīca uzcelta 1800. gadā Pasienes dominikāņu misiju darbos, koka baznīca, interjers pārsvarā no koka, vērtīga altārglezna, apkārt baznīcai dārzs un mūris.

Brodaižas pareizticīgo koka baznīca ir valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis, celts 1751. gadā, rotāts ar kokgriezumiem, tautā mīlēts un kopts.

Pirmo kapliču 17. gs. Cēla Pasienes dominikāņi, bet tagadējā mūra baznīca ar ļoti biezām akmens sienām celta 1813. g. Par Brodaižas muižkunga K. Kiborta līdzekļiem. Baznīca ir vienjoma celtne ar nelielu tornīti un diviem altāriem, atrodas valsts aizsardzībā.

Muižas apbūve Bruņu ezera krastā. Tajā iekļaujas un ir saglabājušies 19. gs. celtie staļļi, 2 laukakmeņu mūra saimniecības ēkas un pils. * Bijušie īpašnieki: baronu Līvenu dzimta. * Senais nosaukums: Brunnen Pils Ēka veidota pēc stingras klasicisma shēmas. Centrālais apjoms augstāks un masīvāka nekā malējie. Apdarē izmantoti neogotikai raksturīgi elementi - logailu arhivoltas, arkatūra. Iespējams, ka apdare veidota vēlāk nekā būvēta ēka.

Bukmuižas sv. Ludviga baznīca celta 1830. gadā prāvesta P. Brzozdovska laikā, kurš Bukmuižā nodzīvoja 40 gadus. Baznīca celta par muižkunga Ludviga Šabanska līdzekļiem. Baznīca ir baroka stilā bez torņiem, viennavas telpa, koka grīda un griesti. 24 m gara un 12 m plata ēka. Pieci altāri. Lielajā altārī Kristus krustā sistā glezna un sv. Ludviga glezna. Dievmātes nemitīgās palīdzības altārim ir pāvesta Leona XIII speciālas atlaidas no 1902.g. Baznīcā ir Šiluvas Dievmātes brīnumdarītājas gleznas kopija. Bukmuižas draudzes baznīca dibināta bīskapa N. Poplavska laikā 18.gs. sākumā. Baznīcu šeit cēluši Dagdas Hilzeni un draudze veidojās kā Dagdas jezuītu darbības lauks. Jezuītu priesteri šeit pastāvīgi uzturējās līdz 1817. gadam. Savukārt, 19.gs. sākumā starp Krievijas valdību un jezuītu misiju izcelās strīdi par baznīcu. Cara valdība gribēja nodot baznīcu pareizticīgajiem.

Baznīca ir ķieģeļu celtne, būvēta romāņu stilā. Apskatāma glezna "Madonna ar bērnu", krucifikss, ērģeles

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Var apskatīt mākslas darbus altārus, ērģeles, kanceli, skulptūras, grāfu Hilzenu dzimtas pieminekli u.c.

Atrodas netālu no Luknas ezera krasta. Ēka uzbūvēta un iesvētīta 1908.gadā. Baznīcas dārzā atrodas mācītāja J. Digiļeva (1869 - 1933) kaps.

Atrodas netālu no Luknas ezera krasta. Celts 19.gs. beigās. Guļbūves ēka ar diviem torņiem, kas apšūta ar dēļiem.

Daugavpils, Rīgas iela no Daugavas ielas līdz Cietokšņa ielai, Cietokšņa iela līdz Sakņu ielai, Sakņu iela līdz Stacijas ielai, Stacijas iela līdz Lāčplēša ielai, Lāčplēša iela līdz Viestura ielai, Viestura iela līdz Raiņa ielai, Raiņa iela līdz Alejas ielai, Alejas iela līdz 18. novembra ielai, 18. novembra iela līdz Daugavas ielai, Daugavas iela līdz Raiņa ielai

Poļu nams ir vienīgais Latvijas poļu īpašums. 1930. gadā ēka tika nopirkta par poļu savāktajiem līdzekļiem, padomju laikā to nacionalizēja, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas poļi atguva savu īpašumu un 1997. gadā tajā ar lielu Daugavpils pašvaldības atbalstu tika izveidots Poļu kultūras centrs. Šobrīd Poļu namā strādā poļu biedrība "Promeņ" un Poļu kultūras centrs, darbojas pašdarbības kolektīvi: jauktais koris "Promeņ", folkloras kolektīvs "Kukuļečka", bērnu teātra pulciņš, vokāli instrumentālais ansamblis. 2005. gadā Daugavpils Poļu kultūras centrs tika apbalvots ar Bronzas statueti, ko piešķīra Poļu žurnālistu klubs.

Tagadējā Daugavpils sinagoga - Kadiša lūgšanu nams, celta 1850. gadā. Tā telpiski aizpilda kvartāla stūra apbūvi pilsētas centrā, bet tās fasādes ir vērstas pret Lāčplēša un Cietokšņa ielu. Celtnes iekārta atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 2005. gadā veikta celtnes renovācija, tai līdzekļus piešķīra arī mākslinieka Marka Rotko bērni, kas dzīvo ASV un uztur saikni ar tēva dzimto pilsētu. Sinagogas atklāšanā pēc renovācijas piedalījās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Vienīgā tūristiem atvērtā munīcijas ražošanas rūpnīca Baltijā, kurā atrodas Eiropā vecākais, joprojām strādājošais skrošu liešanas tornis. Piedāvā vēsturisko svina liešanas iekārtu apskati, ar kurām kausēts svins iegūst ideālas lodes piliena formu, krītot no 40m augstuma. Medību munīcijas vēsturiskā ekspozīcija. Pēc ekskursijas interesentiem ir iespēja izmēģināt produkciju rūpnīcas šautuvē. Piezīme: ekskursijas ražošanas zonā nenotiek skrošu pasūtījumu izpildes laikā.

Dievnams uzcelts 1895.-1896. gadā. Projekta autors arhitekts Vilhelms Neimanis. Baznīca ir neliela, vienjoma halles tipa celtne ar vientorņa fasādi. Ēkai ir stāvs divslīpju jumts. Ēka pašlaik iekonservēta un netiek izmantota.

Pie pašas Baltkrievijas robežas atrodas Feldkopas kapi. Šeit 1874.g. par Kārļa Raviča līdzekļiem uzcēla koka baznīcu. Tā bija ar 18 x 12 m torni un 5 x 3 m vējtveri priekšā. Baznīcai 1 m augsti akmeņu pamati, kas redzami vēl pēc nodegšanas. Baznīca bija veltīta sv. Staņislava godam ar tādu pat gleznu lielajā altārī. Vienā sānu altārī Jēzus Sirds, bet otrajā – Dievmātes aizgādības glezna. Ugunsgrēkā šo gleznu izglāba un tā tika nodota Pāvilam Soboļevskam uzglabāšanai. Tagad glezna novietota Demenes baznīcas altāra kreisajā pusē. Feldhofas baznīcai apkārt dārzam bija 52 x 40 x 1 m akmeņu valnis – žogs. Tas redzams arī tagad. Dārzā apbedīti mirušie. Kreisajā pusē no dārza ir Feldhofas kapi. Lajā pusē plebānija, saimniecības ēkas un ābeļdārzs. No ēkām nekas nav palicis. Pie Feldhofas baznīcas 1900.g. sāka veidoties draudze. Te no 1911.g. līdz 1918.g. dzīvoja prāv. Juris Martinaitis. Tuvākā stacija baznīcai bija Drisviati. Pirmajā Pasaules karā baznīca nodega. Muižnieks draudzes locekļiem deva kokmateriālus jaunas, baznīcas celšanai. Viņš ierādīja meža nostūrī, ko nocirta draudzes locekļi. Sagatavotos materiālus saveda pie nodegušās baznīcas. Tās priekšā uzcēla dēļu šķūni, kur sāka noturēt dievkalpojumus. Pēc kara, kad nosprauda Polijas robežu, Feldhofa atradās pie pašas robežas, nomaļus, pie sliktiem ceļiem un daļai draudzes locekļu neizdevīgā vietā. Tāpēc prāv. M.Voitekunas sāka veidot draudzi Demenē, 8 km no Feldhofas. Te saimnieks Ptičko baznīcai dāvāja 3 ha zemes. Uz šejieni no Feldhofas pārveda sagatavotos kokmateriālus, kaut gan daļa draudzes locekļu protestēja. Feldhofā atstātais dēļu škūnis (pagaidu bazn.) palika novārtā, to neviens neremontēja un tā aizgāja bojā. Tagad Feldhofa ir aizaugusi krūmiem. 1928.g. Demenē no atvestajiem materiāliem uzcēla kūti, pagrabu un tad dzīvojamo māju. Vienā galā ierīkoja kapelu un sāka noturēt dievkalpojumus. Demenes vecā baznīca (kapela) ir koka mājā, kas pateicoties vietējo iedzīvotāju gādībai ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreizējā izskatā Demenes baznīcu (kapelu) izveidoja prāv. Z.Naglis, kad viņš apkalpoja draudzi no Laucesas. Demenes baznīcas māja ir 16 x 9 x 3 m liela. To pārdala koka siena. Baznīcas mājas lielums ir 11 x 9 x 3 m , bet aiz sienas atlikušajā daļā ir prāvesta dzīvoklis. Pamati no betona, 1 m augsti, jumts cinkota skārda, krāsots 1976.g. baznīcā ieeja no gala, bet dzīvoklī no sāniem. Grīda un griesti koka. Pēdējie lēzeni segti. Lielais altāris ir atvests no Baltkrievijas baznīcas un tanī gleznu nav. Tabernakuls bagāts kokgriezumiem. Kreisajā pusē Dievmātes aizgādības altāris ar gleznu, kas pārvesta no Feldhofas. Labajā pusē tikai galds un sveces. Presbiterija sānos ir divas nelielas sakristejas. Baznīcas mājas interjeru apgaismo seši logi sānos un divi logi galā. Prāvesta dzīvoklī ir divas istabas un virtuve. Apkārt baznīcai drāšu pinuma žogs dzelzs stabiņos. 1932.gada 18. septembrī prāvests M.Voitekunas Demenē sāka celt jaunu mūra baznīcu 26 x 17 x 12 m lielu. Pamati no kaltiem akmeņiem, labajā stūrī iekalts celšanas gads. Baznīca no cementa ķieģeļiem, un tiem, kurus atrada Pirmā Pasaules kara vācu ierakumos. Tā celšanas materiāls nebija visai dārgs. Daļa draudzes atšķēlās, celšanas darbus neatbalstīja un gāja uz Silenes baznīcu, tāpēc ka necēla baznīcu Feldhofā. Baznīcai uzcēla mūrus, bet nepaspēja uzlikt jumtu. Sakrālā celtne, saskaņā ar LR Centrālajā vēstures arhīvā atrodamajiem rasējumiem, bija iecerēta kā neogotiska, augstu debesīs vērsta ēka ar vieglu zvanu torni centrā. Smailarku logi un mazie tornīši jumta stūros vēl vairāk izceltu ēkas vieglumu, gaisīgumu un tās tiekšanos uz Dieva troni. Diemžēl sakās Otrais Pasaules karš un iesāktais darbs palika nenobeigts. Prāv. M.Voitekunas 1944.g. nomira un tika apbedīts pie nenobeigtās baznīcas presbiterija. Otrajam pasaules karam beidzoties, padomju sistēmas pašvaldību pārstāvji bija nolēmuši uzceltās sienas izmantot kluba celtniecībai. Vieta, kura bija domāta lūgšanām, kļuva par aktīvās atpūtas vietu, kur tika demonstrētas filmas, rīkotas diskotēkas, svinīgas sapulces un sociālistiskās sacensības uzvarētāju godināšanas. Baznīcas arhitektoniska iecere tika rupji pārkāpta: sienās iemūrēti silikāta ķieģeli, sakristejas vietā tika ierīkota kurinātava, ēku no visam pusēm apjoza malkas grēdas, jumtu noklāja šīfera sloksnēm. 80-to gadu beigās baznīcu tika atgriezta atpakaļ draudzei. 1992. gadā atjaunošanas darbi tika pabeigti un 1992. gada 30 . augustā Liepājas diacēzes bīskaps Jānis Bulis iesvētīja jauno baznīcas ēku par godu Vissvētākajai Jēzus Sirdij. Draudzē ir strādājuši prāv. Pekšs, Šikurs – Kalvani, J.Lapkovskis, Z.Naglis, P.Rudzīts, J.Kārkle, K.Vitanis, dekāns A.Madelāns.

Saglabājusies pils un kungu māja. Kungu māja ir sarkano ķieģeļu celtne ar neogotisku torni vienā malā. Kungu mājas priekšā ir pagalms ar nelielu sarkano ķieģeļu ēku vienā pusē. Bijusī īpašniece 20. gs. sākumā Viktorija Plātere- Zīberga. Bijusī Laucesas pamatskola.

Tagadējā baznīca celta 1859. gadā. Ar kokgriezumiem rotāts Sv. Gara altāris un svēto koka statuetes