Tūrisma objekti

Savdabīgākais objekts, kas stiepjas 6 km garumā gar Daugavu. Augstākajās vietās sasniedz 9 m un kopš tā uzcelšanas joprojām droši sargā pilsētu no plūdiem.

Celts 1910.gadā.

Šeit apglabāti grāfu Plāteru ģimenes locekļi, kā arī daudzi vācu karavīri, kas miruši vietējā lazaretē I Pasaules kara laikā. Saglabājušās kapu plāksnītes ar uzvārdiem un dienesta pakāpēm, kā arī piemineklis kritušajiem. Vācu armijas lazarete tika ierīkota Bebrenes baznīcā 1917. gadā, kad Bebrene atradās uz frontes līnijas. Tad dievkalpojumi šeit nenotika, bet Sv. Mise tika noturēta Vecajos kapos – koka kapličā, kura nav saglabājusies. Bebrenes Vecajos kapos atrodas Valsts nozīmes dižozols (apkārtmērs 5.2 m) un savdabīga priede ar t.s. “raganu slotu” galotnē.

Beresnes koka kapella sv. Annas godam celta 1805. gadā. Līdz 1924. gadam bija Bukmuižas draudzes kapella.Baznīca ir 17 m gara un 9 m plata viennavas telpa. Lielajā altārī glezna “Kristus olīvu dārzā”, sānu altāros sv.Annas glezna un gleznas “Dieva acis” un “Kristus pie krusta”.Beresnes draudze nodibinājās 1924. gadā no Landskoronas, Bukmuižas un Asūnes draudzes apdzīvotajām vietām un viensētām.

Baznīca uzcelta 1851.gadā. Tā ir celtne romāņu stilā ar masīviem mūriem un diviem torņiem, kuros ir trīs zvani. Apkārt baznīcai ir dārzs, ko ieslēdz žogs ar augsta akmens mūra pamatu.

Muižas apbūve Bruņu ezera krastā. Tajā iekļaujas un ir saglabājušies 19. gs. celtie staļļi, 2 laukakmeņu mūra saimniecības ēkas un pils. * Bijušie īpašnieki: baronu Līvenu dzimta. * Senais nosaukums: Brunnen Pils Ēka veidota pēc stingras klasicisma shēmas. Centrālais apjoms augstāks un masīvāka nekā malējie. Apdarē izmantoti neogotikai raksturīgi elementi - logailu arhivoltas, arkatūra. Iespējams, ka apdare veidota vēlāk nekā būvēta ēka.

Bukmuižas sv. Ludviga baznīca celta 1830. gadā prāvesta P. Brzozdovska laikā, kurš Bukmuižā nodzīvoja 40 gadus. Baznīca celta par muižkunga Ludviga Šabanska līdzekļiem. Baznīca ir baroka stilā bez torņiem, viennavas telpa, koka grīda un griesti. 24 m gara un 12 m plata ēka. Pieci altāri. Lielajā altārī Kristus krustā sistā glezna un sv. Ludviga glezna. Dievmātes nemitīgās palīdzības altārim ir pāvesta Leona XIII speciālas atlaidas no 1902.g. Baznīcā ir Šiluvas Dievmātes brīnumdarītājas gleznas kopija. Bukmuižas draudzes baznīca dibināta bīskapa N. Poplavska laikā 18.gs. sākumā. Baznīcu šeit cēluši Dagdas Hilzeni un draudze veidojās kā Dagdas jezuītu darbības lauks. Jezuītu priesteri šeit pastāvīgi uzturējās līdz 1817. gadam. Savukārt, 19.gs. sākumā starp Krievijas valdību un jezuītu misiju izcelās strīdi par baznīcu. Cara valdība gribēja nodot baznīcu pareizticīgajiem.

Poļu nams ir vienīgais Latvijas poļu īpašums. 1930. gadā ēka tika nopirkta par poļu savāktajiem līdzekļiem, padomju laikā to nacionalizēja, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas poļi atguva savu īpašumu un 1997. gadā tajā ar lielu Daugavpils pašvaldības atbalstu tika izveidots Poļu kultūras centrs. Šobrīd Poļu namā strādā poļu biedrība "Promeņ" un Poļu kultūras centrs, darbojas pašdarbības kolektīvi: jauktais koris "Promeņ", folkloras kolektīvs "Kukuļečka", bērnu teātra pulciņš, vokāli instrumentālais ansamblis. 2005. gadā Daugavpils Poļu kultūras centrs tika apbalvots ar Bronzas statueti, ko piešķīra Poļu žurnālistu klubs.

Vienīgā tūristiem atvērtā munīcijas ražošanas rūpnīca Baltijā, kurā atrodas Eiropā vecākais, joprojām strādājošais skrošu liešanas tornis. Piedāvā vēsturisko svina liešanas iekārtu apskati, ar kurām kausēts svins iegūst ideālas lodes piliena formu, krītot no 40m augstuma. Medību munīcijas vēsturiskā ekspozīcija. Pēc ekskursijas interesentiem ir iespēja izmēģināt produkciju rūpnīcas šautuvē. Piezīme: ekskursijas ražošanas zonā nenotiek skrošu pasūtījumu izpildes laikā.

Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) celta 1800. gadā kā koka astoņstūru īpatnēja celtne ar pagarinājumu altāra daļā. Vienīgā tāda veida sakrālā celtne Daugavpils novadā. Indultu tā saņēma no bīskapa S.Sesčenceviča 1804.gadā. Restaurācijas darbi tajā veikti 1882. gadā. Tad izgatavoja ozolkoka altāri un Jēzus Sirds gleznu. 1882.gada.9.oktobrī Dubnas muižas īpašnieks Broņislavs Benislavskis, kam piederēja šī kapliča, lūdza bīskapu Fialkovski mainīt kapelas titulu un nosaukt to Jēzus Sirds vārdā. Lūgumu ievēroja un kapelas svētkus atļāva svinēt jūnija pēdējā svētdienā Jēzus Sirds godam, tā, lai nebūtu traucējuma Nīdermuižas draudzes baznīcai. Pēc remonta kapelu iesvētīja 1884.gada.21.augustā kanoniķis Jaloveckis. 1891.gadā Dubnas muižas īpašnieks Zelmārs, kas bija šo muižu nopircis no Benislavska, lūdza bīskapu atļaut kapelā uzcelt otru altāri – Dievmātes godam. Zelmārs bija luterānis, bet par kapelu ļoti rūpējies. Bīskaps norādīja, ka viņam nav iebildumu par altāra ierīkošanu, bet šo atļauju vajag meklēt pie gubernatora. Šī atļauja nav bijusi dota un kapličā otrs altāris netika uzcelts. 1804.gadā Dubnā dzīvoja patstāvīgs kapelāns Francis Maļiehs. Viņš dažreiz aizvietoja prāvestu Nīdermuižā. Jādomā, ka kapelāns dzīvoja Dubnas muižā. Parasti Dubnas kapelu apkalpoja Nīdermuižas prāvesti. 1933.gadā nopirka jaunu zvanu un 1934.gadā kapelu izremontēja. Arī 1938.gadā Dubnas kapelu vēlreiz remontēja: uzlika jaunu jumtu, izlaboja tornīti virs jumta. Kapela no piecdesmito gadu sākuma vairs nedarbojās. To izmantoja par noliktavu kolhozs “Dzirkstele.” Ozolkoka altāris ar gleznu aizvesti uz Višķu baznīcu. Aizkalnes baznīcā ievietoja koka dievgaldu un Gurnejošu kapu kapličā misiņa ciboriju un biķeri. Nīdermuižas draudzes arhīvā glabājas Dubnas kapličas 1891.gada inventāra saraksts, ko sastādījis prāvests A.Baltejus: “ Dubnas kapela ir koka celtne uz akmens fundamenta. Tās garums ir 4,5 asis, platums 4 asis, augstums 2,5 asis. Jumts ceļmalas pusē skārda, bet otrā pusē lubiņām klāts. Jumtam virsū dzelzs krusts. Kapelas ārpuse apšūta dēļiem un krāsota, bet iekšpuse izmesta. Ir divas ieejas durvis: no gala un no sakristejas. Logi lieli ar apaļiem virslokiem un krāsotiem stikliem. Griesti un grīda no koka. Dziedātājiem ir kora telpas. Altāris no ozolkoka, tumši krāsots un mākslinieciski veidots. Tai ir Jēzus Sirds glezna zeltītā rāmī. Jēzus Sirdij veltīta šī kapliča. Soli koka, krāsoti. Koka bikts krēsls. Koka kumode, 2 ornāti, koka krusti, svečturi, dažas liturģiskās grāmatas, apkārt kapličai koka žogs mūra stabos, ar vārtiem pie ieejas kapličā. Viens zvans, apm. 5 pudi smags.” Tāds ir bijis Dubnas kapelas inventārs. Kapelas lielums 154 m2. Tā ir īpatnēja celtne astoņiem stūriem un ar pagarinājumiem altāra daļā un pie ieejas. Logi gotiski, ļoti lieli. «Līdzīgas baznīcas vēl ir bijušas Višķos un Dukstigalā,» rakstīja arhitekts Krūmiņš.

1947. gadā atjaunotajā baznīcas centrālajā altārī aplūkojama Dievmātes glezna un Dievmātes statuja

18.gs. Eglaines (Lašu) muižā bija kapela, kurā notika dievkalpojumi. Tā bija mūra celtne, kuras iekšpusi izšuva ar dēļiem. I Pasaules karā kapelu nopostīja. No tās pāri palika vien ozolkoka altāris, liels krucifikss, ziloņkaula krusts un Lieldienu sveces postaments. Kādu laiku pēc kara dievkalpojumus noturēja privātās mājās. Tad prāvests Vitolds Šiksnelis Eglainē nodibināja draudzi, kurai zemes ierīcības komiteja piešķīra zemi. Uz tās 1920. gada prāv. V.Šiksnelis uzcēla lielu koka māju, kuras vienā galā ierīkoja lūgšanu namu, bet mājas otrajā galā - prāvesta dzīvokli. Lūgšanu namā novietoja vecās kapelas altāri u.c. saglabājušos reliģiskos priekšmetus, un sāka noturēt dievkalpojumus. 1936. gadā Ilūkstes dekāns Jūlijs Samušs Eglainē uzsāka celt jaunu baznīcu, bet darbi neveicās. 1939. gadā par Eglaines prāvestu iecēla A.Lapotenoku. Dievnama celtniecība turpinājās. Tad uznāca II Pasaules karš un baznīcas celtniecība apstājās. Padomju gados tā tika draudzei tika atsavināta un pārbūvēta par noliktavu. 1988. – 1989. gadā draudze atguva īpašumu, tika veikti celtniecības darbi. 1994. gada 27. martā baznīcas tornī uzvilka zvanu. Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1994. gada 28. jūlijā.

Tā ir viena no vecākajām koka baznīcām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Indricas katoļu baznīca celta vēl pirmsreformācijas laikā. 1695.gadā muižkungs Jānis Andrejs Plāters pieņēma katoļticību, un 1698.gadā baznīca tika pārbūvēta un nodota katoļu rīcībā. Baznīca ir ļoti grezna ar kokgriezumiem un senām gleznām. Iesākumā kā filiālbaznīca Indricas baznīcai bija Krāslavas baznīca, jo senāk Indrica bija liela apdzīvota vieta. Tā atrodas Daugavas krastā. Iepriekš pieteikties!

Mazā un ļoti vienkāršā Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīca uzcelta 1859. gadā pēc poļu muižnieka Juliusa Sivicka gribas, 1890. gadā pārbūvēta, 1921. gadā atjaunota. Mākslas cienītāju šeit var interesēt atsevišķi priekšmeti, no kuriem interesantākie – ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas, iespējams, ir daļa no Elernes baznīcas manierisma stila iekārtas. Ap baznīcu izkārtojusies lauku kapsēta, kurā centrālo vietu ieņem Sivicku ģimenes apbedījumi. Jaunborne bija Elernes filiālbaznīca, celta 1859.g. sv. Krusta godam. Baznīcas dibinātājs Jūlijs Savickis (1812. - 1877.) ir apbedīts baznīcas dārzā. Baznīcu 1900.gadā pārbūvēja un 1921. g. atjaunoja. Jaunbornes baznīca ir mūra, celta krusta veidā, no ārpuses balti krāsota, ar cinkotu skārda jumtu, vienu torni un mazu tornīti uz baznīcas jumta vidus. Tornis apjumts ar melno skārda, krāsots. Baznīcas sānos 3 logi ar dzelzs restēm priekšā. Vidū krusta pagarinājuma sienā 2 logi un presbiterijā arī ir logi. Presbiterija daļa sešstūraina. Pie tās 2 sakristejas. Presbiterija galā augsta mūra kapela, balti krāsota ar nišu virsū. Nišā liela Kristus figūra ar koka krustu virsū. Baznīcas lielums 15 m x 7 m. Tornī 2 nelieli zvani. Virs ieejas durvīm uzraksts poļu valodā “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums.” Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī Pestītāja krusts. Labajā pusē Dievmātes pastāvīgā palīga altāris ar Dievmātes un sv. Jāzepa gleznām, kreisajā pusē Jēzus Sirds altāris ar Jēzus Sirds un sv. Nikolaja gleznām. Baznīcā ozolkoka kancele. Kora telpās ērģeles (atjaunotas 1975. g.) un harmonijs. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar cementa jumtu, bet baznīcas priekšā dzelzs žogs uz akmens pamata. Dārza kreisajā stūrī liela bedre, kur prāv. P. Jakoveļs gribēja celt plebaniju. Dārzā ir misiju krusts, kas uzcelts 1935. g., kad tēvs B.Skrinda te izveda misijas. Ir arī mirušo kapi, starp tiem baznīcas dārzā apbedīts prāv. Teodors Kulikovskis (1874. g. — 1931. g.). Piezīme. Iebraucot Jaunbornē redzama uz liela akmens celta 2 x 1,5 x 2 m ķieģeļu kapela ar cinkota skārda jumtu. Būtībā tas ir mūra stabs ar nišu, kurā atrodas Jaunavas Marijas pastāvīga palīga glezna koka rāmī. Uz rāmja uzraksts po|u valodā: 1907.g. 15. oktobrī. Tālāk lūgums uz Dievmāti, lai dod veselību. Zem nišas misiņa skārda plāksnīte ar uzrakstu: “Zem Tava patvēruma”. Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts. Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvien redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra.

Iepazīšanās: 1) ar pagasta vēsturi un šodienu; 2) ar pirmā no Latgales nākušā, pasaulslavenā somu kinorežisora Teuvo Tulio (pseidonīms) – Teodora Antoniusa Tugaja un viņa mātes, pirmās no Latgales baletdejotājas Marijas teātrī Sanktpēterburgā, Helēnas Elvīras Rönnqvist (dzim. Garšina) piemiņas zīmi, ar kinorežisora vectēva Antona Garšina darināto krucifiksu, vecvecāku mājām. Sološnieku kapos atdusas kinorežisora vectēvs un vecmāte no mātes puses (krusti uz kapa – radinieka Boļeslava Turlaja roku darbs).

Kad 1767.gadā Krāslavā uzcēla jaunu mūra baznīcu, veco nojauca un pārveda uz Kombuļiem. Šī baznīca Kombuļos pastāvēja apmēram 60 gadus. 1818.gadā veco koka baznīcu nojauca un uzcēla mūra kapelu, tā bija veltīta sv.Jāņa godam. Tā bija Krāslavas baznīcas filiāle. Baznīcas labiekārtošanas un pārbūvēšanas darbi turpinājās līdz pat 20.gs. četrdesmitajiem gadiem. Iepriekš pieteikties!

Lašu luterāņu baznīcas mūra ēka ir uzbūvēta 1805. gadā. Baznīcas dārzā ir pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu armijas karavīru kapi. Lašu evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsture sākās 16.gadsimtā, kad Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera padomnieks Taube nodibināja Pabēržu miestu. Miestā bija ap 150 iedzīvotāju. 1596.gadā Lašu muižnieks Taube Pabēržu miestā uzcēla baznīcu, ko apkalpoja Ilūkstes mācītājs. 17.gadsimtā miests iznīka. 1610. gadā jaunais Lašu īpašnieks Fitinghofs baznīcu pārcēla uz Lašu muižu. Kad 1635.gadā Ilūkstes baznīcu nodeva katoļiem, Fitinghofs dāvināja zemi, kur dibināja Lašu mācītājmuižu, un izraudzījās pastāvīgu mācītāju. Tagadējo Lašu mūra baznīcu 0,5 km attālumā no mācītājmuižas 1805. gadā cēla Reinholds Klopmanis. Lašu baznīcas patronāta tiesības piederēja Lašu, Baltu, Šēderes un Grīnvaldes muižu valdītājiem. Draudzei piederēja Lašu Baltmuižas, Lustbergas, Annas, Šēderes, Grīnvaldes un Šarlotes novads. Pie baznīcas atrodas kapi Pirmajā pasaules karā kritušajiem vācu karavīriem. Starp tiem ir kara lidotājs V. Veseloks (W. Weseloh) (17. 02. 1917.). Baznīcā pie rietumu sienas ir piemiņas plāksne Pirmajā pasaules karā kritušajiem Lašu pagasta iedzīvotājiem ar šādu tekstu: Dievs Tēvs, Latvija 2. Rīgas Latv. strēln. pulka kar. krituši pie Ķekavas un Ložmetēju kalna 1916. g.Bluzmans Jānis, Salna Roberts. Jelgavas pulka kar. krit. Bermonta kaujās 1919. g.Putniņš Vilis, resnis Ernests. Daugavpils kājn. pulka kar.Rumbāns Nikolajs. Krit. lielinieku kaujā 1920. g. pie Valnes.Zaļās armijas dalībn. Ķerubins Jānis. Krit. Lašu pag. 1920. g.Lašu draudze. 1992. gadā uzlikta otra plāksne ar tekstu: "… un es Jūs uzticu tam Kungam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj Jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. Ap. D. 20, 32. Mācītājam Edgaram Placim un pārējiem Lašu draudzes locekļiem, kas sākuši savu Golgātas ceļu 1941. un 1949. gadā." Tornī pirms Pirmā pasaules kara bija Andreja Cunceļa zvans (vienam no muižas kučieriem par uzticamu kalpošanu atdotas Cunceļu mājas. Kad Cunceļu saimnieks atradies uz miršanas gultas, viņš baznīcai novēlējis 100 dālderus zvana iegādei). Pirmā pasaules kara laikā zvanu aizveda krievi. 1936.-1937. gadā bija veikts pēdējais lielais baznīcas remonts. Tagadējais zvans iegādāts 1937. gada 17. maijā un liets Liepājas Metālliešanas fabrikā. Zvans iegādāts par draudzes ziedojumiem. Lielo kroņlukturi dāvina Zemoļu ģimene. Uz kroņluktura uzraksts: “Lašu draudzei 1936. gada decembrī ziedojuši Miķelis, Jēkabs, Kārlis, Roberts Zemoļi”. Lašu baznīcā atrodas ērģeles, kuru iekšpusē lasāms uzraksts: “Dieb Neu Anno Domini 1789 Fridrich Samuel Santsen”. Ir zināms, ka Lašu draudzē kalpojuši mācītāji: Hermanis Konrads Stenders (1684-1755), kurš mūža pēdējos 44 gadus vadīja Lašu draudzi, Ernests Fridrihs Stenders (1763-1823), Rūdolfs Raisons (1821-1908), kurš Lašu draudzē kalpoja no 1856. Līdz 1882. gadam. Pārējie: Boss (1892-1913), Kokars (1913-1921), Gaučs (1921-1936), Edgars Placis (1936-1941), Kondrats, Celmiņš, Klepers, Muižnieks, Leons, Teivāns (1944-1965), Mārtiņš Zelmenis (1965-1987). No 1987. gada Lašu draudzē kalpo mācītājs Arvīds Bobinskis. Lašu draudzes pirekšnieki bija: Kārlis Zemītis, Jānis Čunčulis, Pēteris Kancāns, Jānis Bluzmans, Mārtiņš Silaraups, Kārlis Bluzmans, Arvīds Možeika. No 1990. gada draudzi vada Jānis Valters. No 1936. gada Lašu baznīcas darbā iesaistās arī Pormaļu dzimta. Par pērminderu un apkalpotāju 36 gadus strādā Kārlis Pormalis. No sešdesmito gadu beigām līdz 1993. gadam par sekretāri strādā Berta Brodova, K. Brodovs, kurš astoņpadsmit gadus izpilda baznīcas apkalpotāja pienākumus. Pormaļu dzimtas darbību baznīcā vēl šodien turpina ilggadējā draudzes kasiere Emma Sējāne (Pormale). No 1936. līdz 1959. gadam par pērminderi baznīcā strādā arī Jānis Kļaviņš. No 1990. gada par Lašu baznīcas kalpotāju un zvaniķi strādā Broņislavs Sējāns. 1996. gada 13. oktobrī Lašu draudze atzīmēja 400 gadu pastāvēšanas jubileju. Svinības sākās ar piemiņas brīdi un svecīšu iedegšanu uz mūžībā aizgājušo draudzes locekļu kapiem. Vēlāk tika rīkota tikšanās Stendera muzejā un svecīšu iedegšana pie Gotharda Fridriha Stendera piemiņas akmens. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās arhibīskaps Jānis Vanags.

“Ambeļu skreine” - tā ir vieta, kur tiek krāts, popularizēts Latgales kultūras mantojums. "Ambeļu skreines" koka māja ir celta 20. gs. sākumā. Kad Ambeļos bija skola, tad tā bija skolotāju māja. Tagad “Ambeļu skreinē” tiek svinēti gadskārtu svētki un izkoptas dažādas amatu prasmes. Te notiek danču vakari, dziedāšana, zīlēšana, tiek cepta maizīte, siets siers un tiek veidotas tautas lietišķās mākslas izstādes. Šīs mājas atrašanās vieta šķiet paša Dieva izvēlēta, jo no tās paveras brīnišķīgs skats uz Višķu ezeru un Latgales krāšņajām dabas ainavām. Tamdēļ „Ambeļu skreines” apkārtnē ir iespējas rīkot jaukus brīvdabas pasākumus: te ir izvietoti koka soliņi, nodrošinot sēdvietas skatītājiem, ir arī ugunskura vieta. Māja un tās apkārtne tiek izmantota arī kāzu svinībām. "Ambeļu skreine" piedāvā: - gadskārtu svētku (Meteņi, Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki) svinēšanu ar radošām aktivitātēm un tradicionālo ēdienu degustācijām; - rokdarbu darbnīcas; - piedalīšanos maizes cepšanas procesā; - vietu brīvdabas pasākumiem (kāzas, vasaras nometnes, tradicionālās kultūras aktivitātes) . Valodas: latgaliešu, latviešu, krievu. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās (vismaz 5 dienas iepriekš).