Tūrisma objekti

Tilts pāri Poguļankas (Salienas) upītei būvēts 19. gs beigās no šķeltiem un apstrādātiem laukakmeņiem. Arkas augstums ir 5,2 m, garums 5,5 m, platums 4,6 m. Tilts ir vietējas nozīmes arhitektūras un inženierbūves piemineklis, viens no nedaudzajiem šāda veida tiltiem kas salīdzinoši labā tehniskā stāvoklī ir saglabājies Daugavpils rajonā.

Ceļš no Daugavpils uz Demeni vijas blakus vairākiem gari izstieptiem ezeriem – Ustuka, Demenes, Briģenes u.c. Šo ezeru krastu ainava apbūrusi ne vienu vien. Te laika gaitā izveidojušies arī vairāki muižu ansambļi. Viens no tiem ir Briģene. Tieši Briģenes muižas bijušā kompleksa atrašanās vietas tuvumā ir viens no skaistākajiem Daugavpils rajona valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem – klasicisma stilā pēc muižas īpašnieka Makša fon Engelharta rīkojuma celtais mauzolejs (kapliča) viņa mirušajai sievai Dorotejai fon Engelhartei (1862 - 1898). Diemžēl patlaban mauzolejs ir ļoti nolaistā stāvoklī.

Pirmo kapliču 17. gs. Cēla Pasienes dominikāņi, bet tagadējā mūra baznīca ar ļoti biezām akmens sienām celta 1813. g. Par Brodaižas muižkunga K. Kiborta līdzekļiem. Baznīca ir vienjoma celtne ar nelielu tornīti un diviem altāriem, atrodas valsts aizsardzībā.

Tagadējā Daugavpils sinagoga - Kadiša lūgšanu nams, celta 1850. gadā. Tā telpiski aizpilda kvartāla stūra apbūvi pilsētas centrā, bet tās fasādes ir vērstas pret Lāčplēša un Cietokšņa ielu. Celtnes iekārta atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 2005. gadā veikta celtnes renovācija, tai līdzekļus piešķīra arī mākslinieka Marka Rotko bērni, kas dzīvo ASV un uztur saikni ar tēva dzimto pilsētu. Sinagogas atklāšanā pēc renovācijas piedalījās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Tagadējā baznīca celta 1859. gadā. Ar kokgriezumiem rotāts Sv. Gara altāris un svēto koka statuetes

Ilūkstes pilsētas vēsture ir saistīta ar Tautas dzejnieka Raiņa vārdu. 1927. gadā dzejnieks piedalījās Ilūkstes pamatskolas svinīgajā atklāšanā kā izglītības ministrs. Rainis bija iecelts šajā amatā 1926. gada decembrī. Viņa kompetencē ietilpa visi valsts kultūras dzīves pasākumi. Izglītības ministra amatu posteni ieņēma tikai 1 gadu un 1 mēnesi. Šajā laikā Rainis enerģiski strādāja pie skolu demokratizācijas. Vienā no intervijām dzejnieks uzsvēra, ka skolas demokratizācija nozīme panākt, lai skola būtu pieejamāka visnabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem. Raiņa vadītās Izglītības ministrijas plānos ietilpa skolu programmas pārskatīšana un eksāmenu skaita samazināšana. Liela naudas summa tika iedalīta jaunu pamatskolu un vidusskolu celtniecībai. Rainis uzturēja ciešas saites ar dzimto pusi, it īpaši - ar Ilūkstes pamatskolu. 1926. gada 21. aprīlī, atbildot uz apsveikumu, dzejnieks uzrakstīja veltījuma dzejoli Ilūkstes pamatskolas 2. klasei, bet 1927. gada 23. janvārī ieradās Ilūkstē uz jaunās pamatskolas ēkas atklāšanu. Savā runā ministrs apsveica skolas kolektīva un pasniedza jaunās ēkas atslēgas. Skatot arhitekta Blancenburga celto stalto skolas ēku kalna galā, Rainis novēlēja, lai šis nams lej gaismu pār tālu un tuvu apkārtni. Dzejnieks atgādināja teiku par Lāčplēsi, kuram bija jāsargā atslēga no vēl neuzceltās gaismas pils, un piekodināja ilūkstiešiem turēt svētu savas jaunās gaismas pils godu.Ilūkstes pamatskola ir vienīga skola Latvijā, ko atklājis toreizējais izglītības ministrs Rainis. Tā laika avīzēs tika uzsvērts, ka skolas trīsstāvu ēka ir dominējošā celtne pilsētā, kura bija ievērojami cietusi I Pasaules karā. Pēc skolas atklāšanas tajā mācījās 398 skolēni 11 klasēs 12 skolotāju vadībā.Par piemiņu Raiņa vizītei pie skolas tika atklāts dzejnieka krūšutēls.

Vecie ebreju apbedījumi un padomju laika pieminekļi 2.pasaules kara laikā nogalinātajiem ebrejiem. Vecie kapu pieminekļi tika uzstādīti laika periodā no XIX gadsimta sākuma līdz XX gadsimta 80-iem gadiem. Kapsētas nomalē ebreju kapos tika uzcelti divi obeliski, veltīti 1941. gada vācu nacisma upuriem.

Taka vijas gar gleznainajiem Ilžas (Ludzas) upītes krastiem, pa veco Eversmuižas parku, gar katoļu baznīcu un muižas ēkām līdz Felicianovas muižai un dzirnavām.

Tieši Francis Trasuns bija iniciators un viens no Latgales kongresa organizatoriem 1917. gadā Rēzeknē, kad tika pasludinātas Latgales novada vēsturiskās tiesības apvienoties ar pārējām latviešu zemēm vienā kopībā.

Ilūkstes katoļu baznīca celta 1816. gadā par Katrīnas Zībergas līdzekļiem un tā tika nodota uniātiem. 1861. gadā baznīca pāriet pareizticīgo rīcībā, bet no 1920. gada atkal kalpo katoļu draudzei.

Slavenās Jersikas pils vieta 18 m augstā Daugavas krastā. Iepazīšanās ar senās Latgales karaļvalsts centru, kuru 13.gs. sākumā vadīja karalis Visvaldis.

Juzefovas (Jezupovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu sāka būvēt 1934. gada un pabeidza 1961. gada. Pēc uzcelšanas dievnamu atņēma un nodeva kluba ierīkošanai. 1989. gadā baznīcu atgrieza draudzei. Juzefovas katoļu draudze atrodas Daugavpils rajona dienvidu daļā, uz austrumiem no Daugavpils. Juzefovas draudze robežojas ar Daugavpils Vissv. Jaunavas Marijas draudzi, Līksnas, Kalupes, Višķu un Spruktu Romas katoļu draudzi. Attālums līdz Daugavpils Jaunavas Marijas baznīcai — 18 km, Līk­snas — 25 km, uz Kalupes draudzi taisna ceļa nav, cauri mežam ~ 10 km, braucot apkārt caur Līksnu — 35 km, Višķu — 25 km un līdz Spruktu baznīcai — 13 km .Juzefovas (Jezupovas) vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Agrāk, saukusies lietuviešu vārdā “Naujene” jeb “Novene”. Juzefovas pirmā koka baznīca celta jau pirms 1685. gada. Bīskaps N. Poplavskis 1685. gadā iesvētīja Jezupavas baznīcā vienu altāri. Varbūt baznīca bija tikko uzcelta un vēl nebija izbūvēti pārējie altāri, ko varētu iesvētīt. Šī baznīca Jezupovā pastāvēja vismaz 97 gadus. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem Jezupovā tika uzcelta jauna koka baznīca, un tā bija veltīta sv. Pētera Pāvila godam. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā nodega 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pāri palika kāda draudzes māja. Daugavpils dekāns Vladislavs Zundo šajā mājā ierīkoja lūgšanu namu un tur noturēja dievkalpojumus. Prāvesta Jāņa Stroda darbības laikā šo māju pārbūvēja, resp. pagarināja, piebūvējot presbitērija telpu un sakristeju. Lai lūgšanu telpa būtu augstāka, tika izņemti griesti. Juzefovas draudzes baznīca (lūgšanas nams) ir 14 m gara un 9,8 m plata dzirnavu ēka. Prāvesta A. Blaževiča darbības laikā (1961.—1970.) baznīca tika apšūta ar dēļiem, uzlikts skārda jumts. Tika iekārtoti divi sānu altāri, iegādāta sv. Pētera glezna — mākslinieces Peilānes darbs. Prāvesta J.Mukāna darbības laikā (1970—1977) tika izkrāsota baznīcas iekšpuse, baznīcu apšuva ar baltajiem ķieģeļiem, ielika dubultlogus, ap baznīcas teritoriju uzcēla koka žogu, kuru saturēja betona stabiņi. Iegādātas Jēzus Sirds, sv. Jura, Jēzus dzimšanas, Pēdējo vakariņu un Jēzus augšāmcelšanās gleznas . Juzefovas mūra baznīcu saka celt prāvesta I. Broka laikā (1934—1936). 1936. gada 29. jūnijā Aglonas ģimnāzijas direktors, dekāns Aloizs Broks iesvētīja pamatus. Baznīca būvē­ta no tēstiem akmeņiem. Prāvesta I. Broka laikā baznīcu uzcēla līdz logiem, bet prāvesta A. Turka vadībā tā tika uzcelta līdz jumtam. Tad nāca kara gadi, celtniecību, protams, pār­trauca. Tāda, nepabeigta, šī celtne bija līdz 1959. gadam. Prāvesta St. Petuško un Garīgā semināra audzēkņa Oļģerta Daļecka vadībā 1961. g. tās celtniecību pabeidza, bet pavisam drīz baznīcas ēku atsavināja. Padomju varas laikā tur bija gan klubs, gan bibliotēka, gan vēl citas iestādes. Baznīca tika atgūta tikai 1989. gadā. 1989. g. 27. decembrī bīskaps V. Nukšs to konsekrēja. 1990. gadā veica iekšpuses pārbūves darbus, piešķirot baznīcai agrāko veidolu. DRAUDZE Līdz 16. gs. Juzefovas (Jezupovas) jeb Naujenes teritorijā atradās vecā Daugavpils. Tagadējā (1582. gadā Stefana Batorija dibinātā) Daugavpils no vecās Daugavpils atrodas 19 km pa Daugavu lejup. Jezupovā (Naujenē), kas tolaik saucās Dünaburg, jau no 1275. gada atradās ordeņa pils un pie tās, protams, bija arī baznīca. Reformācijas laikā to pārņēma luterāņi. Pēc refor­mācijas baznīca atkal piederēja katoļiem. Iespējams, ka jau 1626. g. to pārceļ uz tagadējo Daugavpili, un, ka tā ir tā pati baznīca, par kuru Gustavs Manteifels rakstīja, ka Daugavpilī jezuītiem piederēja koka baznīca, celta 1626. gadā. Pēc reformācijas šeit pirmā baznīca parādās 1685. gadā, šķiet, ka sākumā to apkalpoja Daugavpils jezuīti. Iespējams, ka šeit viņiem bija misija “nonfixa” — nepastāvīgā. Tā, piem., 1804. g. tēvs Jānis Vočšvillo mācīja kateķismu lauku ļaudīm. 1808. g. Juzefovā kādu laiku dzīvojuši jezuīti. Vēlāk te izveidojās patstāvīga draudze, ko apkalpoja laicīgie priesteri.

Vairāk kā 300 gadus Latgalē dzīvo krievu vecticībnieki. Pēc nostāstiem, 18.gs. viens no vecticībnieku lūgšanu namiem atradies Daugavas krastā Rātūža ielā. Oficiāli Krāslavas vecticībnieku draudze reģistrēta 1850.gadā. Kurā gadā bija celts senais koka dievnams, nav precīzu ziņu. No veco iedzīvotāju stāstījumiem ir zināms, ka kāds tirgotājs atdeva savas saimniecības ēkas draudzei, lai, pārkārtojot tās, varētu izveidot dievnamu. Dievnams tika iesvētīts Dievmātes patvēruma godam. 2002. gadā Krāslavas vecticībnieku dievnamā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja veco koka ēku. Jaunais dievnams tika uzcelts līdzīgs iepriekšējam,bet no ķieģeļiem.

Biedrības pamatnodarbošanās ir 9.-13. gadsimta Latgales senvēstures notikumu un kultūrvides popularizēšana un imitēšana. Kroma kolna bruoliste Latgalē ir vienīgā vēstures aktīvistu un rekonstruktoru biedrība, kas pēta Latgales senvēsturi un kultūru, rīko dzīvās vēstures pasākumus, demonstrē unikālās, krāšņās un daudzveidīgās rotas un sagšas, seno karavīru ekipējumu, ieročus, cīņas mākslu un sadzīvi, lai ikviens interesents gūtu priekšstatu par tā laika seno latgaļu vērtībām, laiku un telpu.

Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, neatņemama Latgales novada ainavas sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka būvēt jau 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir vislielākais krucifiksu skaits Latvijā. Pēc 20. gs. 40. gadiem daudzi no tiek tika iznīcināt. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 80.-90. gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu. 1998. gadā Skrindu muzejs par Kultūras ministrijas līdzekļiem pagastā atjaunoja 2 krucifiksus. Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20. gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 30.-40. gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 80.-90. gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjauno, izmantojot koku. Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi runā vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto mūku rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti rotāti vēl tiek arī šodien, bet dziesma maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

Lašu pilskalns atrodas Eglaines pagastā, pie Ilūkstes-Subates un Eglaines-Bebrenes ceļu krustojuma, zem bijušās Lašu pils drupām. Kultūrslānī atrasta apmestā, gludā un ripas keramika. Pilskalns izmantots no 1. g.t. p.m.ē. līdz 10.-12. gs. Pirmais šo vietu 1882. gadā reģistrēja A. Bīlenšteins. Lašu pilskalna sākotnējais veidols ir ievērojami pārveidots līdz ar pils izbūvi. Vēl A. Bīlenšteina apmeklējuma laikā kalnā bijusi muižas koka pils, kura vēlāk tika nojaukta un tās vietā uzbūvēta mūra pils. Pēdējā tika sagrauta I Pasaules kara laikā. Ceļot mūra pili, pilskalna malas tika apmūrētas ar laukakmeņu sienu, bet Z pusē tika izveidots lokveida uzbraucamais ceļš. Kokiem apaugušā savrupā kalna augstums ir 15-20 m, plakuma izmēri 80 x 100 m. Par pilskalnu šajā vietā liecina tā Z pakājē konstatētais apmetnes kultūrslānis. Pilskalnā uzietas bezripas apmestās, gludās un ripas keramikas lauskas, kas varētu liecināt, ka pilskalns izmantots no 1. g.t. p.m.ē. līdz vēlajam dzelzs laikmetam (10.-12. gs).

Viena no krāšņākajām Latgales katoļu baznīcām, celta 1761. gadā savdabīgā poļu baroka stilā ar izcilām arhitektūras un mākslas vērtībām.

Izcils koka arhitektūras piemineklis, viena no skaistākajām koka baznīcām Latgalē.

Tā ir jaunākā baznīca novadā. 2007.gadā iesvētīta Eiropas aizbildņu Sv. Brigitas un Sv. Katrīnas godam. Priedaines baznīcas dārzā atrodas Dievmātes grota un statuja.