Ignata Beča piemiņas akmens

Dzimis 1890. gada 14. februārī Preiļu pagasta Litavniekos trūcīgu zemnieku Jāzepa un Elizabetes sešu bērnu ģimenē – visi dēli, no kuriem trīs kļuva karavīri. 1918.gada 15.decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijas pirmajā kaujas vienībā-pulkveža Oskara Kalpaka bataljonā. 1919. gada 30. septembrī I. Beču paaugstināja par kapteini un pārcēla par bataljona komandieri uz Latgales partizānu pulku, kurš Kurzemes divīzijas sastāvā cīnījās par Latgales atbrīvošanu no Padomju Krievijas interventiem. 1920. gada janvāra – februāra uzbrukumu rezultātā Latvijas armija austrumos sasniedza latviešu tautas etnogrāfiskās robežas. Latvija atguva arī senu latviešu zemi – Abrenes novadu. Ar sevišķu pacilātību šajās kaujās gāja visi Latvijas armijas cīnītāji, bet jo sevišķi — Latgales partizānu pulks un latgalieši, kas atradās citās karaspēka vienībās. 1920.gada 2.februārī pie Augšpils sava bataljona priekšgalā zem stipras ienaidnieka apšaudes Ignats Bečs ieņēma stipri nocietināto kalnu, ar ložmetēju pirmais uzskrienot tajā un atklājot uguni uz ienaidnieku. Pateicoties I.Beča personīgajai drosmei un prasmīgajai kaujas vadībai, tika atsisti trīs ienaidnieka pretuzbrukumi un noturēts stratēģiski svarīgs aizsardzības punkts. Līdz 1936. gadam Ignats Bečs ieņēma dažādus amatus Latvijas robežu apsardzē. 1936. gadā Ignatu Beču paaugstināja apakšpulkveža pakāpē un iecēla par Abrenes pilsētas kārtības policijas iecirkņa priekšnieku, bet 1939. gadā pārcēla tādā pašā amatā uz Preiļu pilsētu. 1940. gada jūlija beigās čekisti viņu apcietināja un, paņemot līdzi viņa dokumentus, ordeņus un zobenu, aizveda uz Daugavpils cietumu. 1941. gada 14.jūnijā Ignatu Beču deportēja uz Krieviju – Krasnojarskas apgabalu, un 1943.gadā gulaga nometnē viņš gāja bojā. 1992.gada 11.novembrī Litavniekos Ignatam Bečam uzstādīts un atklāts piemiņas akmens.

Litavnieki, Preiļu pagasts, Preiļi, Preiļu nov., LV-5301

56°16'43.5828" N, 26°45'34.5599" E