Koka celtne uz akmens mūra pamatiem uzcelta 1800. gadā par tautas ziedojumiem.

1845. gadā krievu klasicisma stilā celtā baznīca rotājas pašā vecpilsētas centrā. Valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis.

Taka ved ceļotājus pa vēstures zīmēm bagāto Pasienes novadu no muižas, garām Pasienes katoļu baznīcai, līdz Grebļa kalnam un Draudzības kurgānam. (Līdzi obligāti jāņem pases, ekskursiju pieteikt vismaz 3 dienas iepriekš).

1993. gadā atjaunota, balta katoļu baznīca ar J. Bārdas krustaceļa gleznām, blakus tai Eversmuižas grāfu Karņicku lūgšanu un atdusas vieta kapella (1738.g.), zvannīca, blakus tai Leona Tomašicka veidotā Svētās Marijas, Māras zemes karalienes statuja.

Vienreizējas ar to, ka ir vienīgās Latvijā rekonstruētās holandiešu tipa dzirnavas ar grozāmo vējtveres mehānismu. Dzirnavu pirmais stāvs būvēts no šķeltiem laukakmeņiem. Augšējie stāvi būvēti koka konstrukcijā. Korpuss apšūts ar dēļiem un nosegts ar skaidām. Virs tā atrodas grozāma augšdaļa – “galva”, “cepure”. Privāts objekts, iepriekš jāpiesakās, zvanot uz norādītajiem telefoniem.

Ilūkstes luterāņu baznīca (1865), vēstures līkločos cietusi vairākkārt. Dievnams nopostīts 1. pasaules kara laikā, tad par draudzes līdzekļiem atjaunots (1928). 20. gs. 50. gados padomju vara dievnama ēku atsavināja un pielāgoja „laicīgām lietām”. Te bija gan klubs, kinoteātris un visbeidzot arī rajona bērnu sporta skola. Draudze īpašumu atguva 90. gadu sākumā, un 1993. gadā te notika pirmais dievkalpojums. Draudze ieguldījusi milzīgus pūliņus, un tagad dievnams atguvis kādreizējo veidolu. No jauna uzcelts tornis, ir altāris (tā izbūvi un iekšējo darbu apdari veikuši Rīgas amatniecības skolas audzēkņi), harmonijas, kancele un pārējais inventārs. Bet baznīcas tornī skan Hādreslēvas (Dānija) draudzes dāvinātais zvans.

Parka sākotnējais nosaukums bija “Hofzumberg”, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē – māja uz kalna. 18. gs. beigās parku pārdēvēja par Jezupovas parku. Kādreiz Jezupovas parkā atradās muiža (1900). Parkā atrasta Latvijā vienīgā vīngliemežu dzimtas suga - Isignomostoma isognomostoma (Schröter). No Jezupovas parka iztek avots, kura ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības. Parka dienvidaustrumu stūrī atrodas 82 cm garš, 46 cm plats un 10 cm augsts pelēkas krāsas laukakmens, kura plakanajā virsmā iekalts krusts. Pēc muižas pēdējā grāfa Bogdana Šahno ģimenes aukles stāstījuma, ar krustakmeni saistīti traģiski notikumi, kas risinājušies 1922. gadā. Divi jaunieši – muižas kalpone un staļļa puisis gatavojās kāzām, bet kalponi bija iekārojis vecais grāfs un precības nav atļāvis. Kalpone uzvilkusi līgavas kleitu un izmetusies pa logu, tā padarot sev galu. Līgavainis nav spējis pārdzīvot iecerētās nāvi un parkā pakāries. Muižas ļaudis tajā vietā novietojuši akmeni un iekaluši tur krustu. Marijas taka izveidota Juzefovas (Jezupovas) muižas senajā parkā. Tā ir pastaigu vieta, kur cilvēks var ieklausīties dabas skaņās, izjust gadalaiku ritumu un priecāties par krāsu harmoniju.

Pamatus baznīcai lika jezuīti 1706. gadā. 1769. gadā baznīca pārvesta no Mērdzenes (Mihalovas) uz Stiglovu. Tā ir koka celtne ar diviem torņiem, trim altāriem. Interjers veidots no gipša, senlaicīgu franču litogrāfiju veidā. Baznīcai blakus atrodas divas koka kapellas ar zvanu torņiem, teritoriju apjož akmens mūris. 23. aprīlis ir draudzes galvenie svētki par godu Sv. Jurim.

Baznīca ir Viļakas ainaviskā dominanate. Celta 6 gadus, ievētīta 1891. gadā.

Baznīcas altāri veidoti gotikas stilā

Platība 6,2 ha. Tajā aug aptuveni 40 svešzemju koku un krūmu sugas.

Daugavpils, Rīgas iela no Daugavas ielas līdz Cietokšņa ielai, Cietokšņa iela līdz Sakņu ielai, Sakņu iela līdz Stacijas ielai, Stacijas iela līdz Lāčplēša ielai, Lāčplēša iela līdz Viestura ielai, Viestura iela līdz Raiņa ielai, Raiņa iela līdz Alejas ielai, Alejas iela līdz 18. novembra ielai, 18. novembra iela līdz Daugavas ielai, Daugavas iela līdz Raiņa ielai

Viena no skaistākajiem vecticībnieku baznīcam Latvijā ar unikālo – smagāko Latvijā zvanu (svars - 5 tonnas). Iespēja apskatīt vienīgo Latvijā Vecticībnieku muzeju, kura ekspozīcija stāsta par Latgales vecticībnieku dzīves dažādiem aspektiem (iepriekšpieteikšanās - tel.+371 26354441).

Pirmā zināmā Rušonas katoļu baznīca ir bijusi koka ēka, domājams, ka tā celta 16. gadsimtā. To sagrauj Zviedru – Poļu kara laikā. Jaunu koka baznīcu uzceļ Jezuīti 1677. gadā, taču 1766. gadā tās vietā tiek uzcelta jauna, jau trešā koka baznīca, bet 1816 gadā par Ivetas Seleckas līdzekļiem top tagadējā mūra baznīca. Zem baznīcas atrodas pagrabi, kuri vēsta, ka tur savulaik ir apbedīti mūki. Pēc draudzes vecākā versijas 2016. gadā Rušonas baznīca varēs svinēt savu 200 gadu jubileju. Jau tagad baznīcas ģērbkambarī rodamas vēsturiskas liecības, piemēram, bijušo priesteru ornati.

Dievmātes Piedzimšanas pareizticīgo baznīcas (1880) paspārnē savulaik darbojās klosteris un septiņu klašu ģimnāzija. Arī šis dievnams piedzīvojis kara postījumus un padomju varu, kas dievnamu slēdza. Dievnama atjaunošanas darbi sākās 2001. gadā. Nelielajam no sarkaniem ķieģeļiem veidotajam dievnamam raksturīgi ārsienu gleznojumi.

Piemiņas akmens filozofam Konstantīnam Raudivem ir uzstādīts Barinaucu sādžā dzimto māju vietā.

Upursalas upurakmens – sena latgaļu kulta vieta, kurš atrodas uz Upurslas Rušonu ezerā. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m. Rušona ezera Upursala jeb Lielā sala atrodas ezera rietumu daļā 1,5 km no rietumu krasta, kur ir pazīstamie Kristapiņu senkapi (8.-13. gs.). Šie senkapi ierīkoti daudz agrāka laika apmetnes vietā. Atsevišķas atrastās senlietas norāda, ka šī vieta bijusi apdzīvota I g. t. p. m. ē. beigās - mūsu ēras sākumā. Starp Upursalu un Kristapiņu senkapiem ir nelielā Liepu sala. 1936. gadā presē parādījās ziņa, ka pie šīs saliņas ezerā atklāti ļoti senas mītnes pāļi. Tomēr 1964. gadā hidroarheoloģiskā apzināšanas ekspedīcija J. Apala vadībā konstatēja, ka šajā vietā atklātās koka konstrukcijas ir kāda viduslaiku būve. Pēdējos gados dažas senas trauku lauskas atrastas arī pašā Liepu saliņā. Tas varētu liecināt, ka kādreiz ļaudis dzīvojuši arī tur. Ezera ziemeļu krasts Upursalai atrodas tuvāk, jo pie Mazo Mucenieku ciema ezerā iesniedzas zemesrags. Arī uz tā konstatēts senas apmetnes kultūrslānis. Tāpat uz viduslaikiem attiecināmas senlietas atrastas pie netālās Rušonas muižas. Nepilnu kilometru uz ziemeļiem no Rušona ezera paceļas Kurtoša pilskalns. Kopš sendienām tas tiek apstrādāts un zaudējis savu sākotnējo izskatu. Visus Rušona ezera krastus, kas ietver Upursalu, cilvēki ir apdzīvojuši, jau kopš senseniem laikiem. Upursalas centrālajā daļā ir kaupre, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens, kuru vēl tagad tautā sauc par Upurakmeni. Nostāsts vēsta, ka uz akmens kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti upurēšanai jēri. Mūsdienās nekādus iekalumus akmeni vairs saskatīt nevar. Upurakmens ir 1,2 m augsts, tā apkārtmērs pie zemes 5,5 m. Akmens ir rupjgraudains, tā virspuse apdrupusi. Liekas, ka tā mākslīgi nolīdzināta. Pie paša akmens un uz tā kādreiz dedzināta uguns. Par to liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās, no tā atplīsušās šķēpeles. Arheoloģiskajos izrakumos, kas tika izdarīti pie šī pieminekļa, noskaidrots, ka Upurakmens tuvumā bijušas divas seklas bedres. Vienā no tām atrada pussadegušas priedes mizas. Izrakumos neatrada senlietas, pēc kurām varētu noteikt Upursalas Upurakmens izmantošanas laiku. Upursalai tuvējie arheoloģiskie pieminekli attiecas uz dažādiem gadsimtiem. Pagaidām var tikai pieļaut, ka Upursalas Upurakmeni kā pielūgšanas vietu varēja izmantot gan Kristapiņu, Liepu salas un Mazo Mucenieku apmetņu, gan Kurtoša pilskalna, kā arī citu netālo seno dzīves vietu iemītnieki.

http://visitdagda.com/index.php/lv/apskates-objekti