Tūrisma objekti

Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.” Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Sivicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības simboli - krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami (Aglonas bazilikas gadījumā).

Mazā un ļoti vienkāršā Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīca uzcelta 1859. gadā pēc poļu muižnieka Juliusa Sivicka gribas, 1890. gadā pārbūvēta, 1921. gadā atjaunota. Mākslas cienītāju šeit var interesēt atsevišķi priekšmeti, no kuriem interesantākie – ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas, iespējams, ir daļa no Elernes baznīcas manierisma stila iekārtas. Ap baznīcu izkārtojusies lauku kapsēta, kurā centrālo vietu ieņem Sivicku ģimenes apbedījumi. Jaunborne bija Elernes filiālbaznīca, celta 1859.g. sv. Krusta godam. Baznīcas dibinātājs Jūlijs Savickis (1812. - 1877.) ir apbedīts baznīcas dārzā. Baznīcu 1900.gadā pārbūvēja un 1921. g. atjaunoja. Jaunbornes baznīca ir mūra, celta krusta veidā, no ārpuses balti krāsota, ar cinkotu skārda jumtu, vienu torni un mazu tornīti uz baznīcas jumta vidus. Tornis apjumts ar melno skārda, krāsots. Baznīcas sānos 3 logi ar dzelzs restēm priekšā. Vidū krusta pagarinājuma sienā 2 logi un presbiterijā arī ir logi. Presbiterija daļa sešstūraina. Pie tās 2 sakristejas. Presbiterija galā augsta mūra kapela, balti krāsota ar nišu virsū. Nišā liela Kristus figūra ar koka krustu virsū. Baznīcas lielums 15 m x 7 m. Tornī 2 nelieli zvani. Virs ieejas durvīm uzraksts poļu valodā “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums.” Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī Pestītāja krusts. Labajā pusē Dievmātes pastāvīgā palīga altāris ar Dievmātes un sv. Jāzepa gleznām, kreisajā pusē Jēzus Sirds altāris ar Jēzus Sirds un sv. Nikolaja gleznām. Baznīcā ozolkoka kancele. Kora telpās ērģeles (atjaunotas 1975. g.) un harmonijs. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar cementa jumtu, bet baznīcas priekšā dzelzs žogs uz akmens pamata. Dārza kreisajā stūrī liela bedre, kur prāv. P. Jakoveļs gribēja celt plebaniju. Dārzā ir misiju krusts, kas uzcelts 1935. g., kad tēvs B.Skrinda te izveda misijas. Ir arī mirušo kapi, starp tiem baznīcas dārzā apbedīts prāv. Teodors Kulikovskis (1874. g. — 1931. g.). Piezīme. Iebraucot Jaunbornē redzama uz liela akmens celta 2 x 1,5 x 2 m ķieģeļu kapela ar cinkota skārda jumtu. Būtībā tas ir mūra stabs ar nišu, kurā atrodas Jaunavas Marijas pastāvīga palīga glezna koka rāmī. Uz rāmja uzraksts po|u valodā: 1907.g. 15. oktobrī. Tālāk lūgums uz Dievmāti, lai dod veselību. Zem nišas misiņa skārda plāksnīte ar uzrakstu: “Zem Tava patvēruma”. Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts. Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Zem Tava patvēruma”. Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvien redzēja skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra.

Parka sākotnējais nosaukums bija “Hofzumberg”, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē – māja uz kalna. 18. gs. beigās parku pārdēvēja par Jezupovas parku. Kādreiz Jezupovas parkā atradās muiža (1900). Parkā atrasta Latvijā vienīgā vīngliemežu dzimtas suga - Isignomostoma isognomostoma (Schröter). No Jezupovas parka iztek avots, kura ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības. Parka dienvidaustrumu stūrī atrodas 82 cm garš, 46 cm plats un 10 cm augsts pelēkas krāsas laukakmens, kura plakanajā virsmā iekalts krusts. Pēc muižas pēdējā grāfa Bogdana Šahno ģimenes aukles stāstījuma, ar krustakmeni saistīti traģiski notikumi, kas risinājušies 1922. gadā. Divi jaunieši – muižas kalpone un staļļa puisis gatavojās kāzām, bet kalponi bija iekārojis vecais grāfs un precības nav atļāvis. Kalpone uzvilkusi līgavas kleitu un izmetusies pa logu, tā padarot sev galu. Līgavainis nav spējis pārdzīvot iecerētās nāvi un parkā pakāries. Muižas ļaudis tajā vietā novietojuši akmeni un iekaluši tur krustu. Marijas taka izveidota Juzefovas (Jezupovas) muižas senajā parkā. Tā ir pastaigu vieta, kur cilvēks var ieklausīties dabas skaņās, izjust gadalaiku ritumu un priecāties par krāsu harmoniju.

Juzefovas (Jezupovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu sāka būvēt 1934. gada un pabeidza 1961. gada. Pēc uzcelšanas dievnamu atņēma un nodeva kluba ierīkošanai. 1989. gadā baznīcu atgrieza draudzei. Juzefovas katoļu draudze atrodas Daugavpils rajona dienvidu daļā, uz austrumiem no Daugavpils. Juzefovas draudze robežojas ar Daugavpils Vissv. Jaunavas Marijas draudzi, Līksnas, Kalupes, Višķu un Spruktu Romas katoļu draudzi. Attālums līdz Daugavpils Jaunavas Marijas baznīcai — 18 km, Līk­snas — 25 km, uz Kalupes draudzi taisna ceļa nav, cauri mežam ~ 10 km, braucot apkārt caur Līksnu — 35 km, Višķu — 25 km un līdz Spruktu baznīcai — 13 km .Juzefovas (Jezupovas) vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Agrāk, saukusies lietuviešu vārdā “Naujene” jeb “Novene”. Juzefovas pirmā koka baznīca celta jau pirms 1685. gada. Bīskaps N. Poplavskis 1685. gadā iesvētīja Jezupavas baznīcā vienu altāri. Varbūt baznīca bija tikko uzcelta un vēl nebija izbūvēti pārējie altāri, ko varētu iesvētīt. Šī baznīca Jezupovā pastāvēja vismaz 97 gadus. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem Jezupovā tika uzcelta jauna koka baznīca, un tā bija veltīta sv. Pētera Pāvila godam. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā nodega 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pāri palika kāda draudzes māja. Daugavpils dekāns Vladislavs Zundo šajā mājā ierīkoja lūgšanu namu un tur noturēja dievkalpojumus. Prāvesta Jāņa Stroda darbības laikā šo māju pārbūvēja, resp. pagarināja, piebūvējot presbitērija telpu un sakristeju. Lai lūgšanu telpa būtu augstāka, tika izņemti griesti. Juzefovas draudzes baznīca (lūgšanas nams) ir 14 m gara un 9,8 m plata dzirnavu ēka. Prāvesta A. Blaževiča darbības laikā (1961.—1970.) baznīca tika apšūta ar dēļiem, uzlikts skārda jumts. Tika iekārtoti divi sānu altāri, iegādāta sv. Pētera glezna — mākslinieces Peilānes darbs. Prāvesta J.Mukāna darbības laikā (1970—1977) tika izkrāsota baznīcas iekšpuse, baznīcu apšuva ar baltajiem ķieģeļiem, ielika dubultlogus, ap baznīcas teritoriju uzcēla koka žogu, kuru saturēja betona stabiņi. Iegādātas Jēzus Sirds, sv. Jura, Jēzus dzimšanas, Pēdējo vakariņu un Jēzus augšāmcelšanās gleznas . Juzefovas mūra baznīcu saka celt prāvesta I. Broka laikā (1934—1936). 1936. gada 29. jūnijā Aglonas ģimnāzijas direktors, dekāns Aloizs Broks iesvētīja pamatus. Baznīca būvē­ta no tēstiem akmeņiem. Prāvesta I. Broka laikā baznīcu uzcēla līdz logiem, bet prāvesta A. Turka vadībā tā tika uzcelta līdz jumtam. Tad nāca kara gadi, celtniecību, protams, pār­trauca. Tāda, nepabeigta, šī celtne bija līdz 1959. gadam. Prāvesta St. Petuško un Garīgā semināra audzēkņa Oļģerta Daļecka vadībā 1961. g. tās celtniecību pabeidza, bet pavisam drīz baznīcas ēku atsavināja. Padomju varas laikā tur bija gan klubs, gan bibliotēka, gan vēl citas iestādes. Baznīca tika atgūta tikai 1989. gadā. 1989. g. 27. decembrī bīskaps V. Nukšs to konsekrēja. 1990. gadā veica iekšpuses pārbūves darbus, piešķirot baznīcai agrāko veidolu. DRAUDZE Līdz 16. gs. Juzefovas (Jezupovas) jeb Naujenes teritorijā atradās vecā Daugavpils. Tagadējā (1582. gadā Stefana Batorija dibinātā) Daugavpils no vecās Daugavpils atrodas 19 km pa Daugavu lejup. Jezupovā (Naujenē), kas tolaik saucās Dünaburg, jau no 1275. gada atradās ordeņa pils un pie tās, protams, bija arī baznīca. Reformācijas laikā to pārņēma luterāņi. Pēc refor­mācijas baznīca atkal piederēja katoļiem. Iespējams, ka jau 1626. g. to pārceļ uz tagadējo Daugavpili, un, ka tā ir tā pati baznīca, par kuru Gustavs Manteifels rakstīja, ka Daugavpilī jezuītiem piederēja koka baznīca, celta 1626. gadā. Pēc reformācijas šeit pirmā baznīca parādās 1685. gadā, šķiet, ka sākumā to apkalpoja Daugavpils jezuīti. Iespējams, ka šeit viņiem bija misija “nonfixa” — nepastāvīgā. Tā, piem., 1804. g. tēvs Jānis Vočšvillo mācīja kateķismu lauku ļaudīm. 1808. g. Juzefovā kādu laiku dzīvojuši jezuīti. Vēlāk te izveidojās patstāvīga draudze, ko apkalpoja laicīgie priesteri.

Daugavpils rajona ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļa krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: „1882.Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons. Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka grieztiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas. Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos Sv. Terēzes un Sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē Sv. Franciska statuja. Sānu altāros - labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plāksnes ar Zībergu piemiņas uzrakstiem. Baznīcai ir trīs zvani. Viens ap 400 kg smags. Divi pārējie mazāki.Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990)

Atrodas Koroļevščinā. Uzcelts 1918. gadā. Taisnstūra plānojuma koka būve ar diviem torņiem. Pašreiz avārijas stāvoklī, taču reizēm notiek dievkalpojumi.

Dievnams celts 1906.-1907. gadā. Dievnama ēka ir guļbūves celtne, kas apšūta ar horizontāliem dēļiem. Ir divi torņi. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus - stēlas. Проезд: из Даугавпилса по шоссе на Краславу, поворот налево на волостной центр Бикерниеки, далее по той же дороге до кладбища.

Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, neatņemama Latgales novada ainavas sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka būvēt jau 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir vislielākais krucifiksu skaits Latvijā. Pēc 20. gs. 40. gadiem daudzi no tiek tika iznīcināt. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 80.-90. gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu. 1998. gadā Skrindu muzejs par Kultūras ministrijas līdzekļiem pagastā atjaunoja 2 krucifiksus. Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20. gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 30.-40. gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 80.-90. gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjauno, izmantojot koku. Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi runā vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto mūku rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti rotāti vēl tiek arī šodien, bet dziesma maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

“Ambeļu skreine” - tā ir vieta, kur tiek krāts, popularizēts Latgales kultūras mantojums. "Ambeļu skreines" koka māja ir celta 20. gs. sākumā. Kad Ambeļos bija skola, tad tā bija skolotāju māja. Tagad “Ambeļu skreinē” tiek svinēti gadskārtu svētki un izkoptas dažādas amatu prasmes. Te notiek danču vakari, dziedāšana, zīlēšana, tiek cepta maizīte, siets siers un tiek veidotas tautas lietišķās mākslas izstādes. Šīs mājas atrašanās vieta šķiet paša Dieva izvēlēta, jo no tās paveras brīnišķīgs skats uz Višķu ezeru un Latgales krāšņajām dabas ainavām. Tamdēļ „Ambeļu skreines” apkārtnē ir iespējas rīkot jaukus brīvdabas pasākumus: te ir izvietoti koka soliņi, nodrošinot sēdvietas skatītājiem, ir arī ugunskura vieta. Māja un tās apkārtne tiek izmantota arī kāzu svinībām. "Ambeļu skreine" piedāvā: - gadskārtu svētku (Meteņi, Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki) svinēšanu ar radošām aktivitātēm un tradicionālo ēdienu degustācijām; - rokdarbu darbnīcas; - piedalīšanos maizes cepšanas procesā; - vietu brīvdabas pasākumiem (kāzas, vasaras nometnes, tradicionālās kultūras aktivitātes) . Valodas: latgaliešu, latviešu, krievu. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās (vismaz 5 dienas iepriekš).

Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923.gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. No ārpuses apšūta ar dēļiem.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Līksnas baznīcas vēsture liela mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Viņiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram bija lieli īpašumi: Ilūkstes, Dvietes, Pilskalnes, Dunavas, Rubeņu, Bebrenes, Sventes, Līksnas, Nīcgales un Ķirupes. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jānis Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. No 1826.gada līdz 1856.gadam Līksnā dzīvoja kanoniķis Tomass Kosakovskis, vairāku grāmatu izdevējs latviešu valodā. Pēc tam viņa darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.). Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam. Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu. Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja. Baznīca ir sarkano ķieģeļu celtne. Ķieģeļi pirkti Polijā. Jumts un torņi segti ar cinkotu skārdu. Līksnas baznīca ir 30 m gara un 17 m plata trīsnavu celtne neogotiskā stila ar flīžu grīdu. Ir divi simetriski torņi abpus ieejai, trešais, nelielais virs presbiterija, izveidots, lai saglabātu arhitektonisko stilu. Torņos ir trīs zvani: 1 – 609 kg., 2 – 124 kg., 3 – 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds statuja. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz 5 pāriem pīlāru, un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas apmestas ar kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi (t.i. izveidotas tā saucamās krusta velves). Baznīcā trīs altāri no ozolkoka, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ambons un ģipša krusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētākās Jēzus Sirds godam veltīta arī Līksnas baznīca. Labajā pusē svētā Jāzepa altāris ar svētā Antona gleznu virsū, bet kreisajā svētā Asīzes Franciska altāris. Sānos pie presbiterija svētā Antona un svētās Terēzijas ģipša statujas. Presbiteriju no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Kreisajos sānos vēl ir durvis, bet labajos – Lurdas Dievmātes kapliča ar altāri. Baznīcā katrā pusē pieci lieli logi bez vitrāžām. Pie presbiterija mazāki logi, tāpēc tas ir patumšs. Plašas kora telpas ar lielām ērģelēm, kuras iegādātas prāvesta J.Kalniša laikā. Ērģelēm esot ļoti skaists skanējums. Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs. To ieslēdz augsts sarkanu ķiegeļu mūra žogs, ko uzcēlis prāvests J.Kalnišs. Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Pāvils Vaičulonis (1867. – 1929.). Nojauktās baznīcas vietā apmēram 1,5 km no jaunās baznīcas piemiņai uzcelta mūra kapliča. Tagad tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Līksnas baznīca pēdējo reizi krāsota 1964. gadā ar eļļas krāsām, griesti izbalsināti. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures, apkurināma ir tikai sakristeja. Laikam ritot izrādījās, ka ķieģeļi baznīcas mūriem ir bijuši zemas kvalitātes. Tie sāka drupt, tāpēc prāvests J.Kalnišs 1939.gadā tos sāka pakāpeniski izņemt un apmainīt pret jauniem. Tas bija liels darbs, bet viņš apmainīja vismaz 60 000 ķieģeļu. Tā kā prāvests J.Kalnišs nodzīvoja Līksnā nepilnus 20.gadus, kādreiz arhibīskaps A.Springovičs atsaucīgi novērtēja viņa darbu un taica: “ Es un tu uzcēlām Līksnas baznīcu.” Pēc prāvesta J.Kalniša pārcelšanas uz Dagdu par dekānu, par Līksnas prāvestu ieceļ Pēleri Vaivodu. No Līksnas draudzes cēlušies priesteri bīskaps E.Ropps, prelāts A.Novickis, K.Skrinda, Benedikts Skrinda, Ādams Ivbulis. Līksnas draudzes kapos apbedīts Tomass Kosakovskis (1798. – 1856.).

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils rajonā. Pirmais dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā daudz dekoratīvu elemetu.

40m augsts - viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalns ierīkots grants paugurā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Slutišķu etnogrāfisko sādžu un dabas parku „Daugavas loki”.

Celta un iesvētīta 1879. gadā. Baznīcas altāris ir vienkāršs, bez rotājumiem. Īpaši izteiksmīgi ir t.s. Novgorodas stilā veidotie baznīcas vārti un vairākas ikonas, kas ir veidotas senā tehnikā: Novgorodas, Maskavas u.c. stilos.

Medumu apkārtnes katoļticīgie gāja uz Smelinu. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā. Pēc robežas slēgšanas baznīcas apmeklētājiem katrreiz bija jākārto caurlaides formalitātes. Tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Grīvā dzīvojošie prāvesti jau no 1922. gada sāka braukt uz Medumu noturēt dievkalpo­jumus. Tie notika katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna māja, kura bija liela un atradās 2 km no Medumu centra. 1928. g. Medumu draudzē bija apm. 1000 locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle. 1931. gadā Medumu baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. To no valsts fondiem iemērīja mērnieks Mikelāns neapdzī­votā vietā, krūmiem noaugušā uzkalnē. Bija dota arī otra iz­vēle, tuvāk Medumu centram, tur, kur tagad atrodas vecticīb­nieku lūgšanu nams. Tā ka draudzes priekšniekam Azarevičam bija par 2 km tuvāk uzkalns neka Medumu centrs, viņš izvēlējās vietu baznīcai krūmiem apaugušā uzkalnā. Tam piekrita arī Grīvas prāvests J. Plonis, kas pārzināja Medumu baznīcas lie­tas. Pēc zemes piešķiršanas prāvests J. Plonis uzsāka baznīcas cel­šanu. Plānu izstrādāja arhitekts Pavlovs. Draudzes locekļi jau no 1932. gada vāca līdzekļus baznīcas celšanai: rīkoja loterijas, “laimes akas”, sarīkojumus u.c.. No citām draudzēm medumiešiem nekāda palīdzība neienāca. Ar bīskapa J. Rancāna atļauju Me­dumu baznīcai pamatakmeni iesvētīja dek. J. Plonis 1933. g. 24. jūnijā, sv. Jāņa Kristītājā dienā. Svinībās piedalījās loti daudz cilvēku. Baznīcu cēla no betona ķieģeļiem. Darbs virzī­jās sekmīgi un jau 1935. g. 10. jūnijā baznīcai uzlika pagaidu jumtu, ielika logus, durvis un sāka noturēt pirmos dievkalpo­jumus. 1936. gadā Meduma draudzei nozīmēja pastāvīgu prā­vestu J. Kazenas (dzim. 1869. g., ordinēts 1895. g.). Plebanijas vēl nebija, tāpēc prāvests dzīvoja privātās mājās, netālu no baznīcas. Tad uzsāka celt māla kleķa kūti, kurai uzlika cinkota skārda jumtu. 1937. g. septembrī uzsāka celt lielu divu stāvu plebāniju. Šajā gadā baznīcā nobeidza koka apdares darbus un uzlika cinkota skārda jumtu. 1939.g. 2.jūlijā Liepājas bīskaps A.Urbšs Medumu baznīcā veica kanonisko vizitāciju. Viņu pavadīja vairāki garīdznieki un LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizitācijas baznīcā turpinājās būvdarbi, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tie palika nenobeigti. Baznīca ir 15 x 10 x 7 m liela, ar 3 x 10 m lielu lieveni priekšā, kuru balsta 4 betona pīlāri. Baznīca bez presbiterija un kora telpām ir 100 m2. Nepabeigtajam tornim uzlikts lēzens četrslīpais skārda jumts. Pēc plāna tornim bija jānoslēdzas ar augstu smaili. Baznīca ir vienas navas celtne, ar trijiem altāriem. Lielais altāris mūra, virs kura paceļas liela sv. Jāņa Kristītāja glezna ozolkoka rāmī. Šis svētais ir arī Me­duma baznīcas patrons. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Sānos pa labi Kristus Karaļa altāris ar lielu bareljefa figūru. Kreisajā pusē Jaunavas Marijas Lurdas altāris. Baznī­cas grīda un griesti no koka. Griesti apmesti. Ir kora telpas ar “Bokuma” firmas harmoniju. No ārpuses baznīca apmesta 1969. g. Ieejas durvis no gala trīs un vienas no sakristejas. 1975. g. baznīcā ierīkoja centrālapkuri. Pārtrauktie būvdarbi Medumu baznīcā netika atsākti līdz 1954. gadam, tā bija loti neizskatīga un valdīja liela nabadzība. Kad 1954. g. reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs apmeklēja Medumu baznīcu, viņš sašutumā izteica izbrīnu: “Kas te ir, baznīca vai lopu kūts?” Pēc tam prāv. J. Gavračs apmeta iekš­pusi un sāka izdaiļot baznīcu. Prāv. L. Lapkovskis no 1957. gada turpināja iesākto darbu un nobeidza baznīcas iekār­tošanu un izveidošanu. Baznīcā ir sv. Modesta relikvijas, bīskapa A. Urbša aprobē­tas 1938. gadā. Blakus baznīcai kapsēta. To iesvētīja ar bīskapa Rancāna atļauju dekāns J. Plonis 1933. gadā.

Celts laika posmā no 1937. līdz 1940. gadam. Īpatnēji, ka zvanu tornis atrodas atstatus no lūgšanu nama. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta dievnama grāmata, kas tapusi 1608. gadā.

Veidojusies 19. gs. beigās. Muižas pils atradās tagadējā ciemata centrā (aiz Višķu profesionālās vidusskolas pirmā mācību korpusa ēkas dīķa virzienā). Tā bija pils ar diviem torņiem. Pēc 1. Pasaules kara ēka nodega. Piederēja Hermanim un Letīcijai Moļiem. Pavisam apkārtnē viņu īpašumā bija 18 pusmuižas ar 4000 ha zemes. Zemi iznomāja vai arī to pārvaldīja muižkungi. Līdz mūsdienām saglabājusies klēts, kūts 2 -stāvu dzīvojamā ēka, kurā ilgus gadus bija Višķu lauksaimniecības tehnikuma mācību korpuss.

Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803.gadā. Šajā pašā gadā tai tika piešķirts indults. Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863.gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8.septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts. Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu. Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924.gada 15.jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935.gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmāram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938.gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas. Sākot ar 1956.gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas. Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

Lūgšanu nams celts 19. gs. beigās. Celts no guļbaļķiem, apšūts ar horizontāliem dēļiem. Augsts zvanu tornis, ko sedz īpatnējs četrslīpju jumts. Logus rotā kokgriezumiem rotāta aploda.

„Saules puķe” (1999) viena no četrām tēlnieka Viļņa Titāna (1944-2006) veidotajām skulptūras grupām „Latvija Saules zīmē”.Tēlnieks projekta "Latvija saules zīmē" ietvaros uzstādījis četras granīta zīmes Latvijas tālākajos ģeogrāfiskajos punktos - "Austras koks" Pasienas pagastā, "Zaļais stars" Nīcas pagastā, "Baltās naktis" Ipiķu pagastā un "Saules puķe" Demenes pagastā. „Saules puķe” apzīmē Latvijas tālāko dienvidu punktu. Tajā iekalti burti LV, platuma un garuma grādi, kuru pamatā ir saules motīvs. Šo veidojumu tēlnieks veltījis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80.gadadienai.